Ja vien neesat tālredzīgi iegādājušies kondicionieri, ir ļoti ticams, ka pagājušās nedēļas karstums jums kādu nakti ir licis mocīties sliktos sapņos. Piemēram, ka nekādi nevarat izkustēties no vietas un nokļūt tur, kur vēlaties.

Diemžēl līdzīga situācija, tikai realitātē, ilgstoši piemeklējusi Latvijas juridisko izglītību. Jau ļoti ilgi tiek runāts par tās ārkārtīgi nevienmērīgo kvalitāti. Neticami liels augstskolu skaits piedāvā iegūt augstāko izglītību šajā nozarē, turklāt valsts atzīst visus akreditēto mācību iestāžu diplomus, tātad formāli visi absolventi ir vienlīdz augsti kvalificēti. Praksē aina, kā tas visiem labi zināms, ir gluži pretēja.

Par juridiskās izglītības problēmām Latvijā tiek runāts ļoti ilgi. Arī "Jurista Vārds" pirms vairākiem gadiem rīkoja neklātienes diskusiju par šo tēmu, bet 2012. gada vasaras sākumā mūsu aicināti lielāko augstskolu pārstāvji, nozares eksperti un politiķi tikās klātienē, un gandrīz visi bija vienoti – juridiskās izglītības līmenis ir jāpaaugstina, kā arī no sistēmas jāatsijā augstskolas, kas nenodrošina atbilstošu izglītības kvalitāti. Viens no līdzekļiem šāda mērķa sasniegšanai varētu būt vienots valsts eksāmens.

Pirms dažām nedēļām Bīriņu konstitucionālās politikas seminārā nācās piedzīvot jau minēto "nost no vietas netikšanas sajūtu", jo atkal tikās eksperti, kas, protams, bija vienisprātis – kaut kas lietas labā ir jādara un vienots eksāmens būtu vienkāršs un efektīvs instruments. Diemžēl ļoti ticama ir varbūtība, ka arī šoreiz nekas tālāk nesekos.

Šajā kontekstā vēl jo skumīgāka likās nesenā ziņa, ka, neskatoties uz Augstākās izglītības padomes algoto ekspertu negatīvo atzinumu, akreditāciju uz diviem gadiem atkal ir ieguvusi viena no tām augstskolām, par kuras īstenotās juridiskās izglītības kvalitāti ir ļoti lielas šaubas. Iemesls šādam lēmumam esot bijis fakts, ka minētā mācību iestāde iegādājusies teju 300 juridiskās literatūras vienības savai līdz tam gandrīz neeksistējošajai bibliotēkai...

Pamatots ir lietpratēju daudzkārt secinātais, ka Latvijas nelielais mērogs neļauj brīvai augstskolu konkurencei nodrošināt augstu izglītības līmeni. Tiek panākts gluži pretējais – centieni samazināt studiju izmaksas un augstskolu pūliņi noturēt pie sevis studentus par jebkuru "cenu" (kur paliek pasniedzēju objektivitāte eksāmenos?), ved izglītības līmeņa pazemināšanās virzienā.

Tieši tādēļ valstij ir pienākums iejaukties. Jo īpaši tieslietu nozarē, kurā strādājošie taču rūpējas par tiesiskas un demokrātiskas valsts funkcionēšanu.

Ne velti šajās diskusijās daudzkārt minētā Vācija īsteno ārkārtīgi stingru daudzpakāpju un no augstskolām neatkarīgu vienotu valsts eksāmenu nozarēs, kurās strādājošo kvalifikācija būtiski ietekmē visas sabiedrības intereses, proti, medicīnā un tieslietās. Starp citu, ja šo eksāmenu kāda persona nenokārto divas reizes, trešoreiz tā vairs netiek pielaista.

Varbūt šī ir viena no reizēm, kad mums nevajadzētu censties izgudrot jaunu velosipēdu? Ja reiz augstskolu akreditācija nekalpo par pietiekami stingru juridiskās izglītības kvalitātes garantu, ir nopietni jāapsver vienota valsts juridiskā eksāmena ieviešana. Būtiskākais jautājums – kurš beidzot varētu uzņemties īstenot šādu iniciatīvu?

Jādomā arī, ka vismaz pirmā vienotā valsts juridiskā eksāmena rezultātu gaidīšana būtu interesanta un pat ļoti aizraujoša ne vien to dalībniekiem un pašām augstskolām, bet savā ziņā arī visai tieslietu sistēmai.