Retais nebūs dzirdējis par "tikumības" debatēm, kurās iesaistījušies vairāki politiķi, bet pēdējā laikā, spiestā kārtā – arī literāti un pedagogi. Domstarpību saknes aug šī gada pavasarī pieņemtajos Izglītības likuma grozījumos, ar kuriem tika izveidots jauns pants "Izglītība un tikumība", kas izglītības sistēmai nosaka pienākumu nodrošināt izglītojamā tikumisko audzināšanu, kā arī aizliedz mācību iestādēs mācību līdzekļus, kas var negatīvi ietekmēt izglītojamo tikumisko attīstību. Jau apspriešanas stadijā projekts raisīja bažas par neskaidro un tādēļ patvaļīgi "staipāmo" saturu, turklāt parlamentā tā arī neizskanēja pierādījumi kaut kādai īpašai "netikumībai", kas valdītu Latvijas skolās un kas tādējādi būtu jāapkaro.

Svaigākās debates raisījis šīs normas pielietojums praksē – kāda "netikumīga" dzejoļa aizliegšana skolā. Tomēr šobrīd disputs izvērsies tālu ārpus tā sākotnējām robežām: skolotājas un skolas direktora domstarpību apspriešanas. Tieši šim izvērsumam un nevis konkrētajiem cēloņiem vēlos aicināt pievērst plašāku uzmanību.

Ļoti spēcīgu pārsteigumu raisa kādas politiķes – deputātes un bijušās kultūras (!) ministres izpausmes publiskajā telpā, kur viņa – ne vairāk un ne mazāk – vērtē latviešu mūsdienu kultūras darbiniekus, jo īpaši dzejniekus, secinot, ka "bariņš augstprātīgu, sevī iemīlējušos pseidointelektuāļu" "verdziski un nekritiski mērkaķojas pakaļ visām Rietumu negācijām", turpretī "ar īstu dzeju" izlutinātie latvieši stingri turas tiem pretī – "smādē surogātus" un "silda savu nosalušo dvēseli pie mūsdienās visvairāk pirktās latviešu dzejnieces Kornēlijas Apšukrūmas vārsmām".

Par gaumi, protams, nestrīdas, un katrs ir tiesīgs izvēlēties sev tīkamāko lasāmvielu. Taču būtu vietā atgādināt: Satversme nosaka ne vien to, ka Latvijā "cenzūra ir aizliegta", bet arī to, ka "valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību". Tātad mūsu demokrātiskajā un tiesiskajā valstī nav "pareizās" un "nepareizās" mākslas – atšķirībā no policejiskas valsts, kur varas iestādes kontrolē pilnīgi visas dzīves sfēras (tāda bija, piemēram, PSRS). Tādēļ ar autoritārām norādēm uz "labu" un "sliktu" literatūru būtu ārkārtīgi jāuzmanās – jo īpaši personām, kuru rokās ir valsts vara.

Kā tas diskusijā par mākslu piederas, izmantošu arī mākslinieciskās izteiksmes līdzekli – alūziju, resp., efekta pastiprināšanai minēšu visiem zināmu faktu, kam jāraisa noteiktas asociācijas. Un šajā gadījumā tā ir grāmatu dedzināšana – gadu tūkstošiem sena politiskās un reliģiskās cīņas "metode", kuras ietvaros publiskā veidā tikušas iznīcinātas ideoloģiski nepieņemamas grāmatas, turklāt ļoti bieži piesaucot tieši "tikumības" argumentu.

Tā, piemēram, 20. gadsimta 20. gados dega Krievijas bibliotēku krājumi, jo "pūstošās inteliģences" idejas bija pretrunā ar boļševiku jaunceļamās pasaules principiem. 1933. gadā nacionālsociālisti sarīkoja grāmatu sārtus vairāk nekā 20 Vācijas universitātēs: šajos ugunskuros sava "nevāciskā gara" (undeutscher Geist) dēļ līdzās vācu jaunākās dzejas un literatūras antoloģijām sadega arī Tomasa Manna, Zigmunda Freida, Ērika Marijas Remarka un pat Ērika Kestnera sacerējumi. Diemžēl grāmatu dedzinātāji savu darbu turpina arī 21. gadsimtā: pirms pāris gadiem Dienvidosetijas universitātē liesmoja gruzīnu grāmatu ugunskurs.

Bet noslēdzot, protams, dzeja! Lai iepriekšminētās K. Apšukrūmas panti šoreiz kalpo kā remdinošs līdzeklis poētikas un politikas cīņā iesaistītajiem:

Lai Tev būtu kas balts,
Ar ko nosegt
Dzīves koduma pēdas!
Spirgtu avotu šalts
Zem ikdienas rūpju grēdas.
Lai Tev būtu kas salds,
Rūgtas domas
Kad dvēselē ēdas,
Un pie rokas kas salts,
Ar ko apdzēst sāpi,
Kas mēdās!