7. Septembris 2021 /NR. 36 (1198)
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesneša un advokāta lomas attīstība modernajā civilprocesā
1
Aldis Laviņš
Satversmes tiesas tiesnesis, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektors 

Raksts iecerēts ar mērķi veicināt diskusiju par Latvijas civilprocesa modernizēšanas nepieciešamību.

[1] Divdesmit trīs gadu laikā, kopš pieņemts Civilprocesa likums, tajā ir veikti vairāk nekā 70 grozījumi, ar kuriem novērstas likumā konstatētās nepilnības un uzlabota civilprocesa efektivitāte. Atzinīgi novērtēju Civilprocesa likuma grozījumu izstrādes darba grupas locekļu veikumu, jo lielā mērā tas ir viņu nopelns, ka ir tikušas apzinātas Civilprocesa likuma nepilnības, kā arī ģenerētas idejas tam, kā novērst trūkumus un uzlabot šā likuma kvalitāti.

Tajā pašā laikā uzskatu, ka civilprocesa efektivitātes uzlabošanas potenciāls vēl ne tuvu nav izsmelts. Gan diskusijas ar ārvalstu kolēģiem, gan konferences par civilprocesa jautājumiem, tostarp Eiropas Tiesību institūta rīkotās konferences, kurās apspriests Eiropas Civilprocesa noteikumu projekts, ir sniegušas vērtīgas zināšanas par civilprocesa attīstības tendencēm Eiropas tiesiskajā telpā. Šajā rakstā dalīšos ar savu redzējumu par to, kā kontinentālās Eiropas modernajā civilprocesā ir attīstījusies izpratne par tiesneša un advokāta lomu civilprocesā.

[2] Tiesību doktrīnā tiek uzskatīts, ka modernā civilprocesa attīstība aizsākās 19. gadsimta sākumā, kad tika izstrādāts un 1806. gadā pieņemts Francijas Civilprocesa kodekss (Code de procŽdure civile).1 Francijas Civilprocesa kodekss paredzēja procesuālo kārtību privāttiesisku strīdu izšķiršanai un pēc būtības kalpoja prāvnieku interešu nodrošināšanai.2 Kodekss balstījās uz pušu autonomijas tiesisko ideju. Proti, civilprocesā savā starpā sacenšas divas līdzvērtīgas puses, kuras pašas nosaka, ar kādiem procesuāliem līdzekļiem tās pārliecinās tiesu par savu taisnību. Puses, iesniedzot prasību, iebildumus par prasību, kā arī apsvērumus par pretējās puses argumentiem, noteica to, uz kāda faktu, pierādījumu un argumentu pamata notiks lietas iztiesāšana. No pušu autonomijas tiesiskās idejas tika atvasināti tai atbilstoši civilprocesa pamatprincipi – dispozitivitātes, sacīkstes un pušu līdztiesības principi.3 Pēcrevolūcijas noskaņojuma dēļ kodeksā tika ietverti un nozīmīgu vietu ieņēma arī civillietas izskatīšanas atklātuma un mutiskuma principi.4 Minēto civilprocesa principu kopums noteica arī tiesneša un advokāta lomu civilprocesā. Tiesību doktrīnā, raksturojot Francijas Civilprocesa kodeksu, norādīts, ka, dominējot sacīkstes, dispozitivitātes un pušu līdztiesības principiem, civillietas apstākļu noskaidrošana un argumentu formulēšana pēc būtības atradās pušu un viņu advokātu kontrolē, tiesnesim šajā aspektā bija samērā pasīva loma. Piemēram, tiesnesis nevarēja pusēm noteikt pienākumu jau lietas sagatavošanas laikā iesniegt to rīcībā esošos pierādījumus par lietas apstākļiem. Tieši otrādi, kodekss paredzēja pusēm tiesības iesniegt jaunus pierādījumus un argumentus, iekams nebija pabeigta lietas izskatīšana tiesas sēdē. Savukārt pretējai pusei un tās advokātam bija tiesības sniegt atbildes apsvērumus. Tiesnesis bija atbildīgs par civillietas procesuālo iztiesāšanu, taču pamatā iesaistījās tajā stadijā, kad notika lietas dalībnieku uzklausīšana tiesas sēdē. Tā kā lieta bija jāizspriež uz pušu un viņu advokātu iesniegto faktu, pierādījumu un argumentu pamata, Francijas Civilprocesa kodekss bija vērsts uz formālās patiesības noskaidrošanu lietā.5

Francijas civilprocesa modelis būtiski ietekmēja civilprocesa izpratni kontinentālajā Eiropā teju vesela gadsimta gurumā.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
860
9. Septembris 2021 / 11:05
0
ATBILDĒT
Manuprāt, liela daļa no problēmām Latvijas civilprocesā patiešām varētu būt saistīta ar tiesnešu izpratni par viņu vietu un nozīmi tiesvedības procesā. Šī izpratne gan ir balstīta Latvijas juridiskajā kultūrā, kas ir plašāka nekā Civilprocesa likums vien. Nedomāju, ka uz to var skatīties atrauti no sociālistiskās tiesību skolas atstātā mantojuma tiesību normu piemērošanas procesā. Jau 1999. gadā Egils Levits rakstīja par to, ka tiesiskais regulējums Latvijā ir vismaz ciešams, taču tiesību normu piemērošanas process klibo. Līdzīgas tēzes par viņa pētītajām Centrālās un Austrumeiropas valstīm 2004. gadā izteica Zdeneks Kūns. Abi autori pēc būtības vērsa uzmanību uz to, ka tiesību normu piemērotāji postpadomju valstīs faktiski neveic tiesību normu augstāko kritiku. Būtu kritiski jāparaugās arī uz šodienas realitāti vispārējās jurisdikcijas tiesās visos līmeņos, piemēram, saistībā ar acīmredzami netaisnīgu kompensācijas sistēmu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu gadījumā vispārējās jurisdikcijas tiesas, tostarp Senāts, iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā tikai pēc tam, kad to jau bija izdarījusi privātpersona, uz kuras konstitucionālās sūdzības lieta arī tika ierosināta. Zīmīgi, ka šīs privātpersonas civillietā Senāts bija atteicies ierosināt kasācijas tiesvedību.

Nedomāju, ka ir pareizi runāt par civilprocesa modernizāciju, neanalizējot attiecīgās valsts juridisko kultūru, tajā skaitā vispārīgas tiesību normu piemērošanas procesa iezīmes. Arī raksta autors norāda, ka “nacionālais civilprocess atspoguļo nācijas politisko organizāciju, sociālo un ekonomisko struktūru, tās konstitucionālo un sociālo identitāti”. Tas ir vēl jo vairāk būtiski tādēļ, ka ir arī aspekti, kuros Padomju Savienības tiesību institūti Latvijas civilprocesā saglabājušies vēl šodien, piemēram, prokurora iesaiste civilprocesā publisko interešu aizsardzības nolūkā.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties