Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Valsts pārvaldes iestāžu tiesību subjektivitāti valsts pārvaldes sistēmā pamatā raksturo to kompetence, bet individuālo fizisko un juridisko personu tiesību subjektivitāti — statuss. Teorijā liela uzmanība tiek veltīta fiziskās personas statusa pētījumiem, bet valsts pārvaldes un vietējās pārvaldes iestādēm tā pievērsta visai pastarpināti.

Praksē valsts pārvaldes iestāžu kā publisko tiesību subjekta statusa noteikšana vai grozīšana vienmēr ir saistīta ar ievērojamām teorētiskām un praktiskām problēmām. To noteikšanas procesā tiesību jaunradi ievērojami ietekmē šie “vidusceļa meklējumi”, kad tiek meklēts kompromiss starp politiskajiem spēkiem, notiek īstenā pārvaldes iestādes tiesību, pienākumu un kompetences apjoma izzināšana, lai iestādes funkcionēšana būtu optimāla arī iedzīvotājiem.

Teorijā kompetences un juridiskā statusa saturs galvenokārt tiek saistīts ar konkrētā tiesību subjekta izveidošanas mērķi un tā darbību. Valsts pārvaldes iestādēm kompetences teorētiskā izpēte visbiežāk tendēta uz iestāžu īstenoto valsts pārvaldes funkciju analīzi, to uzskaitīšanu, un kompetence parasti tiek skatīta tādā gluži funkcionālā skatījumā, analizējot to izteiksmi tiesību aktos.

Administratīvajās tiesībās dominē viedoklis, ka publiskās iestādes valsts pārvaldē raksturo to kompetence, kurā ietilpst: mērķis, funkcijas, uzdevumi, tiesības, pienākumi, pilnvaras, atbildība.

Bet pastāv arī pretējs uzskats, kad var runāt arī par publiskām iestādēm piešķirto statusu, kas norāda iestādes stāvokli valsts pārvaldes sistēmā, kurā ietilpst kompetence, kas uzskatāma par patstāvīgu statusa sistēmas elementu. Minētajam viedoklim gribētu pievienoties arī autors, izvirzot ideju, ka ar statusu var tikt saprasta konkrētās iestādes struktūra organizatoriskā izpratnē un tās stāvoklis valsts pārvaldes sistēmā, kad sākotnēji tiek noteikts tiesisko attiecību regulēšanas mērķis un iestādes darbības virziens, izpildāmās funkcijas, piešķirtas tiesības un noteikti pienākumi, pilnvaras, atbildība.