13. Oktobris 2009 /NR. 41 (584)
Diskusija
Ķīla kā vienīgais mājokļa hipotekārā kredīta garants
39
Ministru prezidents rosina grozīt banku un kredītņēmēju attiecības

Pagājušajā nedēļā, 6. oktobrī, tika publiskota Ministru prezidenta Valda Dombrovska iniciatīva veidot principiāli jaunu garantiju sistēmu mājokļu hipotekārajā kreditēšanā Latvijā: aģentūra LETA ziņoja, ka premjers, ņemot vērā situāciju finanšu tirgū un pieaugošās kredītņēmēju problēmas, ir uzdevis Valsts kancelejas Juridiskajam departamentam steidzami sagatavot grozījumus Civilprocesa likumā un citos normatīvajos aktos, lai ieviestu sistēmu, kurā ķīla ir vienīgais garants vienīgā mājokļa hipotekārajiem kredītiem.

Premjers vēlas, lai grozījumi normatīvos paredzētu, ka kredītņēmēja – fiziskas personas – atbildība pret kredīta devēju saistībā ar vienīgā mājokļa iegādi būtu aprobežota ar ķīlas vērtību, bet pēc ķīlas realizācijas nebūtu iespējama piedziņas vēršana uz pārējo kredīta ņēmējam piederošo mantu, kā arī nebūtu iespējams pieprasīt galvotājiem veikt maksājumus atlikušās aizdevuma summas apmērā, kas palikusi pēc ķīlas realizācijas. Papildus tam valdības vadītājs lūdzis izvērtēt iespēju paredzēt, ka kredīta ņēmēju un tā ģimenes locekļus nav iespējams izlikt no vienīgā mājokļa, ja nav panākta vienošanās par ģimenes pāreju uz citu dzīvojamo platību, tostarp premjers vēlētos, lai bankām tiktu noteikts pienākums piedāvāt šādu mazāku platību no savā pārziņā esošajām dzīvojamām platībām.

Tā kā vieni no lielākajiem kreditētājiem Latvijā ir ar Zviedriju saistītas bankas, gatavojot grozījumus, V. Dombrovskis lūdzis apkopot informāciju par kredītņēmēju juridiskajām saistībām pret kredīta devējiem un kredītņēmēju aizsardzības mehānismu Zviedrijā.

Ministru prezidenta preses sekretāre Līga Krapāne sarunā ar "Jurista Vārdu" atzina, ka grozījumus iecerēts attiecināt arī uz tām līgumattiecībām, kas starp kredītņēmējiem un bankām jau nodibinātas līdz šim, jo tieši pašreizējiem kredītņēmējiem saistību izpilde sagādā grūtības. Jaunā kārtība, kuras tiesisko pamatu Valsts kancelejas Juridiskajā departamentā paredzēts izstrādāt mēneša laikā, protams, vēl būs jāapstiprina valdībā un Saeimā. Pēc L. Krapānes domām, tas varētu notikt jau šogad. Tādā gadījumā grozījumi varētu stāties spēkā nākamā gada sākumā.

Ņemot vērā ieceres iespējamo ietekmi uz lielāko daļu Latvijas banku un milzīgu skaitu kredītņēmēju, "Jurista Vārds" aicināja uz neklātienes diskusiju vairākus civiltiesību un finanšu tiesību lietpratējus. Jāatzīst, ka Ministru prezidenta ideja Latvijas juristus pārsteidza acīmredzami nesagatavotus: vairāki eksperti savu viedokli līdz žurnāla nodošanai nepaspēja formulēt vai arī politiskā konteksta dēļ atturējās to darīt.

Daži uzaicinātie sniedza atbildes uz konkrētiem "Jurista Vārda" jautājumiem (zvērināts advokāts, juridiskā biroja "Eversheds Bitāns" vadošais partneris Agris Bitāns, Latvijas Komercbanku asociācijas viceprezidents Aivars Graudiņš, Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Ņujorkas universitātes programmas "Hauzeres pētījumi" (Hauser Research) zinātnieks Mārtiņš Paparinskis), citi formulēja "vispārīgu" viedokli par Ministru prezidenta Valda Dombrovska iniciatīvu, nepiesaistot to uzdotajiem jautājumiem (LU profesore Dr.iur. Ilma Čepāne, LU doktorants Mg.iur. Edvīns Danovskis, Latvijas Kredītņēmēju apvienības valdes priekšsēdētājs Ainārs Gorenko).

1. Kā vērtējat iecerētos grozījumus normatīvajos aktos (ķīla kā vienīgais mājokļa hipotekārā kredīta garants)? Vai šāda kārtība, ņemot vērā nekustamo īpašumu vērtības svārstības, var būt pietiekami droša kreditēšanas biznesā?

FKTK: Esam apskatījuši iespējamo grozījumu normatīvajos aktos, kas noteiktu, ka mājsaimniecību atbildība pret bankām saistību neizpildes gadījumā aprobežotos tikai ar ieķīlāto nekustamo īpašumu, ietekmi uz banku sektoru.

Kopumā banku sektorā 2009. gada 30. jūnijā mājsaimniecībām izsniegto hipotekāro kredītu, kuriem kredīta un nodrošinājuma attiecība ir virs 100%, apmērs veido 899 miljonus latu jeb 21% no hipotekārajiem kredītiem mājsaimniecībām (jeb 10% no visiem (mājsaimniecību un uzņēmumu) kredītiem, kas izsniegti pret hipotēku).

Ņemot vērā banku aplēses, šādu kredītu apmērs varētu pieaugt un sasniegt 1,5 miljardus latu 2009. gada beigās un 2,7 miljardus latu 2010. gada beigās, tas ir, robežās no 34% līdz pat 64% no mājsaimniecību hipotekāro kredītu portfeļa. Tādējādi bankām gada laikā papildus būtu jāveido uzkrājumi un jāstiprina sava kapitāla bāze, lai izpildītu minimālās kapitāla prasības, un tas būtiski ietekmētu banku sektora darbību.

Agris Bitāns: Tā kā nav redzēta redakcija konkrētai tiesību normai, ir neiespējami vērtēt šo ieceri no juridiskā viedokļa. Lai gan sākotnēji ideja par ķīlu kā vienīgo mājokļa hipotekārā kredīta garantu var šķist simpātiska, tomēr rodas vairāki jautājumi. Kā būs ar līguma slēgšanas brīvības principu, ja pats kredīta ņēmējs vēlas piedāvāt bankai divas hipotēkas, lai iegūtu mazāku kredīta procentu likmi? Kādā veidā tiks kontrolēta šīs normas izpilde?

Aivars Graudiņš: Iecerēto grozījumu ietekme uz banku sektoru finanšu izteiksmē pašlaik tiek vērtēta, taču jau pašlaik ir skaidrs, ka zaudējumi būs mērāmi simtos miljonu un tie noteikti radīs šoku gan atsevišķām bankām, gan finanšu sektoram kopumā. Latvijas Komercbanku asociācija uzskata, ka pašlaik būtu īpaši nepiemērots brīdis šādu grozījumu ieviešanai, jo ekonomika atrodas viszemākajā punktā, līdz ar to krītas iedzīvotāju maksātspēja, potenciālā "atslēgas atdevēju" auditorija tuvojas visaugstākajam līmenim, kas savukārt nozīmē visaugstāko iespējamo šoku finanšu sektorā.

Piedāvātā modeļa veiksmīgai realizācijai ir nepieciešami vismaz divi būtiski priekšnosacījumi: a) ekonomikas atveseļošanās un jaunu darba vietu rašanās, lai kredītņēmēji būtu spējīgi atgūt ienākumus un turpināt pildīt kredītsaistības; b) finanšu sektora spēja uzņemties iespējamo šoku, norakstot zaudējumos attiecīgajā laika posmā lielu kredītu daļu.

Ja kāds no šiem nosacījumiem nepiepildās, princips "kredītsaistību beigšanās līdz ar atslēgas atdošanu" var radīt negatīvu apburto loku – nīkuļojoša ekonomika rada lielu kredītu nemaksātāju skaitu, finanšu sektors tiek novājināts, līdz ar to ir ierobežoti resursi ekonomikas "sildīšanai".

Ieviešot minētos grozījumus, pasliktināsies banku likviditāte un spēja pildīt saistības pret noguldītājiem un sindicētajiem aizdevējiem, jo netiks atmaksāti plānotie maksājumi un iespējas atgūt līdzekļus piedziņas ceļā būs ierobežotas.

Kreditēšana varētu kļūt nedrošāka, jo maksātspējīgie kredītņēmēji zaudēs stimulu godprātīgi pildīt savas kredītsaistības, līdz ar to finansētā nekustamā īpašuma vērtība var kristies.

 

2. Vai jauno sistēmu būtu iespējams attiecināt uz jau izsniegtajiem kredītiem? Kā tas vērtējams no civiltiesiskās apgrozības drošības viedokļa?

FKTK: Kā noprotams no valdības izteikumiem, šī iecere būtu attiecināma tikai uz turpmāk izsniedzamiem kredītiem, taču teorētiski šādu normu ir iespējams radīt ar atpakaļejošu spēku, tomēr tas ir pretrunā tiesiskās paļāvības principam. Šāda norma negatīvi ietekmēs arī kredītņēmēju motivāciju atmaksāt kredītu, ja būs iespēja "atbrīvoties" no parāda bez citu īpašumu realizācijas vai galvotāju iesaistīšanās.

Agris Bitāns: Lai gan likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 9. pants paredz iespēju piemērot normatīvos aktus ar atpakaļejošu spēku likumā īpaši paredzētos gadījumos, tomēr šajā situācijā ir jābūt būtiskam sabiedrības ieguvumam un taisnīguma pamatojumam atpakaļejošā spēka piemērošanai.

Aivars Graudiņš: Slēdzot līgumu, puses ņem vērā līguma slēgšanas brīdī spēkā esošās likuma normas. Civillikums noteic, ka arī gadījumos, kad likums pēc līguma noslēgšanas tiek mainīts, pušu attiecības tiek apspriestas uz tā likuma pamata, kas bija spēkā līguma noslēgšanas brīdī. Šis princips ir ietverts Civillikuma 3. pantā: "Katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Neskartas paliek jau iegūtās tiesības."

Šis princips uzskatāms par pamatprincipu, kas attiecas uz visām saistībām un kas tiek ievērots, izskatot strīdus starp pusēm, kas izriet no līguma. Jāņem vērā, ka līgums starp pusēm var tikt noslēgts uz ilgstošu termiņu, piemēram, 40 gadiem. Šī termiņa laikā likums var tikt grozīts pat vairākas reizes. Ja Civillikums neparedzētu šādu principu, rastos situācija, kad puses ir vienojušās par vienu saistību, taču likuma grozījumu gadījumā saistība varētu tikt būtiski mainīta un puses nevarētu paļauties uz noslēgtajiem līgumiem, kā arī aprēķināt līguma noslēgšanas sekas.

Kā var secināt no konteksta, premjera rosinātos grozījumus ir domāts attiecināt uz jau noslēgtajiem banku līgumiem ar aizņēmējiem. Tādā gadījumā likumdevējs pārkāptu minēto fundamentālo Civillikuma principu un attiecinātu uz jau pastāvošām saistībām jaunus noteikumus, kā rezultātā noslēgtās saistības saturs būtiski mainītos.

Jāņem vērā, ka, pirmkārt, tas nav pieļaujams no tiesiskā viedokļa, jo tādā gadījumā būtu jāatceļ šis Civillikuma princips un puses nevarētu paļauties uz noslēgtajiem līgumiem. Otrkārt, šāda likuma pieņemšana neizbēgami radīs zaudējumus vienai no līguma pusēm – bankai. Treškārt, jāņem vērā, ka visa slēdzamo darījumu un nodrošinājumu noformēšanas un reģistrēšanas struktūra atbilst pašreiz spēkā esošajam likumam un nav piemērota pilnīgi jaunam principam – aizņēmējs atbild ķīlas apmērā.

 

3. Kādu iespaidu šādi grozījumi, ja tie tiktu attiecināti uz jau izsniegtajiem kredītiem, varētu atstāt uz investīciju drošību Latvijā?

FKTK: Šis nav mūsu kompetences jautājums.

Agris Bitāns: Par to ir grūti spriest, jo tas, pirmkārt, apgrūtinās jau esošās investīcijas. Kopumā tas var radīt zināmu uzticamības samazinājumu.

Aivars Graudiņš: Grozījumu iespaidā pēc būtības tiktu mainīti civiltiesību un civilprocesa pamati, kā arī pilnībā tiktu ignorēts tiesiskās paļāvības princips – bankas kā komersanti, izsniedzot ilgtermiņa hipotekāros kredītus, rēķinās ar esošo likumdošanu, tiesu praksi un to, ka valsts ilgtermiņā spēj nodrošināt zināmus spēles noteikumus. Līdz ar to investīciju drošība Latvijā tiktu ap­draudēta.

 

4. Vai minēto grozījumu pieņemšanas rezultātā Latvijai būtu jārēķinās ar banku sūdzību Satversmes tiesā vai starptautisku tiesvedību par investīciju aizsardzību?

FKTK: Viennozīmīgi nevaram apgalvot par iespējamo tiesvedību, taču šādu risku izslēgt nevar.

Agris Bitāns: Ja tas tiks piemērots ar atpakaļejošu spēku, tad tāda iespēja pastāv.

Aivars Graudiņš: Pastāv augsts tiesvedības procesu risks no banku puses dažāda līmeņa tiesu instancēs.

Mārtiņš Paparinskis: Ceturtais jautājums šķiet formulēts nedaudz neprecīzi: pat pieņemot, ka ir noticis materiālo tiesību normu pārkāpums, ko ir iespējams apstrīdēt procesuālā kārtībā, aizskartajai personai nav pienākuma šo iespēju izmantot. Juridiskie argumenti var tikt izmantoti sarunās ar valsti, un aizskartā persona var izlemt neizmantot savas procesuālās tiesības ilgtermiņa sadarbības interesēs, kas varētu būt būtisks apsvērums šajā situācijā. No juridiskā viedokļa, būtiska ir nevis sūdzības iesniegšanas relatīvā iespējamība, bet tās pamatotība, tomēr attiecībā uz to juridiskā situācija būtu diezgan neskaidra gan procesā Satversmes tiesā (un Eiropas Cilvēktiesību tiesā), gan procesā ieguldījumu aizsardzības šķīrējtiesā.

Satversmes 105. pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) 1. protokola 1. pants paredz īpašumtiesību aizsardzības normas. Lai gan ECTK atsaucas uz "vispārējiem starptautisko tiesību principiem", kas tiek interpretēta kā starptautisko tiesību normu attiecībā uz ārvalstnieku īpašumtiesību aizsardzību inkorporācija, kas var nodrošināt labāku aizsardzību,1 Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra nav īpaši nošķīrusi šos lietu veidus.2 Var pieņemt, ka Satversmes tiesa sekotu tradicionālajai pieejai ielasīt starptautiskās cilvēktiesību normas kā de minimis saturu konstitucionālajās cilvēktiesībās. Tādā gadījumā no līgumiem izrietošās tiesības būtu aizsargājams īpašums un likumdevēja atpakaļejoša iejaukšanās šajās tiesībās par labu vienai no pusēm būtu tiesību ierobežojums.3

Izvērtējot ierobežojuma tiesiskumu atbilstoši klasiskajai likumības vai leģitīmā mērķa vai samērīguma metodoloģijai, līdzšinējā Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra nesniedz acīmredzamas atbildes šādai lietai. Bankas varētu norādīt uz atpakaļejošās iejaukšanās privātpersonu līgumtiesiskajās attiecībās būtisko raksturu, bet valsts varētu atsaukties uz fundamentāli svarīgo leģitīmo mērķi un nespēju sasniegt mērķi ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem finansiālo resursu trūkuma dēļ. Visdrīzāk, Satversmes tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa ņemtu vērā valsts spēju pamatot tieši šāda regulējuma nepieciešamību un samērību, normu ieviešanas paredzamību ekonomiskas krīzes gadījumos, procesuālos aspektus, alternatīvu līdzekļu esamību, konkrēto situāciju individuālo apstākļu izvērtēšanu un kompensācijas pieejamību.

Visbeidzot, ja valdība secinātu, ka pastāv nopietns risks, ka Satversmes tiesa vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa varētu atzīt šādas normas par prettiesiskām, tā varētu censties izmantot ECTK 15. pantā paredzēto atkāpi ārkārtas stāvokļa laikā. Šīs normas piemērošana liktu uzdot veselu rindu turpmāku jautājumu: inter alia vai konkrētā situācija sasniedz "ārkārtas stāvokļa" līmeni, vai konkrētie pasākumi ir "nenovēršami" un cik strikti Satversmes tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa pārbaudītu valsts viedokli; vai ārkārtas apstāklis ļautu pārkāpt jau iepriekš uzņemtus pienākumus attiecībā uz īpašumtiesībām; vai ārkārtas stāvokli var piemērot, ņemot vērā analoģiskās ārvalstnieku īpašumtiesības regulējošās paražu un ieguldījumu aizsardzības līgumu tiesības; un vai konstitucionālo cilvēktiesību interpretēšanu ietekmē ārkārtas apstākļi starptautiskajās cilvēktiesībās. Uz šiem jautājumiem, līdzīgi kā uz jautājumiem par cilvēktiesību aizskārumu, nav iespējams atbildēt in abstracto.

No ieguldījumu aizsardzības perspektīvas, Latvijai varētu pastāvēt starptautiski pienākumi atbilstoši Līgumam starp Latvijas Republikas valdību un Zviedrijas Karalistes valdību par ieguldījumu veicināšanu un savstarpējo aizsardzību (Līgums)4 un citiem ieguldījumu aizsardzības līgumiem, ko ar Latviju ir noslēgušas citu banku akcionāru pilsonības valstis. Var pieņemt, ka jebkurā gadījumā būtiskas būtu tradicionālās normas par godīgu un taisnīgu režīmu, netiešo atsavināšanu un nediskrimināciju. Līdzīgi kā attiecībā uz cilvēktiesību normām, Latvijas rīcības atbilstība starptautiskajiem pienākumiem ir grūti izvērtējama in abstracto, tomēr dažādu normu kontekstā būtiskākie kritēriji varētu būt rīcības konsekvence, skaidrība, vienlīdzība un nediskriminācija, kā arī iespēja paredzēt šādas attīstības tendences konkrētajos krīzes apstākļos.5 Ja Latvijas rīcība pārkāptu tās ieguldījumu līgumu saistības, tā varētu atsaukties uz galējo nepieciešamību kā valsts atbildību izslēdzošu apstākli.6 Galējā nepieciešamība ir izraisījusi atšķirīgus vērtējumus šķīrējtiesu spriedumos par Argentīnas ekonomisko krīzi, dažādi interpretējot sekundāro paražu normu saistību ar primāro ASV un Argentīnas ieguldījumu aizsardzības līguma normu par īpašajiem izņēmumiem.7 Šķiet, ka īpašu līguma normu neesamības gadījumā galējās nepieciešamības arguments ir principā pieļaujams, tomēr valstij var būt grūti pierādīt, ka starptautiskās saistības pārkāpums ir vienīgais veids, kā izvairīties no ārkārtējiem draudiem, ko tā nav pati izraisījusi.8 Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma: ievērojot neskaidrību gan par starptautisko un nacionālo normu kritērijiem, it īpaši ņemot vērā ekonomiskās krīzes ietekmi uz normatīvo regulējumu, gan par piedāvātā regulējuma apveidu, nav iespējams ar pilnu pārliecību atbildēt par prasības vai pieteikuma pamatotību.

 

5. Vai zaudējumi, ko nāktos ciest bankām, ja tiktu noteikts, ka ķīla ir vienīgais mājokļa hipotekārā kredīta garants, varētu tikt uzskatīti par samērīgu "biznesa riska cenu", kas kreditoriem jāmaksā par pārgalvīgu kreditēšanas politiku?

FKTK: No uzraudzības viedokļa, tā nebūtu uzskatāma par samērīgu cenu, jo, ņemot vērā tikai šī priekšlikuma ietekmi, bankām papildus būtu jāveido uzkrājumi 50 miljonu latu (2009. gada beigās) līdz 125 miljonu latu (2010. gada beigās) apmērā, kas būtiski ietekmētu banku sektora darbību.

Agris Bitāns: Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt bez dziļākas analīzes. Pastāv princips – kas gūst labumu no kādas lietas, tam jāuzņemas arī nastas. Līdz ar to ir izvērtējams jautājums par to, vai šobrīd par "pārgalvīgu kreditēšanas politiku" ir jāmaksā tikai kredīta ņēmējiem. No vispārīgā taisnīguma viedokļa būtu jāizvērtē jautājums par kredītiestāžu, kredītņēmēja un valsts atbildību par sekām, jo bez vainas nav neviens. Likuma pieņemšana bez zināma veida "kompensācijas" paredzēšanas var izrādīties pārāk vienpusēja pieeja.

Aivars Graudiņš: Bankas jau tagad ir līdzatbildīgas, veidojot nepieciešamos uzkrājumus, kā arī šogad astoņus mēnešos strādājot ar 455 miljonu latu zaudējumiem, turklāt šī summa līdz gada beigām var ievērojami palielināties.

 

6. Kā vērtējama iecere aizliegt izlikt kredītņēmējus no mājokļa, pirms banka vienojusies par to pāreju uz citu dzīvojamo platību, kā arī iespēja uzlikt bankām par pienākumu piedāvāt parādniekiem mazāku dzīvojamo platību no to pārziņā esošajiem dzīvokļiem?

FKTK: Ja bankai ir radušās tādas iespējas, piemēram, citu saistību neizpildes dēļ, tad labas gribas ietvaros teorētiski tas ir pieļaujams, taču nebūtu saprātīgi likt bankām veidot dzīvojamo fondu, no kura maksātnespējīgiem klientiem piešķirt dzīvokļus.

Agris Bitāns: Iecere no sociālās spriedzes viedokļa varētu būt humāna, taču pārlieku lieli ierobežojumi var radīt arī pretēju efektu. Labāk būtu, ja jautājumu par pāriešanu uz lētāku mitekli varētu risināt ar nekustamā īpašuma tirgus palīdzību. Te atkal ir jautājums par kredītiestāžu godprātību un kredītņēmēju saprātīgumu.

Aivars Graudiņš: Bankas jau tagad nāk pretī kredītņēmējiem un neizliek tos uz ielas, bet gan pārstrukturē iepriekš ņemtos kredītus. Savukārt prasība pirms kredītņēmēja izlikšanas no mājokļa panākt vienošanos par citas, mazākas dzīvojamās platības ierādīšanu būs grūti izpildāma, jo var apgrūtināt ķīlas realizāciju, turklāt bankām būtu jāuztur savs dzīvojamais fonds, kas nebūt nav banku uzdevums.

 

Dr.iur. Ilma Čepāne, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore:

[1] Vienmēr esmu bijusi to zinātnieku pusē (piemēram, K. Torgāns, B. Broka, G. Bērziņš), kas uzskata, ka Civillikuma normas attiecībā uz līguma izpildi (pacta sunt servanta), tostarp saistībā ar aizdevuma līgumu, ir pārāk kategoriskas un neelastīgas. Līdzīgi kā daudzās citās valstīs, arī Latvijā šajā jomā jāizdara likuma grozījumi. Taisnīguma apsvērumu dēļ Civillikumā ir jāietver normas, kas pieļautu aizdevuma līguma satura koriģēšanu vai pat saistību izbeigšanu.

[2] Ja ārkārtēju apstākļu dēļ līguma izpildīšana kļūst ārkārtīgi apgrūtinoša, viena līgumslēdzēja puse ir tiesīga otrai pusei ierosināt līguma grozīšanu, lai to pieskaņotu jaunajiem apstākļiem. Otram līdzējam šis priekšlikums būtu nekavējoties jāizskata. Ja līdzēji nevar vienoties, katram no viņiem būtu jādod tiesības vērsties tiesā.

[3] Jau pirms laba laika Saeimas Juridiskajai komisijai tika piedāvāti likuma grozījumi, ka šādos gadījumos līdzējs var atsaukties uz ārkārtas apstākļiem, ja:

1) apstākļu izmaiņas notikušas pēc līguma noslēgšanas;

2) līdzējs līguma slēgšanas brīdī nevarēja paredzēt apstākļu izmaiņas vai to radītās sekas;

3) līdzējs nav uzņēmies apstākļu izmaiņas risku.

Diemžēl Juridiskā komisija, ievērojot spēcīgo komercbanku lobiju, šos priekšlikumus neatbalstīja.

[4] Pašreizējā situācijā būtu ļoti netaisnīgi, ja visa atbildības nasta tiktu uzlikta tikai, piemēram, vienīgā mājokļa kredīta ņēmējiem. Neraugoties uz Latvijas Bankas, kompetentu zinātnieku atzinumiem un starptautisko institūciju brīdinājumiem:

1) iepriekšējā koalīcijas valdība neveica nepieciešamos pasākumus, lai novērstu nekustamā īpašuma "burbuli";

2) komercbankas neizvērtēja iespējamo risku un atsevišķos gadījumos, iespējams, pat maldināja kredīta ņēmējus par saistībām, kuras tie uzņēmušies. Sadarbojoties ar nekompetentiem nekustamā īpašuma vērtētājiem, ieķīlātie īpašumi tika novērtēti nepamatoti augstu, līdz ar to tika izsniegti nesamērīgi kredīti;

3) kredīta ņēmēji pieredzes trūkuma dēļ nevarēja paredzēt pašreizējo situāciju.

Tādējādi atbildība par izveidojušos situāciju ir jāuzņemas gan kredīta ņēmējiem, gan valstij, gan arī komercbankām. Šajā sakarā jāpiebilst, ka Ministru prezidenta Valda Dombrovska priekšlikums noteikti ir apspriežams.

 

Mg.iur. Edvīns Danovskis, Latvijas Universitātes doktorants:

"Saņemtais jāatdod! Kamēr neesi atdevis, tikmēr esi saistīts. Kaut atdevis visu, kas pieder – vienalga būsi parādā, kamēr saņemtais nebūs atdots. Ja nebūs ko atdot – paliksi mūžīgs parādnieks" – šādu bausli vajadzētu skaitīt katram, kas kaut ko aizņēmies, jo kreditoram ir tiesības saņemt visu, ko viņš otram aizdevis. Šādi kreditora un parādnieka attiecības regulē Civillikums, un diez vai šim sirmgalvim vajadzētu pārmest pārlieku bardzību.

Kreditors aizdod daļu no savas mantas cerībā, ka to atgūs. Šo cerību attaisno kreditora uzticība parādniekam, no vienas puses, un paļāvība, ka parādu varēs atgūt piespiedu kārtā, no otras puses. Parādu atgūšana piespiedu kārtā ir iespējama no visas parādnieka mantas, atskaitot dažus izņēmumus, tostarp tos, kurus jau tagad paredz Civilprocesa likums. Proti, parādniekam atstājama tikai tā manta, kas ir nepieciešama minimālo fizioloģisko vajadzību un darbspēju saglabāšanai.

Iecere, kas iespēju parādu atgūt piespiedu kārtā aprobežo ar hipotēkas īstenošanu, ir izņēmums no parādnieka absolūtās atbildības principa (parādnieks atbild ar visu mantu). Ja kreditors vērš piedziņu uz ieķīlāto nekustamo īpašumu, bet hipotēkas īstenošanā iegūtā nauda nespēj segt parādnieka saistību, tad iznāk, ka no parādnieka vairs neko citu piedzīt nedrīkst, bet arī saistību viņš nav izpildījis. Rezultāts ir dīvains – kreditoram ir tiesības prasīt pilnīgu saistības nolīdzinājumu, bet procesuālās tiesības to liedz. Noteikums, ka hipotēkas īstenošana ir pielīdzināma saistības izpildījumam neatkarīgi no tā, vai kreditors atguvis visu aizdevumu, noniecinātu prasījuma drošumu. Ar to pašu ir pateikts, ka saistības dzēšanai ir pietiekami atdot kaut ko, bet ne visu.

Ja piedziņa tiek vērsta pret parādnieka nekustamo īpašumu, nav svarīgi, vai viņam pēc tam būs kur dzīvot – jaunais īpašnieks ievedams nekustamā īpašuma valdījumā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, kas ietver arī iepriekšējā īpašnieka izlikšanu. Ne jaunajam īpašniekam, ne kreditoram nav jārūpējas par parādnieka turpmāko likteni. Diez vai šim regulējumam vajadzētu būt citādam. Parādnieks īpašumu ir zaudējis tikai tādēļ, ka vēlējies tērēt to, ko nav nopelnījis. Vieglprātībai, tāpat kā vēlmei par katru cenu dzīvot relatīvā komfortā, lai kādi tās apmēri, nav attaisnojuma.

Pienākums nodrošināt personas ar citu dzīvojamo platību vai izlikšanas aizliegums ir vērtējams kā īpašuma tiesību ierobežojums, kura samērīgums (pieļaujot, ka kaut kādu leģitīmu mērķi jau varētu atrast) ir pirmšķietami apšaubāms. Šādu piespiedu īres attiecību (?) iespēja, visticamāk, mazinās iespējamo nekustamā īpašuma pircēju vēlmi iegādāties nekustamo īpašumu un vēl vairāk izgaisinās kreditora iespējas atgūt parādu.

Lai gan ir vairākas jomas, kuru regulējošās normas vērstas arī uz noteiktu sociālu mērķu sasniegšanu, pēkšņu un relatīvi īslaicīgu sociālo procesu atspoguļojums civiltiesību normās ir nevēlams un kaitīgs.

Ir jāpriecājas par katru tiesību normu, kas no cilvēka prasa apdomu, piesardzību un centību, un jācenšas izskaust tiesību normas, kas veicina pretējo.

 

Ainārs Gorenko, Latvijas Kredītņēmēju apvienības valdes priekšsēdētājs:

Pašreizējo situāciju nevar aplūkot caur tradicionālajām juridiskajām teorijām.

Vērtējot attiecības starp kredītņēmējiem un bankām, ir jāņem vērā, ka Latvijā ir ekonomiskā krīze. Turklāt notikumi (straujš bezdarba pieaugums, krasa darba samaksas samazināšana utt.) sabiedrībā ir pielīdzināmi "kara" apstākļiem. Vairāku simt tūkstošu iedzīvotāju – kredītņēmēju un galvotāju – likteņi ir ap­draudēti.

Izskanējusī ideja, lai arī novēlota, tomēr ir pareiza. Atbildība ir jāsadala starp bankām un kredītņēmējiem. Ja kredītņēmējs nevar atmaksāt kredītu, tas zaudē jau iemaksāto naudu, bet banka var aprobežoties tikai ar mājokļa vērtību.

Diemžēl joprojām nav definēts, kas tieši ir "vienīgais mājoklis". Pašlaik viena mājokļa princips ir politisks, nevis juridisks princips.

Latvijas Kredītņēmēju apvienība ir gatava sniegt palīdzību Valsts kancelejai, lai izskanējušo ideju noformulētu likumos. Būtu veicamas izmaiņas Civillikumā un Maksātnespējas likumā. Ja šī ideja tomēr tiks noraidīta, Latvijas Kredītņēmēju apvienība turpinās darbu pie Krīzes likuma pieņemšanas.

Latvija varētu pat tiesāties starptautiskās tiesās. Arī tas būtu ieguvums, jo vismaz divus trīs gadus iedzīvotāji tiks atbrīvoti no saistībām pret bankām.

Šajā gadījumā būtu nekorekti runāt par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu attiecībā uz bankām, jo valstī tas sen jau ir pārkāpts attiecībā uz sociālās palīdzības samazināšanu.

 


1 James and Others v. UK (App no 8793/79) (1986) Series A no 98 [63]; Lithgow and others v. UK (Apps no 9006/80, 9262/81, 9263/81, 9265/81, 9266/81, 9313/81 and 9405/81) (1986) Series A no 102 [116].

2 Tomuschat C. "The European Court of Human Rights and Investment Protection" in C. Binder and others (eds), International Investment Law for the 21st Century: Essays in Honour of Christoph Schreuer (Oxford University Press, Oxford 2009) 642–646; U Kriebaum, "Is the European Court of Human Rights an Alternative to Investor-State Arbitration?" in P.-M. Dupuy, F. Francioni and E.-U. Petersmann (eds), Human Rights in International Investment Law and Arbitration (Oxford University Press, Oxford 2009) 241–243.

3 Harris D. and others, Harris, O’Boyle & Warbrick Law of the European Convention on Human Rights (2nd edn, Oxford University Press, Oxford 2009) 656, 677.

4 Agreement between the Government of the Kingdom of Sweden and the Government of the Republic of Latvia on the Promotion and Reciprocal Protection of Investments (adopted 4 10 March 1992, entered into force 6 November 1992) 1823 UNTS 4.

5 Saluka Investment BV v. Czech Republic, UNCITRAL Arbitration Partial Award, March 17, 2006. Available: http://ita.law.uvic.ca/documents/Saluka-PartialawardFinal.pdf [skatīts 7.10.2009.] [307]; cf. McLachlan C., Shore L. and Weiniger M. International Investment Arbitration: Substantive Principles (Oxford University Press, Oxford 2007) Chapters 7–8; Dolzer R. and Schreuer C. Principles of International Investment Law (Oxford University Press, Oxford 2008) Chapters 6–7; Reinish A. (ed.), Standards of Investment Protection (Oxford University Press, Oxford 2008) Chapters 3–9; Newcombe A. and Paradell L. Law and Practice of Investment Treaties: Standards of Treatment (Wolters Kluwer Law & Business, the Netherlands 2009) Chapters 4–7.

6 ILC, 'Articles on Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts' in Yearbook of the International Law Commission, 2001, Volume II, A/CN.4/SER.A/2001/Add.1. (Part Two) 26 art 25.

7 Binder C. "Changed Circumstances in Investment Law: Interfaces between the Law of Treaties and the Law of State Responsibility with a Special Focus on the Argentine Crisis" in Binder C. and others (eds), International Investment Law for the 21st Century: Essays in Honour of Christoph Schreuer (Oxford University Press, Oxford 2009); vispārīgi par primārajām un sekundārajām normām valsts atbildībā, Ago R. 'Le délit international' (1939) 68 Recueil des Cours de l’Académie de Droit International 419.

8 BG Plc. v. Republic of Argentina, UNCITRAL arbitration, Final Award, December 24, 2007. Availavle: http://ita.law.uvic.ca/documents/BG-award_000.pdf [skatīts 7.10.2009.], [367]–[412]; National Grid P.L.C. v. Republic of Argentina, UNCITRAL Case, Award, November 3, 2008. Available: http://ita.law.uvic.ca/documents/NGvArgentina.pdf [skatīts 7.10.2009.], [250]–[262].

 

patīk
nepatīk
drukāt
VISI RAKSTI 13. Oktobris 2009 /NR. 41 (584)
39 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Karin Sabine
13. Jūlijs 2019 / 10:14
0
ATBILDĒT
Labdien, kungs / kundze,

Vai jums ir nepieciešams steidzams aizdevums, lai uzsāktu uzņēmējdarbību, vai jums ir nepieciešams refinansēšanas aizdevums, vai jums ir nepieciešams aizdevums, lai atmaksātu parādu? Vai jums ir nepieciešams aizdevums, lai nopirktu automašīnu vai māju? Ja jā neuztraucas, mēs piedāvājam visu veidu aizdevumus ar pieņemamu procentu likmi, nepārbaudot kredītu !!! sazinieties ar mums šodien caur

E-pasts: sabinhelps@gmail.com

Nu paldies.
Miss Karin Sabine
Mr Mark
13. Jūnijs 2019 / 14:59
0
ATBILDĒT
Vai esat uznemejs vai sieviete? Vai jums ir nepieciešami lidzekli, lai saktu savu biznesu? Vai jums ir nepieciešams aizdevums, lai nokartotu paradu vai atmaksatu vai uzsaktu labu biznesu? Vai jums ir nepieciešams finansejums jusu projektam? Mes piedavajam garantetus aizdevumu pakalpojumus jebkura apjoma un visa pasaule (privatpersonas, uznemumi, nekustama ipašuma makleri un korporativas strukturas) ar musu 2% procentu likmi. Lai iegutu vairak informacijas un informaciju, ludzu, sutiet e-pastu uz: markanthonyeasyloanfirm@gmail.com
paldies
mr mark
15. Maijs 2019 / 01:23
0
ATBILDĒT
Vai esat uzņēmējs vai sieviete? Vai jums ir nepieciešami līdzekļi, lai uzsāktu savu biznesu? Vai jums ir nepieciešams aizdevums, lai nokārtotu savu parādu vai atmaksātu rēķinus vai sāktu jauku biznesu? Vai jums ir nepieciešami līdzekļi, lai finansētu savu projektu? Mēs piedāvājam garantēta aizdevuma pakalpojumus jebkurai summai un jebkurai pasaules daļai (privātpersonām, uzņēmumiem, nekustamo īpašumu aģentiem un korporatīvajām iestādēm) ar mūsu lielisko procentu likmi 2% apmērā. Lietojumprogrammai un plašākai informācijai sūtiet atbildes uz šādu e-pasta adresi :( markwilliamstrustfirm@gmail.com)
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 36
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
1
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties