27. Augusts 2021 16:30
Domnīca / eseja
ECT atziņas: mantisko jautājumu risināšana kriminālprocesā. III. Mantas konfiskācija kā sodoša vai preventīva rakstura sankcija
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

Kriminālprocesa mērķu sasniegšana nereti nav iespējama bez personas tiesību ierobežošanas vai dažkārt pat to atņemšanas, tamdēļ, apsteidzot personas varbūtēji kaitniecisko vai antagonisko [1] rīcību, pieņemams lēmums par preventīva[2] rakstura līdzekļu piemērošanu. Mantisko jautājumu kontekstā tiesību literatūrā norādīts, ka «[m]antiskie preventīvie piespiedu līdzekļi ir tādi personas mantiskās tiesības (rīcību ar mantu) ierobežojoši piespiedu pasākumi, kas tiek piemēroti kriminālprocesa gaitā nolūkā nodrošināt kriminālprocesa mērķa sasniegšanu un uzdevumu izpildi»[3], piemēram, aresta uzlikšana mantai.[4] 

Arestējot kriminālprocesā iesaistītās personas aktīvus, praksē tiek atzīts, ka «[..] iepriekš [nav] noteikti jākonstatē vai jāpierāda, ka arestētā manta ir noziedzīgi iegūta, vai iegūta, veicot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju»[5] un «[..] tiesnesis nevērtē un netiek lemts par to, vai arestam pakļautā manta ir vai nav atzīstama par noziedzīgi iegūtu vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, kā arī to, vai manta ir iegūta tiesiskā kārtā»[6]. Mantas aresta pagaidu raksturs ierobežo tiesības netraucēti rīkoties ar savu īpašumu, turklāt atstājot personu neziņā par to, cik ilgi šāds represīvs[7] pasākums faktiski būs jāpacieš, procesa virzītajam arvien pagarinot sākotnēji noteiktā aresta termiņu.

Vairumā gadījumu mantas konfiskācija ir teju nenovēršamas aresta sekas, tomēr kriminālprocesa ietvaros atkarībā no brīža, kad konfiskācija piemērota, tai var būt dažādi mērķi, attiecīgi mainot arī šīs sankcijas raksturu. Tiesību literatūrā atrodams viedoklis, ka mantas konfiskācija var būt «[..] preventīva [..], ar mērķi novērst vai pārtraukt noteiktus noziegumus un atņemt apritē aizliegtu mantu, vai arī krimināltiesiska [..], kas vērsta uz sodīšanu, atņemot mantu»[8]. Profesora Paula Minca[9] ieskatā, mantisko labklājību skarošā soda mērķis sākotnēji «[..] bija vēlēšanās atlīdzināt cietušam nodarīto kaitējumu [..]»[10], tomēr laika gaitā līdzās tam ir izvirzījusies «[..] varas tieksme sa[ņ]emt daļu no tās mantas, ko [ņ]ēma no vainīgā par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, ar ko izveidojās t. s. fiskālā interese noziedznieku vajāšan[ā]»[11]. Mantas konfiskācija kā Krimināllikuma 36. panta otrās daļas 1. punktā paredzētais papildsoda veids nozīmē notiesātajam piederošās legālas izcelsmes mantas piespiedu bezatlīdzības atsavināšanu valsts īpašumā, savukārt par noziedzīgu atzītās mantas konfiskācijas mērķis ir atsavināt noziedzīgā ceļā iegūto,[12] tostarp nodrošinot savlaicīgu pirmstiesas kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu atrisināšanu procesa ekonomijas interesēs.

Kriminālprocesa likuma 626. pantā izvirzītie mērķi procesa par noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanai ir mantisko jautājumu savlaicīga atrisināšana (pienākums ievērot tiesību ierobežošanas termiņus pirmstiesas kriminālprocesā), procesa ekonomijas intereses (pienākums izspriest lietu tik ātri, cik vien iespējams) un būtisku neattaisnotu izdevumu novēršana. Praktiķi gan mēdz norādīt, ka šī procesa uzsākšanas patiesais iemesls bieži vien ir apstāklis, ka drīz beigsies personas īpašuma tiesību ierobežošanas termiņi,[13] kas attiecīgi varētu apgrūtināt mantisko jautājumu izlemšanu vēlāk kriminālprocesa gaitā.

Šķiet, visnotaļ absurds ir nereti izskanējušais arguments, ka, lūk, turpmākā kriminālprocesa gaitā tamlīdzīgu jautājumu risināšana varētu būt apgrūtināta vai, piemēram, saistīta ar papildu izdevumiem. Ja jautājums šādā procesā būtu par ātri bojājošos kontrabandas preci, kas atrasta, piemēram, ostā, droši vien, ka nekādi papildu iebildumi nerastos, tomēr lielākoties šeit ir runa par aktīviem (naudas līdzekļiem un finanšu instrumentiem, nekustamajiem īpašumiem un automašīnām utt.), kuru glabāšana un tālāka konfiskācija vienlaikus ar notiesājošā sprieduma pieņemšanu lietā diez vai būs apgrūtināta vai saistīta ar papildu izdevumiem. Tas, kas ir rūpējis likumdevējam un šobrīd rūp praktiķiem, būtībā vairāk vai mazāk ir maskētā veidā īstenot mantas konfiskācijas sodošo funkciju vai vismaz preventīvo funkciju tādā nozīmē, kas neļauj turpmāk izmantot noziedzīgos līdzekļus, ja tie patiesi arī ir noziedzīgi.

Mantas konfiskācijas preventīvā funkcija raksturota Kriminālprocesa likuma 361. panta pirmajā daļā, faktiski īstenojot mantas aresta piemērošanas mērķus. Tomēr nepietiekams pierādījumu kopums mantas noziedzīgās izcelsmes pamatošanai, taisnīgu procesuālo garantiju trūkums un pušu procesuālā nevienlīdzība, kas rada pamatu valsts amatpersonu patvaļai[14], personai var radīt subjektīvu pārliecību, ka ar mantas konfiskāciju tā faktiski tiek sodīta. Piemēram, izbeidzot kriminālprocesu uz personu nereabilitējoša pamata, procesa virzītājam ar uzraugošā prokurora piekrišanu pieļaujams izdalīt no krimināllietas materiālus un uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu.[15] Nereabilitējošu apstākļu konstatācija ir saistīta ar personas vainīguma atzīšanu, bet atteikšanos no tās sodīšanas,[16] atzīstot, ka soda mērķi vairs nebūtu iedarbīgi. Tāpēc vietā būtu vaicāt, vai, izbeidzot kriminālprocesu uz nereabilitējoša pamata un uzsākot procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, potenciālā mantas konfiskācija tomēr nebūs personas sodīšana, nepastāvot apsūdzībai noziedzīgā nodarījumā. Šim apstāklim Latvijas tiesību tvērumā piemīt būtiska nozīme, jo «Krimināllikumā paredzētais sods ir piespiedu līdzeklis, ko personai, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, [..] valsts vārdā piespriež tiesa vai [..] nosaka prokurors [..]»[17].

Nošķirot mantas konfiskācijas kā preventīva vai tomēr sodoša rakstura sankciju, jāvērtē personas tiesību uz īpašumu un tiesību tikt uzskatītam par nevainīgu, iekams vaina nav atzīta saskaņā ar likumu, aizskāruma smagums un pamatotība. Meklējot atbildi uz jautājumu par mantas konfiskācijas raksturu, skats atkal vēršams Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) veiktās Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas[18] (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) interpretācijas rezultātā pausto atziņu virzienā.

Lietā Balsamo pret Sanmarino Republiku[19] pieteikuma iesniedzējām un to tēvam tika celta apsūdzība par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju teju 2,2 miljonu eiro apmērā, savukārt konfiscēti tika bankas kontos esošie naudas līdzekļi aptuveni 1,9 miljonu eiro apmērā. Pamatojot konfiscēto aktīvu noziedzīgo izcelsmi, nacionālā tiesa norādīja, ka neesot nepieciešams iepriekšējs notiesājošs spriedums par predikatīvā nozieguma izdarīšanu vai konkrētas personas saukšana pie kriminālatbildības, bet gan ir pietiekami ar saprātīgiem pierādījumiem (oriģ. – «prove logiche»)[20] pamatot attiecīgās naudas noziedzīgo izcelsmi. Konkrētajā lietā konfiscēto naudas līdzekļu saistību ar noziedzīgu nodarījumu nacionālā tiesa pamatoja, balstoties uz vairāku noziedzīgo nodarījumu apstākļu izklāstu, par kuru izdarīšanu tika notiesāts abu iesniedzēju tēvs, bet attaisnotas – iesniedzējas.

Sanmarino Republikas valdība ECT sniegtajos paskaidrojumos norādīja – šādai konfiskācijai it kā nepiemītot sodošs raksturs.[21] Proti, lemjot par aktīvu konfiscēšanu, lietā netika konstatēta pieteikuma iesniedzēju vaina, turklāt konfiskācijas mērķis bija novērst noziedzīgas izcelsmes mantas glabāšanu vai nonākšanu apritē. Valdība atbildes rakstā skaidroja, ka pieteikuma iesniedzējas nebija iesniegušas pietiekamus pierādījumus par finanšu līdzekļu likumīgo izcelsmi. Vērtējot lietu, ECT pauda viedokli, ka šāda veida mantas konfiskācija, kad pieteikuma iesniedzējas tikušas attaisnotas noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, par ko tām tikusi celta apsūdzība, patiesi nav atzīstama par sodoša rakstura līdzekli, bet gan preventīvu valsts reakciju uz noziedzīgā kārtā iegūtu mantu.

ECT viedoklis pamatots ar vairākiem apsvērumiem. Pirmkārt, šāda veida konfiskāciju tiesa var piemērot neatkarīgi no tā, vai lietā tikusi noskaidrota noziedzīgās darbības izdarījusī persona. Otrkārt, saskaņā ar nacionālo regulējumu šāda konfiskācija veicama atsevišķi no «galvenā» kriminālprocesa un nepastāvot personas vainas konstatējumam. Treškārt, šādas konfiskācijas uzdevums ir novērst prettiesisku līdzekļu lietošanu, par kuru noziedzīgo izcelsmi lietā tapis zināms, tostarp arī novērst jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.[22] Kā norādīja ECT, ja persona tikusi attaisnota, turklāt konstatējot nodoma trūkumu noziedzīgu darbību izdarīšanai, konfiskācija nevar tikt atzīta esam ar sodošu raksturu.

Lietas Balsamo pret Sanmarino Republiku kontekstā aplūkojamas arī atziņas par konfiskācijas rīkojuma pieņemšanu. ECT ieskatā, preventīva, nevis sodoša rakstura aktīvu konfiskācija pamatojama gan ar pierādījumu pārsvaru, kas ļauj pieņemt – personas likumīgie ienākumi nav bijuši tādā apmērā, kas ļautu iegādāties tās īpašumā esošo mantu –, gan ar mantas īpašnieka nespēju pierādīt pretējo.[23] Par pierādīšanas nastas pārnešanu ECT pauda viedokli, ka šis pienākums var tikt pārnests no procesa virzītāja pleciem uz pašu ar mantu saistīto personu tajos procesos, kas noris atsevišķi no «pamata» kriminālprocesa.[24] Autoru ieskatā, šāda konstrukcija šķiet visnotaļ dīvaina vai vismaz diskutabla.

Vērtējot, vai mantas konfiskācijas smagums varētu radīt Cilvēktiesību konvencijas paredzēto tiesību aizskārumu, ECT pauda viedokli, ka vairums preventīvo pasākumu, kas tomēr nav sodoša rakstura, protams, ietekmē personu, uz kuru tas attiecas, tomēr nav izšķirošais kritērijs, lai konstatētu Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumu.[25] ECT ieskatā, īpašuma konfiskācijas institūts sastopams arī citās tiesību jomās, piemēram, administratīvajās tiesībās, kur tiek pieļauta iespēja valstij konfiscēt nelegāli ievestās preces.[26] «Katrs konfiskācijas gadījums jāskata kontekstā [..]»[27] – ar šādu tēzi lietā Balsamo pret Sanmarino Republiku apliecināts jau iepriekš minētais viedoklis,[28] ka ECT arvien attīsta kazuistisku pieeju mantisko jautājumu risinājuma un iespējamo Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumu vērtējumam kriminālprocesā.

Neraugoties uz minēto, mantisko jautājumu risināšana kriminālprocesā ir saistīta ar nevainīguma prezumpcijas principu. Kā pamatoti norādījusi profesore Dr. iur. Kristīne Strada-Rozenberga, personai nekad nevar uzlikt par pienākumu pierādīt savu nevainīgumu, līdz ar to dažādu prezumpciju ietveršana, pierādīšanas pienākumu pārnešana u.tml., lai gan nav neiespējama, ir ļoti rūpīgi jāizvērtē.[29] Tiesa, juridiskajā literatūrā pausts arī pretējs uzskats, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu netiek aizskarts nevainīguma prezumpcijas princips.[30] Publikācijas autori gan nevēlētos piekrist šim viedoklim, jo tāda konstrukcija, šķiet, ir pārlieku abstrakta un samākslota.

Nevainīguma prezumpcijas kontekstā minētās lietas ietvaros ECT gan pauda arī viedokli, ka šī pamatprincipa viens no uzdevumiem ir aizsargāt kriminālprocesā iesaistītās personas no tā, ka tās, būdamas gan attaisnotas tām izvirzītajā apsūdzībā, no valsts amatpersonu un tiesu puses arvien tiktu uzskatītās par «faktiski» vainīgām.[31] Kā uzskata ECT, šis nevainīguma prezumpcijas aspekts tiek īstenots tiesas procesa laikā, ievērojot nacionālā regulējuma procesuālās garantijas un novēršot netaisnīgu personas sodīšanu, attiecīgi pieņemot lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu vai pasludinot attaisnojošu spriedumu.[32]

Balstoties uz šo uzskatu, lietā Balsamo pret Sanmarino Republiku, kur abas iesniedzēja tika attaisnotas tām inkriminētajos nodarījumos, ECT vērsa uzmanību uz to, ka tiesas lēmumā par mantas konfiskāciju nav pausts viedoklis, ka pieteikuma iesniedzējas būtu guvušas kādu labumu no tām inkriminētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, tātad – šādā gadījumā konfiscējot mantu nevainīguma prezumpcijas princips netiek pārkāpts.[33] ECT ieskatā, šāda konfiskācija nemaz nebalstās uz pieteikuma iesniedzēju vainas konstatējumu, bet gan uz starptautisko standartu cīņā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju būtību (angļu val. – in the spirit of international standards in the battle against money laundering) – novērst noziedzīgas izcelsmes līdzekļu apgrozību, jo turpmāka mantas izmantošana pēc attiecīgās izcelsmes konstatējuma būtu vērtējama jau kā cita noziedzīga nodarījuma elements.[34] Tomēr arī šāda konstrukcija varētu izraisīt vairākus iebildumus. Autoru nolūks nav tos patlaban padziļināti iztirzāt, tomēr šeit nepārprotami atspoguļojas jau iepriekš norādītā problēma par kriminālprocesa pamatprincipu upurēšanu politisku interešu nosacītiem abstraktiem starptautiskiem standartiem, kuriem vairumā gadījumu nav it nekādas saistības ar pašas ECT proponēto individualizācijas principu.

Personas reabilitācija saistāma ar tās nevainīguma atzīšanu,[35] tamdēļ ECT nostāja šai lietā nav gluži viennozīmīgi vērtējama. Proti, ar vienu secinājumu atzīstot ar nevainīguma prezumpciju pamatoto liegumu personu uzskatīt par «faktiski» vainīgu[36] attaisnojoša sprieduma gadījumā, jau nākamajā secinājumā ECT veica atkāpi un par attaisnojamu atzina līdzekļu konfiskāciju, kas nemaz «[..] nebija balstīt[a] uz tiesas secinājumu, ka iesniedzēji ir guvuši priekšrocības no noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem viņi ir attaisnoti [..]»[37].

Citiem vārdiem sakot, autoru ieskatā, ar minēto spriedumu lietā Balsamo pret Sanmarino Republiku ECT mēģināja nošķirt preventīvo un sodošo mantas konfiskāciju, skaidrojot, ka preventīvā konfiskācija attiecas uz tādiem personas rīcībā esošiem aktīviem, kas nav saistīti ar tai piedēvējamu noziedzīgu nodarījumu, bet gan kādas citas personas izdarītu noziegumu.[38] Jāatzīst gan, šāda nostāja ir būtiska novirze no pašas ECT iepriekš paustajiem tiesību uz taisnīgu tiesu standartiem. ECT, mēģinot rast līdzsvaru starp cilvēktiesībām un cīņu ar noziedzīgi iegūtu mantu, īstenībā «nodod» savus ideālus, atkāpjoties no līdzšinējā judikatūrā nodibinātajām kriminālprocesa pamatnostādnēm. Jāpiezīmē, ka nekonsekventā nevainīguma prezumpcijas satura attiecināšana uz personas attaisnošanu inkriminētajos nodarījumos un mantas konfiskācijas pieļaujamību šī paša procesa ietvaros tomēr nebūtu saskanīga arī ar Cilvēktiesību konvencijas 6. panta otro daļu – tiesībām tikt uzskatītam par nevainīgu, iekams vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu.

Lietas G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju pamatā ir četru Itālijā reģistrētu komercabiedrību un vienas fiziskas personas pieteikumi par mantas konfiskāciju, neesot notiesājošam spriedumam par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Komercsabiedrības bija veikušas nelikumīgu apbūvi Punta Perotti piekrastē Itālijas pilsētā Bari. Saskaņā ar Itālijas nacionālo regulējumu gadījumos, kad par pretlikumīgas apbūves veikšanu atbildīgās personas tomēr nav sauktas pie kriminālatbildības, ēkas un zeme gan ir konfiscējamas.[39]

Šo apstākļu sakarā nepieciešams paskaidrot, ka atbilstoši Itālijas Augstākās kasācijas tiesas (oriģ. – Corte Suprema di Cassazione) praksei mantas konfiskācija ir iespējama arī gadījumos, kad nepastāv notiesājošs spriedums. Tādējādi, piemēram, tādos apstākļos kā aplūkojamā lietā, kur apsūdzētās personas, uzņēmumu pārstāvji, tika attaisnotas, nekonstatējot nodoma esamību, mantas konfiskācija bija tiesiska, turklāt saskaņā ar nacionālo praksi tā raksturojama kā sodoša (angļu val. – punitive; itāļu val. – afflittivo; sanzionatorio) sankcija.[40]

Tādējādi spriedumā G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju ECT bija spiesta pievērsties divu ar Itālijas nacionālo praksi saskanīgu noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas modeļu izvērtējumam. Pirms šo atziņu izvērtēšanas vietā atkārtot, ka ārvalstu tiesību doktrīnā tiek atzīti šādi noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas pamatmodeļi: conviction-based confiscation jeb tāda konfiskācija, kas ir piemērojama, ņemot vērā galīgo notiesājošo spriedumu par noziedzīgu nodarījumu, un non-conviction-based confiscation jeb actio in rem, tas ir, tāda konfiskācija, kas ir pieļaujama, neesot galīgajam notiesājošam spriedumam par noziedzīgu nodarījumu.[41]

Lietā G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju ECT atzina, ka vairums konfiskācijas veidu Itālijas praksē arvien balstās uz to, ka tiek ņemts vērā notiesājošais spriedums par noziedzīgo nodarījumu un personas vainu jeb conviction-based confiscation modelis[42]. Šā modeļa pamatprincips ir «[..] konfiscēt nodarījuma fizisko priekšmetu (oriģ. – objectum sceleris), noziedzīga nodarījuma izdarīšanai izmantotos instrumentus (oriģ. – instrumentum sceleris), noziedzīgi iegūtos līdzekļus (oriģ. – productum sceleris) vai citus līdzvērtīgas vērtības īpašumus (vērtības konfiskācija), ieņēmumus, kas pārvērsti vai apvienoti ar citiem īpašumiem, un visus ienākumus vai citus labumus, kas netieši iegūti no [..]»[43] noziedzīgās darbības. Otrs konfiskācijas modelis, kuru aplūkoja ECT, ir konfiskācija, kas, kā jau minēts iepriekš, tiek veikta, neesot notiesājošam spriedumam vai galīgam secinājumam par personas vainu. ECT atzina, ka non-conviction-based confiscation «[..] starptautisko tiesību kontekstā ir vērtējama kā relatīvs izņēmums [..]».[44] 

Minētais ECT secinājums patiešām atbilst patiesībai, jo non-conviction-based confiscation modeli nacionālajā kriminālprocesā ieviesušas vien nedaudzas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstis[45]: Bulgārija, Itālija, Īrija un to starpā arī Latvija. Visai racionāls tiesībpolitiskās izšķiršanās izskaidrojums šā konfiskācijas modeļa ieviešanai pirmajās trīs no minētajām valstīm varētu būt gadu desmitiem ilgā cīņa ar organizēto noziedzību[46], tomēr līdzīgu secinājumu nepavisam nebūtu pamats attiecināt uz Latviju. Tālab vietā vaicāt, kāpēc Latvija, kārtējo reizi izdabājot starptautisko organizāciju prasībām un pazemīgi liecoties pilnīgi nepamatotu prasību priekšā, ir izstrādājusi regulējumu, iepriekš pat nepūloties novērtēt, kādas procesuālās garantijas non-conviction-based confiscation modeļa gadījumā būtu nodrošināmas un kādam nolūkam šāds modelis faktiski piemērojams. Apstāklis, ka vien retā Eiropas valsts pieņēmusi tādu tiesisko regulējumu, kas ļauj piemērot non-conviction-based confiscation modeli, raisa pārliecību par tā neviennozīmīgo raksturu un cilvēka tiesību uz īpašumu neizbēgamo aizskārumu nepamatotas konfiskācijas un pietiekamu procesuālo garantiju neesamības gadījumā. 

2005. gada 16. maija Eiropas Padomes konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju,[47] dēvēta arī par Varšavas konvenciju, 23. panta piektajā daļā paredz pienākumu tās dalībvalstīm pēc iespējas plašākā mērā sadarboties, «[..] lai izpildītu konfiskācijai līdzvērtīgus pasākumus, kas nav kriminālsodi, ciktāl šādus pasākumus nosaka tiesu iestāde saistībā ar noziedzīgu nodarījumu»[48]. ECT šai sakarā spriedumā atgādināja, ka tāda noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas modeļa ieviešana, kas pieļauj notiesājoša sprieduma neesamību, nodrošināma atbilstoši nacionālajā regulējumā nostiprinātajiem principiem. Tomēr būtiski atzīmēt, ka šāds konfiskācijas modelis «[..] un ar to saistītie pagaidu pasākumi [ieviešami], ja vien tas nav pretrunā ar valsts tiesību aktu pamatprincipiem»[49]. Un šeit rodas pilnīgi likumsakarīgs jautājums, vai patlaban Latvijā ieviestie «represīvi preventīvie» pasākumi atbilst valsts tiesību aktu pamatprincipiem.

Kā aplūkots iepriekš minētajos ECT spriedumos, mantas konfiskācijai ne vienmēr identificējams sodošs raksturs, tomēr šajā lietā, formāli neesot notiesājošam spriedumam, ECT atzina, ka konfiskācijai piemitusi sodoša daba, proti, tā soda uzņēmumus par likumam neatbilstoši veiktiem apbūves darbiem.[50] ECT ieskatā, tāda konfiskācija kā aplūkotajā lietā vērtējama kā barga, jo attiecas ne vien uz nelikumīgi uzbūvētajām ēkām, bet arī uz zemi un citām tās daļām, kas veidoja apbūves gabalu[51].

Ņemot vērā lietā veiktās mantas konfiskācijas sodošo raksturu, ECT pievērsās jautājuma vērtēšanai, vai ir pieļaujama sodoša sankcija, nepastāvot notiesājošam spriedumam. Kriminālprocess pret pieteikuma iesniedzējiem par nelikumīgo apbūvi tika izbeigts noilguma dēļ, tomēr, pēc ECT domām, iespējama noziedzīgā nodarījuma esības gadījumā «[..] ir jāņem vērā, pirmkārt, tiesiskuma un sabiedrības uzticības tiesu sistēmai ievērošanas nozīme demokrātiskā sabiedrībā, un, otrkārt, Itālijas tiesu piemēroto noteikumu mērķis un jēga. Šajā sakarā varētu šķist, ka attiecīgo noteikumu mērķis ir novērst nesodāmību, kas pamatojama ar situāciju, kad sarežģītu noziedzīgu nodarījumu un salīdzinoši īsu noilguma termiņu rezultātā šādu pārkāpumu izdarītāji sistemātiski izvairās no kriminālvajāšanas un savas nepareizās rīcības sekām».[52]

Cilvēktiesību konvencijas 7. pantā noteikts, ka nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziedzīgā nodarījumā tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā esošajām nacionālajām un starptautiskajām tiesību normām netika atzīta par noziedzīgu nodarījumu. Neieslīgstot plašākā ECT prakses analīzē par Cilvēktiesību konvencijas 7. panta saturu, būtiska ir lietā G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju paustā tēze, ka «[..] gadījumos, kad tiesas konstatē visus nelikumīgas apbūves noziedzīgā nodarījuma sastāva elementus, vienlaikus izbeidzot procesu likumā noteiktu ierobežojumu dēļ, šos tiesas secinājumus [par lietas apstākļiem] pēc būtības var uzskatīt kā ar [Cilvēktiesību konvencijas] 7. pantu saskanīgu notiesāšanu, kas neradīs [cilvēktiesību] pārkāpumu»[53]. Šai tēzei, lemjot par mantiskajiem jautājumiem kriminālprocesā, piemīt būtiska nozīme, jo ECT faktiski atzīst – kriminālprocess, kas izbeigts noilguma (vai citu nereabilitējošu apstākļu) dēļ, tā norises laikā konstatēto faktu un apstākļu dēļ var būt par pamatu mantas noziedzīgās izcelsmes atzīšanai arī bez notiesājoša sprieduma vai personas vainas konstatācijas spriedumā.

Jāpiezīmē, ka minētā ECT nostāja saskan ar Kriminālprocesa likuma 626. panta otrajā daļā patlaban noteiktajām procesa virzītāja tiesībām, izbeidzot kriminālprocesu uz personu nereabilitējoša pamata, izdalīt no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu un uzsākt procesu. Šāda «doktrīna» būtībā leģitimizē to, par ko pilnīgi atklāti un ciniski kuluāros runā paši «konfiskatori». Proti, interese par aktīvu konfiskāciju ir lielāka par personas notiesāšanu. Citiem vārdiem sakot, šāda «doktrīna» leģitimizē mantas konfiskāciju ne tikai gadījumos, kad izredzes pierādīt personas vainu līdzinās nullei, bet arī gadījumos, kad valsts nemaz negrasās to darīt, jo acīmredzami vienīgā prioritāte ir atņemt personas aktīvus.

Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu neskaidrais tiesiskais regulējums un nepietiekamās procesuālās garantijas, ko pamato procesa virzītāju un tiesu sistēmiskās izpratnes par kriminālprocesu trūkums, raisa pārdomas par dažu amatpersonu pārlieku lielo kārdinājumu izmantot kriminālprocesuālos līdzekļus politiski motivētu mērķu sasniegšanai. Šeit vietā uzsvērt Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa[54] uzskatu, ka «[..] izteikums [mērķis attaisno līdzekļus] ir triviāls un bezjēdzīgs. Tikpat abstraktā manierē varētu atbildēt, ka taisnīgs mērķis bez šaubām attaisno līdzekļus, kamēr netaisnīgs mērķis — ne. Tautoloģisks ir apgalvojums, ka «ja rezultāts ir tiesisks, tādi ir arī līdzekļi», jo šī izteikuma jēga norāda – paši par sevi līdzekļi nav nekas, bet, piešķirot tiem jēgu kaut kā cita dēļ, arī tie galu galā iegūst savu mērķi un vērtību [..]. Bet, kad kāds saka, ka mērķis attaisno līdzekļus, viņa sacītais neaprobežojas tikai ar šo kailo tautoloģiju; viņš ar šiem vārdiem saprot kaut ko konkrētāku, proti, ka izmantot kā līdzekli labam mērķim kaut ko tādu, kas pats par sevi vienkārši nav līdzeklis, lai aizskartu kaut ko svētu, īsi sakot, lai izdarītu noziegumu [vai tiesību aizskārumu šaurākā nozīmē] un izmantotu to kā līdzekli laba mērķa sasniegšanai, ir pieļaujams un tas pat ir cilvēka pienākums.»[55]

Acīmredzot šeit vēlreiz jāatgādina arī par pašas ECT neviennozīmīgo nostāju, vērtējot mantisko jautājumu risinājumu kriminālprocesā, ko apstiprina arī ECT tiesneša Paulo Pintu di Albukerki atsevišķās domas lietā G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju. Proti, princips nulla poena sine culpa ir neiztrūkstošs tiesiskuma elements krimināltiesībās, kur likumā noteiktajā periodā jākonstatē abi elementi – gan poena, gan culpa jeb sods un vaina. To trāpīgi atzīmējusi arī Itālijas Konstitucionālā tiesa, proti, «[..] aizritot ilgākam laikam pēc fakta konstatēšanas [par noziedzīgu nodarījumu], arvien vairāk sarūk vajadzība pēc soda un pieaug nepieciešamība nodarījuma izdarītājam tapt aizmirstam»[56]. P. P. di Albukerki ieskatā, pretējā gadījumā uz tiesiskuma efektivitātes altāra tiktu upurētas tiesiskās noteiktības un paredzamības vērtības, kas raksturīgas likumības principam un līdz ar to arī pašam soda tiesiskuma principam – nulla poena sine culpa.[57]. Balstoties uz šo premisu, tiesnesis pauda viedokli, ka brīdī, kad nodarījumam ir iestājies noilgums, iemesli kriminālprocesa ierosināšanai vairs nav spēkā un soda piemērošanas mērķi vairs nav pieejami. Vēl jo vairāk – tiesneša vārdiem runājot – noilguma institūta nozīme ir laika gaitā valstij tomēr padoties cīņā ar personas nesodāmību, jo, ja «[..] mērķis cīnīties pret nesodāmību vienmēr būtu guvis virsroku, noilgums nepastāvētu»[58].

Tiesnesis P. P. di Albukerki lietā G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju saskatīja problēmu arī citā aspektā, proti, mantas konfiskācijas piemērošanu lietā bez notiesājoša sprieduma par noziedzīgu nodarījumu, kur iestājies noilgums, norādot, ka tāds modelis nacionālajām tiesībsargājošajām iestādēm un tiesām ļauj citām metodēm sasniegt mērķi – novērst personas nesodāmību par tās nodarījumu.[59] P. P. di Albukerki atzina, ka «[..] Vēbera[60] raksturotajā spriedzē[61] starp Wertrationalität (vērtību racionalitāte) un Zweckrationalität (nolūka racionalitāte) tiesnešiem, neatkarīgi no tā, vai tie darbojas ar starptautiskajām vai nacionālajām tiesībām, allaž ir jātiecas īstenot pirmo [jeb vērtību racionalitāti], nevis otro [jeb nolūka racionalitāte], kas sastopama politikā»[62]. Tiesību piemērotāju darbam jābūt vērstam uz tiesību sistēmā nostiprināto vērtību īstenošanu praktiskās situācijās, izvairoties akli sekot politiskiem motīviem, kas bijuši tās vai citas tiesību normas pieņemšanas pamatā. Arī autori pilnībā piekrīt šim viedoklim.

Vērtējot ECT tēzi par sodoša rakstura mantas konfiskācijas piemērošanu, balstoties uz kriminālprocesā, kas noilguma dēļ izbeigts, noskaidrotiem faktiem, jāpievēršas arī nevainīguma prezumpcijas izvērtējumam. Kā minēts iepriekš, viens no iesniedzējiem lietā G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju bija fiziska persona, kura mantu Itālijas tiesa konfiscēja, atzīstot šīs personas vainu un vienlaikus apzinoties, ka kriminālprocess izbeidzams noilguma dēļ. ECT šai gadījumā gan saskatīja Cilvēktiesību konvencijas 6. panta otrās daļas pārkāpumu.[63]

Šai sakarā arī P. P. di Albukerki atzina, ka tiesības būt uzskatītam par nevainīgu tiek acīmredzami pārkāptas, jo pieteikuma iesniedzējiem piedēvēta atbildība par nodarījumu, par kuru nav notiesājoša sprieduma.[64] Proti, lai gan kriminālprocesā tiek pieņemts lēmums par tā izbeigšanu uz noilguma pamata, tik un tā persona tiek pakļauta konfiskācijas rīkojumam, kas pamatots ar faktiem un apstākļiem, kas apstiprināti jau izbeigtajā kriminālprocesā.[65]

Lietā G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju arī tika pausts viedoklis par juridisko personu dalību kriminālprocesā, proti, pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka tiem saskaņā ar nacionālo regulējumu un principu societas delinquere non potest (latīņu val. – juridiska persona nevar izdarīt noziedzīgu nodarījumu) nebija iespējams aizstāvēt savas tiesības kriminālprocesā. ECT šai sakarā norādīja, ka juridiskai personai piemītošā statusa neievērošana vai tā dēvētā «korporatīvā plīvura» pacelšana ir attaisnojama tikai izņēmuma apstākļos, attiecīgi – Cilvēktiesību konvencijas 7. pantam un aizliegumam sodīt personu, ja nodarījumu izdarījusi cita persona, pretēja ir tāda prakse, ar kuru sodoša rakstura mantas konfiskācija tikusi vērsta pret juridiskai personai piederošu mantu, kas turklāt nav bijusi procesa dalībnieka statusā, tiesai lemjot par konfiskācijas veikšanu.[66]

Vērtējot Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta iespējamo pārkāpumu, ECT tāpat vērsa uzmanību uz vairākiem kritērijiem, kas ņemami vērā, lemjot par mantas konfiskācijas samērīgumu. Tā, piemēram, lietā varēja apsvērt iespēju veikt mazāk ierobežojošus alternatīvus pasākumus, nojaucot ar noteikumiem nesaderīgās būves vai atceļot teritorijas attīstības plānu. Par nesamērīgumu liecina arī konfiskācijas kā sodošas sankcijas raksturs, kas skāra gan nelikumīgās celtnes un zemi zem tām, gan blakus esošās teritorijas. ECT lietā uzsvēra, ka tāpat vērā jāņem «[..] iesniedzēju vainas vai nolaidības pakāpi vai vismaz saikne starp viņu rīcību un attiecīgo nodarījumu».[67]

Lai kā tur arī nebūtu, konkrētās lietas ietvaros ECT šāda mēroga mantas konfiskāciju tomēr atzina par nesamērīgu un nepiemērotu nodarījuma raksturam. Lemjot par īpašumtiesību ierobežošanas samērīgumu, ECT ieskatā. lietas dalībniekiem nodrošināmi minimālie procesuālie standarti, piemēram, tiesības nodot savu lietu izskatīšanai kompetentajām iestādēm, lai efektīvi apstrīdētu pasākumus, kas liedz netraucēti baudīt tiesības uz īpašumu. Īpašumtiesību ierobežojums, kā pauž ECT, nekad nebūs leģitīms, ja nebūs bijis tāds tiesvedības process, kurā atbilstoši pušu vienlīdzības principam tikusi nodrošināta lietas iznākumam svarīgu aspektu apspriešana.[68] Domājams, ka šī atziņa vienīgi apstiprina autoru iepriekš pausto, ka valsts, protams, var ieviest jelkādus pasākumus noziedzīgi iegūtas mantas aprites ierobežošanai, tomēr tas neatceļ nepieciešamību ievērot adekvātas kriminālprocesuālās procedūras. Un, šķiet, šādā kontekstā izskatās, ka Latvijas tomēr grēko…

Šī gada sākumā pasludinātā sprieduma lietā Ulemeks pret Serbiju[69] pamatā bija apstākļi, kad pieteikuma iesniedzējs 2007. gadā un 2009. gadā tika notiesāts par organizētas noziedzīgas grupas vadīšanu, savukārt 2010. gadā prokurors pieprasīja konfiscēt iesniedzēja mantu, ko notiesātais, visticamāk, bija ieguvis, izdarot noziedzīgus nodarījumus vai izmantojot noziedzīgas izcelsmes līdzekļus. Iesniedzējs pieteikumā norādīja, ka viņa mantas konfiskācija neatbilst aizliegumam piemērot krimināllikuma normas ar atpakaļejošu spēku. Serbijas valdība atbildes rakstā turpretim norādīja, ka arestējamo aktīvu apjoms nav saistīts ar notiesātās personas vainas pakāpi, bet ir noteikts saskaņā ar pavisam citu kritēriju, proti, to, cik lielā mērā aktīvi pārsniedza īpašnieka likumīgos ienākumus.[70]

Vērtējot jautājumu, vai mantas konfiskācija šai lietā atzīstama par soda piemērošanu, ECT norādīja, ka «[..] ikviena «soda» pastāvēšanas novērtējuma sākumpunkts ir tas, vai attiecīgais pasākums tiek uzlikts pēc lēmuma par personas vainas atzīšanu noziedzīgā nodarījumā. Tomēr šajā sakarā var ņemt vērā arī citus faktorus, proti, attiecīgā pasākuma raksturu un mērķi; tā raksturojumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem; procedūras, kas saistītas ar pasākuma izstrādi un īstenošanu; un tā smaguma pakāpi.»[71]

Konkrētās lietas ietvaros gan ECT atzina, ka saskaņā ar nacionālo praksi konfiskācijas rīkojums ir izdodams un atkarīgs no faktora, vai lietā ir notiesājošs spriedums par smaga nozieguma, piemēram, dalības organizētajā noziedzībā izdarīšanu.[72] Serbijas nacionālo tiesu vērtējumā mantas konfiskācija nav atzīstama par papildsodu, bet gan ir sekas tam, ka notiesātā persona šo mantu ieguvusi noziedzīgā ceļā. Jāpiezīmē, ka Serbijas tiesību sistēmā sods un mantas konfiskācija nav līdzīgi institūti, proti, konfiskācija Serbijas Kriminālkodeksā nav ietverta kriminālsodu sarakstā. Šai gadījumā ECT pievienojās nacionālo tiesu uzskatam un mantas konfiskāciju, kas nav pamatota ar notiesājošu spriedumu, atzina nevis par sodošu, bet iepriekšējo stāvokli atjaunojošu līdzekli.[73] Autoru ieskatā, arī šāda terminoloģija nedaudz «griež ausīs», jo paver vēl neizsmeltas patvaļas iespējas. Pēc autoru domām, nav šaubu, ka ar vislielāko varbūtību konkrētajā lietā pieteikuma iesniedzējs bija pamatoti notiesāts par organizētas grupas vadīšanu, tomēr diez vai ir attaisnota nacionālā regulējuma likuma robu «aizlāpīšana» ar tamlīdzīgu ģenerālklauzulu kā «iepriekšējā stāvokļa atjaunošana». Šeit rodas gluži loģisks jautājums, kas tad hronoloģiski būtu uzskatāms par šo «iepriekšējo stāvokli»: bērnība, jaunība, pirmā sodāmība? Būtībā visas mantas konfiskācija pasaka, ka par šādu brīdi būtu uzskatāms mirklis, kad persona nupat kā iznākusi no mātes miesām.

Atsaucoties uz lietā Balsamo pret Sanmarino Republiku[74] atzīto, ECT savukārt atkārtoti uzsvēra, ka mantas konfiskācijai var piemist arī preventīvs raksturs, proti, «[..] konfiskācija saskaņā ar valsts tiesību aktiem bija piemērojama pat tad, ja manta nebija piederējusi attiecīgā nodarījuma veicējam [..], saskaņā ar attiecīgo vietējo doktrīnu tas bija preventīvs pasākums, kas nebija atkarīgs no kriminālprocesa un vainas atzīšanas [..], [ECT ieskatā] pasākums ir izstrādāts, lai novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu nelikumīgu izmantošanu un turpmāku noziegumu izdarīšanu»[75]. Paužot attieksmi par konfiskācijas apmēru, ECT arī norādīja, ka «[..] konfiskācijas smagums pats par sevi nav izšķirošs, jo daudzi ar sodu nesaistīti pasākumi var būtiski ietekmēt attiecīgo personu [..]», turklāt konfiskācijas rīkojums var aptvert ievērojamu aktīvu apmēru, vienlaikus nacionālajam regulējumam nenosakot summas maksimālā apmēra robežu.[76]

Tādējādi, vērtējot sodošās vai preventīvās mantas konfiskācijas raksturu, ECT līdzšinējā izpratne nav bijusi viennozīmīga. Nenoteiktību ECT viedoklī par sodošās vai preventīva rakstura mantas konfiskācijas izvērtējumu pamato arī tas, ka judikatūrā arvien nav izstrādāta konsekventa novērtējuma metodoloģija, atstājot virkni neatbildētu jautājumu, piemēram, par konfiskācijas smaguma pakāpi, notiesājoša sprieduma neesamības ietekmi uz konfiskācijas raksturu. Nestabilā ECT judikatūra rada pamatu bažām par nacionālo tiesu rīcību. Mantas konfiskācijas kā sodoša rakstura sankcijas piemērošana, nepastāvot notiesājošam spriedumam vai prokurora priekšrakstam par sodu, neatbilst soda piemērošanas mērķiem kriminālprocesā. Vienlaikus, vērtējot noziedzīgas izcelsmes mantas konfiskāciju tepat Latvijā, jāatzīst, ka itin bieži tas ir veids, kā tiesībsargājošajām iestādēm un tiesām alternatīvām metodēm sasniegt personas sodīšanas mērķi bez notiesājoša sprieduma.

Būtiski, ka ECT savā praksē ir pievērsusies arī konfiskācijas apmēra samērīguma izvērtējumam, atzīstot, ka lietas dalībniekiem nodrošināmi minimālie procesuālie standarti, turklāt konfiskācija nedrīkstētu būt nesamērīga ar izdarītā pārkāpuma smagumu. Kā iepriekš minēts, ir atzīstami vērtējama ECT nostāja, ka pušu vienlīdzības principa ievērošana, lemjot par īpašumtiesību ierobežošanu, ir tiesiskuma garantija šādā procesā. Un šādā kontekstā vēlreiz aktualizējas jautājums par to, cik pamatoti ir liegt procesā par noziedzīgi iegūtu mantu iepazīties ar lietas materiāliem, iesniegt dokumentus bez tulkojuma valsts valodā, bez jebkādiem šķēršļiem aicināt uz tiesu lieciniekus utt.

 

[1] Antagonisks – nesamierināmi pretišķīgs. Saistīts ar vienu no pretrunu formām, kam raksturīga nesamierināma pretējo tendenču, pretējo spēku cīņa. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 58. lpp.

[2] Preventīvs – tāds, kas novērš; tāds, kas pasargā, aizsargā; arī profilaktisks. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 649. lpp.

[3] Meikališa Ā. Drošības nauda kā mantisks preventīvs piespiedu līdzeklis kriminālprocesā – atsevišķi piemērošanas problēmjautājumi. Grāmatā: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess. Raksti. 2015-2020. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2021, 295. lpp.

[4] Turpat.

[5] Sal. Reinfelds V. Finanšu līdzekļu arests tiesību uz īpašumu aizstāvības kontekstā. Grāmatā: Tiesības un tiesiskā vide mainīgos apstākļos. Latvijas Universitātes 79. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2021, 436. lpp.

[6] Turpat.

[7] Sal. Lapina J. Aresta uzlikšana mantai. Jurista Vārds, 2011. gada 9. augusts, Nr. 32 (679).

[8] Mežulis D. Mantas konfiskācijas sods Latvijas krimināltiesībās. Pieejams: https://doi.org/10.17770/acj.v3i88.4417 [aplūkots 2021. gada 17. augustā].

[9] Profesors Pauls Mincs (1868-1941) – Latvijas ebreju izcelsmes jurists, krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību teorētiķis un pasniedzējs, zvērināts advokāts, sabiedriskais darbinieks. Sk. arī Rusanovs E. Profesora Paula Minca mūžs – stāsts, kam bija jābūt laimīgām beigām. Jurista Vārds, 2020. gada 1. septembris, Nr. 35 (1145), 10.-23. lpp.; Rusanovs E. Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021.

[10] Mincs P. Krimināltiesību kurss: vispārējā daļa. Otrs, pārstrādāts un papildināts izdevums. Rīga: Autora izdevums, 1934, 204. lpp.

[11] Turpat.

[12] Sal. 2015. gada 8. aprīļa Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2014-34-01 «Par Krimināllikuma 36. panta otrās daļas 1. punkta, 42. panta un 177. panta trešās daļas vārdu «konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas» atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. panta otrajam un trešajam teikumam».

[13] Sal. Berezins A. Process par noziedzīgi iegūtu mantu: sevišķs process vai atsevišķs jautājums. Jurista Vārds, 2014. gada 15. aprīlis, Nr. 15 (817), 24.-28. lpp. Kolomijceva J. Piezīmes par E. Rusanova rakstu «Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu regulējums Kriminālprocesa likumā». 2016. gada 8. janvāris. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/267893-piezimes-par-erusanova-rakstu-procesa-par-noziedzigi-iegutu-mantu-regulejums-kriminalprocesa-likuma/ [aplūkots 2021. gada 26. augustā].

[14] Par patvaļu mantas konfiskācijas procesā autori aicinās lasītāju iepazīties rakstu sērijā turpmāk.

[15] Kriminālprocesa likuma 626. panta otrā daļa.

[16] Sal. Strada-Rozenberga K. «Kriminālprocess». Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/4088-kriminālprocess [aplūkots 2021. gada 17. augustā].

[17] Krimināllikuma 35. panta pirmā daļa.

[18] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 13. jūnijs, Nr. 132/144 (858/859).

[19] 2019. gada 8. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 20319/17 un 21414/17, Balsamo pret Sanmarino Republiku.

[20] 2019. gada 8. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 20319/17 un 21414/17, Balsamo pret Sanmarino Republiku, para. 13.

[21] 2019. gada 8. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 20319/17 un 21414/17, Balsamo pret Sanmarino Republiku, para. 57.

[22] 2019. gada 8. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 20319/17 un 21414/17, Balsamo pret Sanmarino Republiku, para. 63.

[23] 2019. gada 8. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 20319/17 un 21414/17, Balsamo pret Sanmarino Republiku, para. 91.

[24] 2019. gada 8. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 20319/17 un 21414/17, Balsamo pret Sanmarino Republiku, para. 92.

[25] 2019. gada 8. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 20319/17 un 21414/17, Balsamo pret Sanmarino Republiku, para. 64.

[26] Sal. Muitas likuma 20. panta piektā daļa.

[27] 2019. gada 8. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 20319/17 un 21414/17, Balsamo pret Sanmarino Republiku, para. 64.

[28]Sal. Rusanovs E., Lielbriede L. Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas: mantisko jautājumu risināšana kriminālprocesā [Ievads]. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/eiropas-cilvektiesibu-tiesas-atzinas-mantisko-jautajumu-risinasana-kriminalprocesa-ievads/ [aplūkots 2021. gada 16. augustā]. Ar atsauci uz Simonato M. Confiscation and fundamental rights across criminal and non-criminal domains. ERA Forum 18, 2017.

[29] Strada-Rozenberga K. Mantisko jautājumu pierādīšana un tās aktualitātes kriminālprocesā. Grāmatā: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess. Raksti. 2015-2020. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2021, 293. lpp.

[30] Kūtris G. Mantas konfiskācija un nevainīguma prezumpcija. Grāmatā: Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 7. starptautiskā zinātniskā konference. 2019. gada 16.–18. oktobrī Rīgā. Konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 355. lpp.

[31] 2019. gada 8. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 20319/17 un 21414/17, Balsamo pret Sanmarino Republiku, para. 71.

[32] Turpat.

[33] 2019. gada 8. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 20319/17 un 21414/17, Balsamo pret Sanmarino Republiku, para. 73.

[34] 2019. gada 8. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 20319/17 un 21414/17, Balsamo pret Sanmarino Republiku, para. 64.

[35] Strada-Rozenberga K. «Kriminālprocess». Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/4088-kriminālprocess [aplūkots 2021. gada 16. augustā].

[36] 2019. gada 8. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 20319/17 un 21414/17, Balsamo pret Sanmarino Republiku, para. 71.

[37] 2019. gada 8. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 20319/17 un 21414/17, Balsamo pret Sanmarino Republiku, para. 73.

[38] 2019. gada 8. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 20319/17 un 21414/17, Balsamo pret Sanmarino Republiku, para. 73.

[39] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju.

[40] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju, para. 118.-122.

[41] Rusanovs E. Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu regulējums Kriminālprocesa likumā − juridiska neveiksme vai efektīvs fiskāls instruments?  Jurista Vārds, 2016. gada 5. janvāris, Nr. 1 (904), 24.-31. lpp.

[42] Konfiskācijas modeļu nošķiršanas nolūkā šeit un turpmāk publikācijā izmantoti to apzīmējumi angļu valodā.

[43] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju, para. 139.-140.

[44] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju, para. 141.

[45] Sal. The Use of Non-Conviction Based Seizure and Confiscation. Council of Europe. 2020. gada oktobris. Pieejams: https://rm.coe.int/the-use-of-non-conviction-based-seizure-and-confiscation-2020/1680a0b9d3 [aplūkots 2021. gada 25. augustā].

[46] Paskaidrojot minēto, Bulgārijas saistība ar organizēto noziedzību pamatojama ar naidīgi noskaņotiem klaniem un cīņu par varu, kā arī tās izdevīgo ģeogrāfisko novietojumu – no vienas puses, ērta pieeja Eiropas tirgum, no otras – tranzīta ceļš nelegālo preču importam no Turcijas reģiona. Savukārt Itālijā organizētās noziedzības saknes stiepjas gadsimtiem senā pagātnē, kur tā dēvētie mafijas tipa grupējumi sadalījuši lielāko daļu Itālijas teritorijas savās ietekmes zonās, arvien vēl kontrolējot vairumu norišu valstī. Organizētās noziedzības apkarošana Īrijā vairumā gadījumu saistāma vai nu ar narkotiku rūpala apkarošanu tā dēvētās īru mafijas darbībā, vai Īru Republikāņu armijas (ĪRA) grupējumiem. Minēto apstākļu dēļ non-conviction-based confiscation modeļa ieviešana bija loģisks solis, lai efektīvi cīnītos pret to, ka no acīmredzami noziedzīgām darbībām tiek gūts ekonomiska rakstura labums.

Sal. Italian organised crime. Europol. 2013. gada jūnijs. Pieejams: https://www.europol.europa.eu/sites/default/files/documents/italian_organised_crime_threat_assessment_0.pdf [aplūkots 2021. gada 25. augustā]. Hartmann A.R. New trends in the expansion of Western Balkan Organized Crime. Pieejams: https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/note/join/2012/462480/IPOL-JOIN_NT(2012)462480_EN.pdf 488369 [aplūkots 2021. gada 25. augustā].

[47] 2005. gada 16. maija Eiropas Padomes konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1613 [aplūkots 2021. gada 16. augustā].

[48] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju, para. 145.

[49] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju, para. 146.

[50] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju, para. 224.

[51] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju, para. 227.

[52] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju, para. 260.

[53] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju, para. 260.-261.

[54] Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (Georg Wilhelm Friedrich Hegel, 1770-1831) – vācu filozofs, tiek uzskatīts par vienu no Rietumu filozofijas pamatlicējiem. Vairāku grāmatu autors, pētījis un paudis uzskatus par tādiem mūsdienu filozofijas jautājumiem kā estētika, ontoloģija, loģika, reliģija un politika.

[55] Hegel G.W.F. Elements of the Philosophy of Right, Allen W. Wood, ed., translated by H.B. Nisbet. Cambridge: Cambridge University Press, 1991. § 140.

[56] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju. Tiesneša Paulo Pinto di Albukerki atsevišķās domas, para. 22.-23.

[57] Turpat, para. 23.

[58] Turpat, para. 24.

[59] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju. Tiesneša Paulo Pinto di Albukerki atsevišķās domas, para. 29.

[60] Makss Vēbers (Max Weber, 1864-1920) – vācu sociologs, politologs un ekonomists, tiek uzskatīts par vienu no socioloģijas pamatlicējiem. Sal. Ķīlis E. «Makss Vēbers». Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/37677-Makss-V%C4%93bers- [aplūkots 2021. gada 12. augustā].

[61] Domāta atsauce uz sociologa Maksa Vēbera teoriju, kuras pamatā ir uzskats, ka savai rīcībai un mijiedarbībai ar apkārtni noteiktos sociālajos apstākļos cilvēks piešķir kādu no četriem subjektīvās nozīmes veidiem: nolūka racionalitāte jeb racionālu darbību kopumu līdzekļu izvēlei konkrēta mērķa sasniegšanai; vērtību racionalitāte jeb centieni sasniegt mērķi, kas pats par sevi var nebūt racionāls, bet tiek sasniegts ar racionāliem līdzekļiem; afektīvu traucējumu izraisītas darbības jeb personas emocionālā stāvokļa pārsvars pār līdzekļu un mērķu racionālu izvērtēšanu; tradicionālā darbība jeb ieraduma vai paražas virzīta darbība. Sal. Nasu H. Various modes of the foundation for Sociology. Weber, Parsons, and Schutz. Civitas. Revista de Ciências Sociais, septiembre-diciembre, 2017, vol. 17, núm. 3, p. 394. Pieejams: https://www.redalyc.org/pdf/742/74253810002.pdf [aplūkots 2021. gada 11. augustā].

[62] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju. Tiesneša P. P. di Albukerki atsevišķās domas, para. 29.

[63] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju, para. 317.

[64] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju. Tiesneša P. P. di Albukerki atsevišķās domas, para. 34.-35.

[65] Turpat, para. 35.

[66] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju, para. 268.-274.

[67] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju, para. 301.

[68] 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju, para. 302.-303.

[69] 2019. gada 31. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 41680/13, Ulemeks pret Serbiju.

[70] 2019. gada 31. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 41680/13, Ulemeks pret Serbiju, para. 45.

[71] 2019. gada 31. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 41680/13, Ulemeks pret Serbiju, para. 47.

[72] 2019. gada 31. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 41680/13, Ulemeks pret Serbiju, para. 49.

[73] 2019. gada 31. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 41680/13, Ulemeks pret Serbiju, para. 50.

[74] 2019. gada 8. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 20319/17 un 21414/17, Balsamo pret Sanmarino Republiku.

[75] 2019. gada 31. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 41680/13, Ulemeks pret Serbiju, para. 52.

[76] Turpat, para. 56.

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
COVID-19: tiesiskie aspekti
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties