26. Marts 2022 19:15
Domnīca / eseja
Sievietes un vīrieša līdztiesība melu un dezinformācijas kultūrā. II. Ievads
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Dana Gorina
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

I. Vakardienas ļaudis šodienas pasaulē

Pēdējo gadu laikā ievērojamu sabiedrības uzmanību saistījušas plašās un nereti visai asās diskusijas par vardarbību, sevišķu uzmanību veltot vienam no vardarbības veidiem – seksuālai vardarbībai, kas vērsta pret sievietēm (vardarbība dzimuma dēļ). Paustā attieksme ir nelokāma – uz šādiem noziegumiem acis vairs netiks pievērtas. Un tam nevar nepiekrist! Vardarbībai nav vietas civilizētā pasaulē, un sabiedrībā nevajadzētu būt pat kripatai tolerances pret jebkuru no vardarbības veidiem.

Globālā līmenī temats par seksuālo vardarbību, jo sevišķi uzsverot dzimumu lomu šī vardarbības veida izplatībā, kļuva īpaši aktuāls 2017. gadā, aktivizējoties kustībai “Me Too” (turpmāk – #MeToo), kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē “Es arī”. Tomēr īsās vārdkopas vēsture meklējama senāk – amerikāņu aktīviste Tarana Bērka[1] jau kopš 2006. gada, izmantojot mirkļbirku #MeToo, vērsa sabiedrības uzmanību uz seksuālās vardarbības izplatību un aicināja piedāvāt palīdzību cilvēkiem, kuri cietuši no seksuālas vardarbības.[2]

Vērienīgus apgriezienus #MeToo kustība uzņēma 2017. gada oktobrī, sabiedrībai reaģējot uz Amerikas Savienoto Valstu medijos izskanējušām ziņām par producenta Hārvija Vainstīna[3] nodarījumiem. Pēc H. Vainstīnam izvirzītajām apsūdzībām amerikāņu aktrise Alisa Milano sociālajos medijos izveidoja kampaņu ar mirkļbirku #MeToo, lai sievietes varētu atklāti runāt par pieredzēto seksuālo vardarbību darbavietās, tādējādi ļaujot apjaust šīs problēmas patiesos apmērus. Sociālajā medijā twitter.com A. Milano tolaik saviem sekotājiem rakstīja šādi – “[j]a esat seksuāli aizskarts vai terorizēts, kā atbildi uz šo tvītu ierakstiet “Es arī”.”

Turpmāko 24 stundu laikā tūkstošiem cilvēku ar vārdiem “Es arī” apstiprinoši atbildēja uz A. Milano ierakstu. Twitter lietotāju aktivitāte uz atklātības brīdi par piedzīvoto pamudināju tūkstošiem citu cilvēku – sievietes un vīrieši no visas pasaules Twitter vidē dalījās ar personīgiem stāstiem par piedzīvoto seksuālo vardarbību.[4] Gan H. Vainstīna prāva, gan citu rietumvalstīs publiski zināmu personu apsūdzēšana netiklos pāridarījumos veicināja to, ka mirkļbirka #MeToo ātri izveidojās par plašu un, galu galā, starptautiska mēroga kustību.

Tas, ka sabiedrībā tiek aktualizēts jautājums par vardarbību, neapšaubāmi ir pareizs solis sabiedrības drošības stiprināšanas virzienā. Par vardarbību ir nepieciešams runāt, turklāt nereti tas tiek darīts nepietiekami vai vienpusēji, turklāt nav pieļaujams nepamatoti attaisnot varmākas, pieverot acis uz sabiedrībai bīstamu agresijas izpausmju un vardarbīgu epizožu atkārtošanos nākotnē. Jānorāda, ka šajā rakstu sērijā autori iecerējuši runāt par visiem vardarbības veidiem, priekšplānā tomēr izvirzot seksuālu vardarbību. Turklāt šajā kontekstā autori vēlētos pakavēties pie kāda būtiska problēmjautājuma, par kuru, lūkojot vērtēt juridiskas dabas jautājumus seksuālās vardarbības konstatēšanas gadījumā, nereti tiek “piemirsts”, proti, par dzimumu līdztiesību.

Gadsimtiem ilgi sabiedrībā valdījis viedoklis, ko apstiprina arī neviennozīmīgi vērtētais Čārlza Darvina skatījums par evolūciju kā dabiskās atlases sekām,[5] ka vīrieši pēc savas dabas ir daudz agresīvāki par sievietēm. Turklāt ne vien plašsaziņas līdzekļos daudz biežāk lasāms, ka kāda vardarbīga noziedzīga nodarījuma galvenais “varonis” ir vīriešu dzimuma pārstāvis, bet arī grāmatas un filmas labprāt ekspluatē vīrieša tēlu kā galveno vardarbības iniciatoru. Rezultātā neizbrīna apstāklis, ka vairumam sabiedrības zemapziņā ir nostiprinājies mīts, ka vardarbīgi var būt un teju vienmēr arī mēdz būt tikai vīrieši.

Par šo fenomenu, ka mūsdienās vīrieši tiek uzlūkoti kā potenciālie agresori, varmākas, daždien mēdzot ironizēt arī komiķi – mūsdienu pasaulē tiekot uzskatīts, ka katrs vīrietis jau a priori piedzimst kā izvarotājs, manipulators… Principā – katrs otrais vīrietis esot varmāka. Šo “statusu” drīz vien dzemdību namā varēšot puisīšiem uzreiz pēc piedzimšanas uz rokas līmēt, identificējot dzimumu, vecākiem sakot: “Apsveicam, Jums piedzima meitiņa. Brīnišķīgi! Bet Jums – varmāka… Apsveicam! 4200 grami – smags, varēs iesist stipri…” Jāpiekrīt, ka katrā jokā arvien ir sava daļa taisnības, jeb drīzāk – katrā jokā tikai daļa ir joks.

Kanādiešu rakstniece Margareta Atvuda[6] savulaik trāpīgi norādīja – “[v]īriešiem ir bail, ka sievietes par viņiem smiesies. Sievietēm ir bail, ka vīrieši viņas nogalinās.”[7] Demonizējot vīriešu dzimuma pārstāvjus kā slepkavas, šis M. Atvudas secinājums visai skaidri iezīmē mūsdienu vīrieša tēlu kā nelabojamu varmāku.

Plašsaziņas līdzekļos (jāpiebilst gan, ka salīdzinoši reti) tiek ziņots arī par situācijām, kurās sieviete bijusi neticami agresīva, ar vardarbīgām metodēm vēršoties pret citām personām.[8] Pretstatā vīriešu agresijai, sieviešu agresija biežāk izpaužas, izmantojot “rafinētākus” paņēmienus – viltu un manipulatīvas tehnikas. Uzskatāmi piemēri šādām izpausmēm meklējami, tostarp kinofilmās – labi zināmajā “Pamatinstinktā”[9] vai “Liktenīgajā valdzinājumā”[10]. Gluži pamatoti, ka šādas agresijas izpausmes ir radījušas pamatu šaubām un licis uzdot jautājumu – “[v]ai tie ir atsevišķi maldu ceļos nonākušas sievišķības izņēmumi, vai arī sievietes tik lēnprātīgas nemaz nav?”[11]

Pavisam nesenā vēsturē atbildi uz šo jautājumu ir centušās rast, piemēram, pētnieces Eleonora Makobija[12], Karola Džaklina[13] un Anna Fausto-Stērlinga[14], kuras secināja, ka “[..] starp abu dzimumu pieaugušajiem nav atšķirību, ja nu vienīgi runājot par tīri fizisku agresiju kā sišanu, speršanu, kaušanos. Augsts agresijas līmenis sievietēm bija atkarīgs no pētāmās situācijas un pētāmā agresijas veida. Ja bija jāpiespriež naudas sods vai testējamās personas tika saniknotas un dusmas varēja izgāzt ar elektrošoku, kad nav jālaiž darbā dūres, tad starp dzimumiem nebija atšķirības. Abi bija gatavi mesties virsū, turklāt sievietes tikpat sirsnīgi kā vīrieši.”[15] Tādējādi šis pētījums apliecina – ja cilvēks pēc savas dabas ir agresīvs, tad viņš tāds ir, un viņa dzimums to it nekādi neietekmē. Vienlaikus pētījums ļauj atzīt, ka dzimums var ietekmēt veidu, kā konkrētajā situācijā agresija izpaudīsies – kāds būs vardarbīgais aizskārums (fizisks, emocionāls, verbāls u.c.). Protams, daļa lasītāju šeit iebildīs, sakot, ka fiziskā vardarbība ir bīstamāka, tomēr – pamatpremisa taču ir tāda, ka jebkāda veida vardarbības pielietošana pret otru cilvēku nav pieļaujama un ir vienlīdz bīstama un traumējoša.

Turklāt šajā kontekstā ir vērts minēt to, ka būtisks faktors, raksturojot vardarbīgo figurantu, ir arī vecums, jo, piemēram, “[s]omu, amerikāņu un vācu pētījumi bez izņēmuma liecina, “ka a) līdz ar vecumu zūd skaidri izteiktais vīriešu pārsvars miesisko agresiju ziņā [..]”[16] Respektīvi, pieaudzis vīrietis mazāk gadījumos pielietos fizisku vardarbību nekā būdams pusaudža gados.

Uzmanību pelna vēl kāds pētījumu rezultātā paustais secinājums, proti, ka “[..] meitenes un jaunietes dod priekšroku netiešām agresijām [..] Un šīs netiešās agresijas liecina, ka agresīvās uzvedības dzimumu atšķirība izriet no tā, ka sievietes biežāk izjūt vainas apziņu un bailes kā pašas agresijas sekas. Atklātu sieviešu agresiju sabiedrība uzskata par nevēlamu.”[17] Tas apliecina, ka liela loma mūsdienās vēl aizvien ir arī sabiedrībā valdošajiem stereotipiem par to, kā jāuzvedas sievietei un kā – vīrietim. Lai arī autoru personīgie novērojumi liecina, ka šie stereotipi (diemžēl vai par laimi – lai spriež pats lasītājs) strauji zaudē savu nozīmi, tomēr stereotipiska sieviešu un vīriešu sociālo lomu uztvere vēl aizvien ir būtisks ietekmējošs faktors, formulējot viedokli par vardarbīgiem pārkāpumiem.

Minētie pētījumi vismaz daļēji apstiprina (pilnīgam apstiprinājumam būtu nepieciešams padziļināti iepazīties ar visiem pētījumiem, kas veikti šajā jomā), ka dzimums agresijas esamību / neesamību būtiski neietekmē, turklāt vienīgā atšķirība starp dzimumiem vairumā agresijas gadījumu ir konstatējama vardarbības izpausmes veida izvēlē. Tādējādi, stereotipizējot vīriešu dzimuma personas kā a priori varmākas, tiek piemirsts, ka vardarbībai ir vairāki veidi – fiziskā, seksuālā, emocionālā, ekonomiskā u.c., turklāt pastāv arī citi (lai arī ne tik acīmredzami, tomēr ne mazāk efektīvi un kaitīgi) vardarbības veidi, kuriem nepamatoti tiek pievērsta mazāka uzmanība.

Bet – kāda tam ir korelācija ar dzimumu līdztiesību? Ieviešot Latvijā dzimumu līdztiesības politiku, Labklājības ministrija savulaik kā mērķi izvirzīja vajadzību “veicināt integrētu, mērķtiecīgu un efektīvu nozaru politiku īstenošanu, tādējādi sekmējot sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju īstenošanu dzīvē.”[18] Tomēr kā viens no dzimumu nevienlīdzības vienlaikus gan cēloņiem, gan sekām tiek minēta ar dzimumu saistīta vardarbība.[19] Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts skaidrojis, ka ar dzimumu saistīta vardarbība ir vardarbība, kas vērsta pret personu viņa dzimuma dēļ, ko piedzīvo gan sievietes, gan vīrieši, tomēr vairumā gadījumu cietušās ir tieši sieviešu dzimuma pārstāves.[20]

Neapšaubot statistikas datus un neapstrīdot vardarbības pret sievietēm problemātiku, autori tomēr vēlētos vēlreiz uzsvērt, ka vardarbībai nav dzimuma, turklāt, raugoties no juridiskā viedokļa, jo īpaši, ievērojot sabiedrībā pastāvošo stereotipisko sieviešu un vīriešu sociālo lomu uztveri, ir jābūt sevišķi uzmanīgiem, lai “neiebrauktu otrā grāvī” un tā vai cita viedokļa vadmotīvs nebalstītos ar personas dzimumu saistītos apsvērumos. Tas attiecas arī uz to, ka notiesājoši spriedumi nedrīkst tikt pasludināti, balstoties uz citu acīm apslēptu subjektīvo viedokli par personas dzimuma novērtējumu, jo, galu galā, “[t]iesnesim ir jāspriež tiesa, balstoties tikai un vienīgi uz likumu, garantējot, ka visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, [..] tiesnesis arī ir indivīds ar tam piemītošām cilvēciskajām īpašībām [..].[21] Cilvēciskās īpašības, savukārt, gribot vai negribot, pakļauj tiesas spriešanu kļūdas riskam – kaut nelielam, bet tomēr…

Lai maksimāli novērstu kļūdas risku, aktuāls ir jautājums par nepieciešamību veidot stabilu juridisko kultūru Latvijā, kas “[..] ir viens no elementiem, kas caurstrāvo visas attiecības tiesiskās sistēmas telpā, kā arī veido izpratni par šābrīža vērtībām tiesu sistēmā. Tām vērtībām, kuras liekamas tiesas spriešanas pamatos, un vērtībām, caur kuru prizmu sabiedrība novērtē tiesas darbu. Juridiskā kultūra ietekmē ne tikai tiesvedības procesu, bet ir arī svarīgs elements tiesas un politiķu, tiesas un mediju, tiesas un sabiedrības komunikācijā.”[22] Šīs publikācijas kontekstā tas gan liek vaicāt – kāda vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu kontekstā ir juridiskā kultūra Latvijā šobrīd? Vēl vairāk – kādas ir mūsu šī brīža vērtības un kā tiesu sistēmas darbu šo jautājumu kontekstā novērtē sabiedrība? Juridiskajai kultūrai būtu jāsekmē arī tiesiskā stabilitāte, tātad – drošība. Tomēr, vai sabiedrība jūtas droši – cietušais par to, ka vainīgā persona saņems atbilstošu sodu par izdarīto, savukārt apsūdzētais – ka viņa vaina tiks pierādīta likumā noteiktā kārtībā un ka viņš nepamatoti netiks notiesāts, balstoties uz apslēptajiem un nepamatotajiem aizspriedumiem par dzimumu? Tā vaicāt varētu vēl un vēl…

Juridiskajā literatūrā pausts viedoklis, ka “[t]iesu varas uzdevums, balstoties uz Satversmē noteiktiem Latvijas valsts darbības principiem, ir nodrošināt sabiedrības interešu īstenošanu uz pilnīgas līdztiesības pamata. Tiesu varai ir jādarbojas sabiedrības interesēs, atklāti un saprotami. Tiesu varas darbībai jābūt virzītai tā, lai sabiedrībā ikkatra persona varētu būt pārliecināta, ka savu interešu apdraudējuma vai aizskāruma gadījumā personai tiks nodrošināta tiesību aizsardzība taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā. Tiesu varai demokrātiskā valstī ir jābauda pilnīga uzticība no sabiedrības puses, šaubām un negatīviem priekšstatiem šajā varas atzarā nav vietas.”[23] Tiktāl šiem kā no aģitācijas plakāta lasāmajiem vārdiem, protams, jāpiekrīt, tomēr novērojumi praksē atkal liek vaicāt, vai minētais ārpus teorētiskiem apsvērumiem tiek īstenots arī dzīvē?

Vērtējot to, kādam ir jābūt tiesnesim, kas veicina juridiskās kultūras attīstību, tiek arī minēts, ka “[..] tiesnesim [esot] jābūt stiprai, par sevi pārliecinātai personībai, kas nodrošina viņam iespēju norobežoties no jebkādiem apstākļiem, kas var ietekmēt ar tiesas spriešanu saistīto pienākumu izpildi. Katram cilvēkam, kurš uzņemas tiesneša pienākumus, ir jāapzinās sava misija sabiedrības priekšā un, pildot uzņemtos pienākumus, ar savu uzvedību un rīcību jārāda nešaubīgs piemērs sabiedrībai, ka viņš ir neatkarīgs un pakļauts tikai likumam.”[24] Arī šie nupat citētie vārdi paši par sevi ir skaisti un pareizi, tomēr šeit neviļus rodas asociācija ar citiem vārdiem no kādas latviešu galda dziesmas – “zinu, šie vārdi tev nenāk no sirds”…

Nav noliedzams, ka šādu jābūtībā balstītu priekšrakstu izpilde ir ļoti nozīmīga, jo “[n]oziedzīga nodarījuma izdarīšana – tas var būt un ir viens no smagākajiem pārmetumiem, kāds var tikt izteikts pret konkrētu cilvēku. Šādam tiesiski apstiprinātam pieņēmumam ir pavisam konkrētas tiesiskas sekas. Absolūtā vairumā gadījumu šādas sekas var rasties tikai korekti veikta tiesiska procesa rezultātā.”[25] Tomēr šeit ir viens liels bet

Spēja tiesiski korekti veikt kriminālprocesu pēdējo gadu laikā ir vērtējama kā strauji izzūdoša kvalitāte. Problēmas parasti nerodas, piemēram, gadījumos, ja tiesā nonāk tā sauktā “klasiskā” izvarošanas lieta, proti, tie ir tie gadījumi, kad cietušās personas liecības apstiprinās ar objektīviem pierādījumiem, piemēram, miesas bojājumiem, lietiskajiem pierādījumiem un to apskates protokoliem u.tml., kad, notiesājot personu par dzimumnozieguma izdarīšanu, pierādīšanas gaitā konstatējams pulka mazāk problēmu. Citiem vārdiem sakot, gadījumos, kad šos apstākļus apstiprina ne vien cietušās personas liecības, bet lietā ir arī citi objektīvi pierādījumi.

Savukārt problēmas ir vērojamas kriminālprocesos, kuros persona apsūdzēta par izvarošanu vai cita veida seksuālo vardarbību, savukārt teju vienīgais pierādījums ir cietušā un apsūdzētā liecības, proti, kad ir situācijas “vārds pret vārdu”. Cietusī, piemēram, apgalvo, ka ir tikusi izvarota, savukārt apsūdzētais to noliedz. Šādu pretrunu šķetināšanu personu liecinājumos daudz sarežģītāku padara arī tas, ja notikušais vai apstākļi līdz pašam notikumam abu personu liecībās tiek norādīti dažādi. Līdz ar to objektīvi secināt, kas konkrētajā laikā un vietā ir noticis, kļūst pavisam apgrūtinoši. Situāciju vēl vairāk var sarežģīt apstāklis, ka abas puses atstāj pilnīgi adekvātu iespaidu. Secīgi rodas dilemma – kā šajos gadījumos objektīvi pārliecināties par apsūdzētā vainu dzimumnozieguma izdarīšanā, pastāvot šādām kontroversālām versijām par notikuma apstākļiem?

Raugoties no juridiskā skatpunkta, atbilde šādos gadījumos it kā nebūtu meklējama tālu – Kriminālprocesa likuma 19. panta trešajā daļā likumdevējs ir noteicis, ka “[v]isas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.” Tas izriet no vienas no demokrātiskās sabiedrības “zelta stīgām” – nevainīguma prezumpcijas, “[..] kura paredz, ka personu par vainojamu noziedzīgā nodarījumā var atzīt tikai likumā noteiktā kārtībā un ka personai nav jāpierāda savs nevainīgums, kā krimināltiesisko jomu raksturojošs princips gadu simtu garumā ir piedzīvojis atzīšanu, uzplaukumu un, iespējams, arī sašaurinājumu, tomēr saglabāts kā viens no demokrātiska kriminālprocesa stūrakmeņiem.”[26] Taču viena no autoru praktiskā pieredze liecina, ka dzīvē viss tik skaisti nenotiek.

Turklāt, lai kā to neklātos vai negribētos atzīt, mēs dzīvojam attīstītā melu un dezinformācijas kultūrā. Šo kultūru visaptveroši caurvij gan mazi un šķietami nevainīgi meli, kas, tostarp, ietver arī noklusēšanu, tolerances izrādīšanu u.tml. attieksmi, gan dažbrīd arī pavisam lieli un neganti meli… To visu patlaban uzkrītoši vērojam, piemēram, Krievijas kara propagandā. Un tieši tādēļ šis melu un dezinformācijas kultūras faktors ir ļoti nopietni ņemams vērā arī kriminālprocesos.

Tā, piemēram, amerikāņu psihologi esot konstatējuši, ka “[..] cilvēki caurmērā mānās 200 reižu dienā.”[27] Un šie melīgie izteikumi bieži vien slēpjas ikdienā dzirdamajās frāzēs: “[..] “Tas mani neapgrūtina”, “Tu vienmēr vari uz mani paļauties”, “Tas netika teikts par tevi”, “Es būšu uzticams līdz nāvei”, “Maltīte bija ļoti garda”, “Rīt es tev katrā ziņā piezvanīšu”, “Mīlējoties es domāju vienīgi par tevi”. Šo sīko māņu virkni varētu turpināt bezgalīgi, tā arī salasās lielais melu daudzums.”[28] To, kā secinājuši amerikāņu pētnieki, kaut daļēji attaisno secinājums, “[..] ka “veselīga, praktiska un dzīvot vērta kopdzīve cilvēku kolektīvā bez mānīšanās nav iedomājama”.”[29]

Tāds viedoklis nekautri un nesaudzīgi norauj politkorektuma plīvuru, kas aizsedzis skarbo realitāti – melo visi, neatkarīgi no dzimuma. Un diemžēl melo arī kriminālprocesos iesaistītie. Ir arī gadījumi, kas saprātīgam cilvēkam šķiet pat neticami, ka apsūdzības seksuālā vardarbībā tiek izmantotas kā “ierocis” personīgu strīdu risināšanai. Piemēram, tīmeklī jau šobrīd ir atrodamas ziņas par kustībām kas iestājas par tēva un bērnu tiesībām un to aizsardzību.[30] Kā skaidrojis kāds šādas organizācijas pārstāvis, viens no biežākajiem atriebšanās līdzekļiem ir bijušā laulātā apsūdzēšana pedofilijā, – “[k]atra piektā sieviete, kura izrēķinās ar vīrieti, tiesā apsūdz viņu seksuālās perversijās, saistot tās ar riskiem bērniem vai – arī raksta par viņu iesniegumu [policijai].”[31] Kā piemērs ticis aprakstīts gadījums par kādu vīrieti, “[..] kuram reizē ar laulības šķiršanu tika noteiktas arī saskarsmes tiesības. Tā viņam tika atļauts tikties ar savu mazgadīgo bērnu pāris stundas nedēļa, turklāt – mātes klātbūtnē vien. [..] Nojaušot, ka bērnam sāka veidoties ciešāka saikne ar tēvu, māte pēc savas ierosmes liedza tēvam īstenot viņam ar tiesas nolēmumu piešķirtās saskarsmes tiesības. Taču tiklīdz vīrietis bija vērsies tiesā ar lūgumu ietekmēt bērna mātes uzvedību, sieviete rakstīja iesniegumu kompetentai iestādei ar lūgumu ierisināt kriminālprocesu pret bērna tēvu, tādējādi apsūdzot viņu seksuālā rakstura novirzēs.”[32]

Meklējot izskaidrojumu minētajam, ir ticis skaidrots, ka “[nepamatotas] apsūdzības visbiežāk ir vairāk cēloniskas un reti ir vienkārši saistošas manipulācijas no konkurējošā vecāka, kurš vēlas uzvarēt par katru cenu. Pastāv gradācija starp to bērna vecāku, kurš apzināti maldina, un to, kurš ticis maldināts un kura apsūdzības pamatā ir vairāki elementi: personiskā vēsture, kas projicēta uz pašreizējām attiecībām; šoks un nodevība, kas pārvērtusies ļaunprātīgā neuzticībā otram; agresija un naids; bailes, kuru pamatā ir regresēta vardarbīga rīcība laulības izbeigšanas brīdī; emocionālā satricinājumā izteiktie komentāri; ierosinājumi, kurus pastiprina neatkarīgi cilvēki, kuri vēlas atklāt seksuālu vardarbību vīriešos; vēlas nomelnot, pazemot un sodīt bijušo laulāto; garīgi neaizsargātu vecāku domāšanas procesu sagrozīšana, kuri uztver viņu pārmērīgās reakcijas par aizsargājošām; un visbeidzot – dedzīga vēlme uzvarēt aizgādības lietā un uz visiem laikiem atbrīvoties no šīs personas.”[33]

Līdzīgs piemērs ir kādā pavisam nesen skatītā pedofilijas lietā Krievijā, kurā tika atklāts, ka sieva safabricējusi pierādījumus, lai tikai atriebtos vīram, proti, “[..] 2020. gada 29. jūlijā Novosibirskas tiesa kādam Krievijas Federācijas pilsonim ir piespriedusi 14 gadus stingra režīma kolonijā par seksuāla rakstura darbībām ar viņa paša bērniem. Ziņas par vīrieša perversajām tieksmēm policijā bija iesniegusi viņa sieva. Taču pēc sprieduma pasludināšanas viņa atzinās, ka vīru apmeloja aiz greizsirdības. Proti, viņš neveica viņam inkriminētās darbības, šo apstākli izdomāja pati sieva, jo vēlējās atriebties vīram par to, ka viņš nolēma atsākt attiecības ar bijušo sievu.”[34]

Līdzīgi arī kādā krievu valodā publicētā žurnāla rakstā “Izvirtusī atriebība” (krievu val. Извращенная месть) tā autors pauž sarkastisku viedokli par mūsdienās pastāvošo tendenci ierosināt apsūdzību pedofilijā pret esošo vai bijušo laulāto, “[v]islabākais veids, kā tikt vaļā no apnikušā vīra – uzmanību sievietes! – aizsūtīt viņu aiz restēm! Vislabākais pants šim [nolūkam] – netiklas darbības ar bērniem. Jebkurā policijas nodaļā ar lielāku uzmanību attieksies pret jūsu iesniegumu, pieņems papīru, un, visai iespējams, uzsāks krimināllietu pret bijušo laulāto. Bet pierādījumus, neuztraucieties, var izdomāt.”[35]

Diemžēl, saskaroties ar mūsdienu realitāti Latvijas kriminālprocesos, vienam no raksta autoriem jāatzīst, ka tamlīdzīgas tendences patiešām ir vērojamas arī pie mums. Tomēr, neskatoties uz minēto, lietās par dzimumnoziegumu izdarīšanu visai bieži tiek skandināts sauklis – “sievietes nemelo, ticiet sievietēm!” Šis praktiskajā pieredzē balstītais “fenomens” aprakstīts kādā grāmata angļu valodā “Guilt by Accusation. The Challenge of Proving Innocence in the Age of #MeToo”[36] (tulkojumā no angļu valodas – “Vainīgs pēc apsūdzības. Izaicinājums pierādīt nevainību #MeToo laikā”), kuras autors ir bijušais Hārvarda Universitātes Juridiskās fakultātes[37] profesors un advokāts Alans Deršovics.[38]

Šajā grāmatā A. Deršovics, pats būdams savulaik apsūdzēts par seksuālu vardarbību pret nepilngadīgo, kas kādam, iespējams, līdz ar šo “faktu” uzreiz liegs ticēt kaut vienam minētajā darbā paustajam vārdam, dalījās ar savu pieredzi, pārdomām un izdarītajiem secinājumiem par kustību #MeToo un tās “blakusefektiem”. Taču A. Deršovics, būdams ārkārtīgi pedantisks cilvēks, kurš glabāja dokumentus par desmitiem gadu veciem notikumiem, beigu beigās spēja pierādīt, ka viņš fiziski nevarēja atrasties vietās, kurās viņam it kā esot bijis dzimumakts ar “cietušo”.[39] Īsāk sakot – prāvā, kurā viņam sākotnēji nebija nekādu izredžu pierādīt savu nevainību, viņam patiešām paveicās. Tomēr mieles, kas A. Deršovicam palika pēc šī procesa (tas pret viņu bija izbeigts, jo tika iesniegti neapstrīdami pierādījumi), bija visai rūgtas – “cietusī” jau bijusi ar zināmu pieredzi, proti, finansiālu motīva vadīta jau iepriekš bija izvirzījusi nepatiesas apsūdzības vīriešiem, tomēr spriedumā tika secināts, ka šī “dāma” A. Deršovicu it kā esot apsūdzējusi kļūdaini.[40] Kam negadās, ne? Vēl jo lielāka sāpe minētajam autoram bijusi par to, ka, neskatoties uz pierādījumiem, cilvēki turpināja ticēt melīgajai apsūdzībai vienkārši tādēļ, ka “sievietes, kas ir tikušas izmantotas, nemelo”.[41]

Skaudrā īstenība kriminālprocesos, kas sīkāk tiks vērtēta arī turpmākajos rakstos, ieskicē kādu visiem zināmu būtisku problēmu – vai apsūdzībām par noziedzīga nodarījuma pret tikumību un dzimumneaizskaramību izdarīšanu vienmēr var akli uzticēties? Un kā personai, kura apsūdzēta šo noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā, pierādīt savu nevainību, ja tā tiešām nav vainīga? Ja tas maz vairs vispār ir iespējams… Vai tiesa šādos procesos novērtēs pierādījumus objektīvi, īpaši lietās, kurās vienīgais pierādījums ir cietušā un apsūdzētā liecības, ņemot vērā nevainīguma prezumpciju? Iespējams, kādam šie jautājumi šķitīs tendenciozi, tomēr realitāte diemžēl runā ko gluži citu. Turklāt autori daudz drīzāk sliecas piekrist tēzei, ka melu un dezinformācijas kultūrā melo visi un meliem nav nekā kopīga ar dzimumu, tādējādi “aksioma”, ka sievietes nemelo, ir atspēkojama, kā saka, vienā setā.

Turklāt bez ievērības nevar atstāt arī apstākli, ka mūsdienu laikmetā esam izveidojuši sabiedrību, kurā personu var “notiesāt” publiski, neesot pat tiesas spriedumam. Nereti faktiski ar mediju starpniecību notiek “[n]otiesāšana jau pirms tiesas sākuma”.[42] Līdz ar mediju lomas palielināšanos, mūsdienās “ASV literatūrā līdztekus tiesas procesam pat lieto jēdzienu “sabiedriskās domas tiesa” (court of public opinion).”[43]

Uz šo “parādību” uzmanība ir vērsta arī juridiskajā literatūrā. Autori var pievienoties viedoklim, ka “[..] nepubliskas personas publiski pausta pieņēmuma, ka kāda persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, sekas var nebūt un tām arī ne vienmēr ir jābūt tiesiskām, un vēl jo vairāk – krimināltiesiskām. Ārpus krimināltiesību jomai nav raksturīga nevainīguma prezumpcija tās klasiskā un plašākā izpratnē. Tomēr tas nenozīmē, ka šajās jomās var tikt pieļauta bezatbildīga attieksme. Mūsdienu situācijā cilvēka sociālā, politiskā, pat personiskā u.c. dzīve var tikt iznīcināta ar vienu taustiņa spiedienu datorā vai pat telefonā, ievietojot paziņojumu kādā sociālajā tīklā, nemaz jau nerunājot par kādu plašāku, analītisku vai kā tādu pozicionētu rakstu. Dažkārt jāpiekrīt, ka saskatāmas līdzības ar tikt ļoti kritizētajiem viduslaikiem, kad vainīguma noteikšanā tika izmantotas, kā mēs esam atzinuši, nedemokrātiskas metodes. Vai esam kļuvuši tik ļoti atšķirīgi šodien? Vai tiešām esam gatavi pieņemt, ka kāda ieraksts #MeToo vai kādas žurnālistes kā akmenī cirstu sejas izteiksmi paziņotais, ka cilvēks ir vienkārši slikts, ir pietiekams, lai no tā novērstos, izolētu no politiskās u.c. dzīves? Tā teikt, kāds to akmeni ir metis pirmais, varam pievienoties? Šis retoriskais jautājums lai paliek uz katra sirdsapziņas. Tomēr atbildē uz to vismaz daļā par mediju u.c. ziņu un viedokļu paudēju publiskajā telpā darbību un atbildību ir saskatāmi arī tieslietu aspekti. Informācijas paušanai un analīzei, kas notiek publiskajā telpā, būtu jābūt zināšanās balstītai un profesionālai. Tieši tai būtu jābūt žurnālistu u.c. atbildībai. Nenoliedzami, to darbība veido sabiedrisko domu un to nebūtu pieļaujams darīt bezatbildīgi, tikai tīksminoties ar savu ietekmi, bet neapzinoties tā sekas.”[44]

Ņemot vērā mūsdienu bīstamās tendences, šajā rakstu sērijā autori mēģinās padziļināti analizēt nianses, kas saistāmas ar objektīvu pierādījumu novērtēšanu kriminālprocesos, kuros persona tiek tiesāta par noziedzīga nodarījuma pret tikumību un dzimumneaizskaramību izdarīšanu, tajā skaitā pievēršoties arī jautājumiem par dzimumu līdztiesību un nevainīguma prezumpciju. Mudinot lasītāju aizdomāties – kādu juridisko kultūru mēs šobrīd veidojam un vai esam gatavi pieļaut, ka dažādu aizspriedumu u.c. iemeslu dēļ nevainīgas personas tiek notiesātas – publikācijās uzmanība tiks vērsta ne tikai uz seksuālas vardarbības, bet arī uz cita veida vardarbības izpausmēm mūsdienu sabiedrībā. Lai gan, veidojot juridisko kultūru, arī tiesai piešķirta plaša kompetence pierādījumu izvērtēšanā, atgādināms vēl kāds motīvs – Dieva priekšā mēs visi esam vienādi – “[..] nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.”[45] Protams, autori šeit negrasās “sludināt Evaņģēliju”, tomēr jāatceras, ka materiālais taisnīgums un patiesība grēcīgās pasaules virsū tiek nodibināta taisnīgā procedūrā, kas balstās uz objektīviem faktiem, bet nevis uz minējumiem un pieņēmumiem. Šajā gadījumā – uz minējumu vai pieņēmumu pamata, ka sievietei vienmēr ir taisnība.

Neseno aktualitāšu – gan starptautisko, gan nacionālo – kontekstā vienīgi būtu piebilstams, ka tamlīdzīga materiālā taisnīguma un patiesības noskaidrošana uzskatāmas agresijas gadījumos vairs pat nav tikai taisnīgas procedūras problēma. Proti, daudz biežāk nespēja nonākt līdz patiesam rezultātam meklējama tiesību normu pieņēmēju un pēcāk arī to piemērotāju vēlmē gan pašu problēmu (agresiju), gan tās izskaušanai nepieciešamos risinājumus “noguldīt atvilktnē” un ar neizskaidrojamu naivuma pieskaņu balsī cerēt, ka problēma, kā allaž, “atrisināsies pati no sevis”.[46] Turklāt krietni ļaunāk ir tad, kad atklātai konfrontācijai ar sabiedrības ieilgušo “kaišu” jaunām metastāzēm, kas likvidējamas ar ķirurģiski precīzai manipulācijai pielīdzināmu lēmumu pieņemšanu, trūkst nepieciešamās drosmes vai uzdrīkstēšanās, kas reizumis prasa mest pie malas lepnumu un sadzirdēt konstruktīvisma noti opozīcijas pārstāvju piedāvājumā.

[1] Tarana Bērka (Tarana Burke, dz. 1973) – amerikāņu aktīviste, kas pēc bērnībā un jaunībā piedzīvotās seksuālās vardarbības izvērsa kampaņas un kustības, aktualizējot jautājumu par seksuālo vardarbību pret sievietēm.

[2] Kustības #MeToo oficiālā mājaslapa. Pieejams: https://metoomvmt.org/get-to-know-us/history-inception/

[3] Hārvijs Vainstīns (Harvey Weinstein, dz. 1952) – Amerikas Savienoto Valstu kinoproducents. Vainstīns no 2005. līdz 2017. gadam kopā ar brāli bija “The Weinstein Company” valdes līdzpriekšsēdētāji. 2017. gada oktobrī pēc publikācijas “The New York Times” un “The New Yorker” un vairākām pret viņu vērstām apsūdzībām par seksuālu uzmākšanos, seksuālu uzbrukumu un izvarošanu H. Vainstīnu atlaida no uzņēmuma valdes, kā arī izslēdza no Kino mākslas un zinātnes akadēmijas. 2020. gada 24. februārī tika atzīts par vainīgu izvarošanā un pirmās pakāpes seksuālā uzbrukumā.

[4] A year ago, Alyssa Milano started a conversation about #MeToo. These women replied. Ziņu kanāls “NBC News”, 2018. gada 16. oktobrī. Pieejams: https://www.nbcnews.com/news/us-news/year-ago-alyssa-milano-started-conversation-about-metoo-these-women-n920246 [aplūkots 2022. gada 8. februārī].

[5] Skat., piemēram: Mckenna J. J. Primate Aggression and Evolution: An Overview of Sociobiological and Anthropological Perspectives. p. 112. American Academy of Psychiatry and the Law in October 1981. San Diego, California. Pieejams: http://jaapl.org/content/jaapl/11/2/105.full.pdf [aplūkots 2022. gada 1. martā].

[6] Margareta Atvuda (Margaret Atwood, dz. 1939) – kanādiešu dzejniece, romānu rakstniece, literatūras kritiķe, esejiste, skolotāja, vides aktīviste un izgudrotāja. Viņas darbi aptver dažādas tēmas, tostarp dzimumu un identitāti, reliģiju un mītus, valodas spēku, klimata pārmaiņas u.c. Ieguvusi daudzus apbalvojumus.

[7] Margaret Atwood. Pieejams: https://www.goodreads.com/quotes/188039-men-are-afraid-that-women-will-laugh-at-them-women [aplūkots 2022. gada 28. februārī].

[8] Skat., piemēram, – Tieslietu ministrs Rasnačs par savas kājstarpes saspārdīšanu: “Tā ir veca folklora! Nekomentēšu!” Ziņu portāls “Kas jauns”, 2016. gada 18. maijā. Pieejams: https://jauns.lv/raksts/zinas/24115-tieslietu-ministrs-rasnacs-par-savas-kajstarpes-saspardisanu-ta-ir-veca-folklora-nekomentesu [aplūkots 2022. gada 8. februārī]; vai arī – Gulbenē sieviete ar pannu piekauj dzīvesbiedru. Ziņu portāls “Kas jauns”, 2012. gada 14. decembrī. Pieejams: https://jauns.lv/raksts/zinas/135300-gulbene-sieviete-ar-pannu-piekauj-dzivesbiedru [aplūkots 2022. gada 8. februārī]; vai arī –70 gadus veca sieviete piekauj kaimiņieni. Ziņu portāls “TVNET”, 2004. gada 21. decembris. Pieejams: https://www.tvnet.lv/6187583/70-gadus-veca-sieviete-piekauj-kaiminieni [aplūkots 2022. gada 8. februārī]; vai arī – Par baloža saplosīšanu Rīgas centrā aizturēta sieviete. Ziņu portāls “Apollo”, 2020. gada 29. jūlijs. Pieejams: https://www.apollo.lv/7028015/par-baloza-saplosisanu-rigas-centra-aiztureta-sieviete [aplūkots 2022. gada 8. februārī].

[9] Skandalozais erotiskais trilleris “Basic Instinct” (tulkojumā no angļu valodas – “Pamatinstinkts”), kas iznāca 1992. gadā, un ir viena no komerciāli veiksmīgākajām deviņdesmito gadu filmām, kas ierindojusies starp deviņdesmito gadu pelnošākajām filmām. Sīkāk skatīt – Skandāls un erotika: filmai 'Pamatinstinkts' – 25. Ziņu portāls “Delfi”, 2017. gada 20. martā. Pieejams: https://www.delfi.lv/izklaide/kino/skandals-un-erotika-filmai-pamatinstinkts-25.d?id=48644855 [aplūkots 2022. gada 8. februārī]

[10] Trilleris “Fatal Attraction” (tulkojumā no angļu valodas – “Liktenīgais valdzinājums”), kas iznāca 1987. gadā. Viena no pārdotākajām filmām 1987. gadā. Tā ir saņēmusi arī sešas nominācijas. Sīkāk skatīt – “Fatal Attraction”. Pieejams: https://www.imdb.com/title/tt0093010/ [aplūkots 2022. gada 8. februārī] un “Fatal Attraction”. Wikipedia. Pieejams: https://en.wikipedia.org/wiki/Fatal_Attraction [aplūkots 2022. gada 8. februārī]

[11] Hercere K. Volfruma K. Vīriešu un sieviešu populāru pārpratumu enciklopēdija. Aizspriedumi. Pārpratumi un puspatiesības par dzimumspecifisku uzvedību pretstatā provocējošiem un pārsteidzošiem statistikas, uzvedības pētniecības un zinātnes faktiem. Rīga: Jumava, 2003. 27. lpp.

[12] Eleonora Makobija (Eleanor Emmons Maccoby, 1917–2018) – amerikāņu psiholoģe, kura galvenokārt pētījusi dzimumu psiholoģiju un sasvstarpējās mijiedarbības jautājumus un attīstības psiholoģijas nozari.

[13] Karola Džaklina (Carol Nagy Jacklin, 1939–2011) – amerikāņu psiholoģe, kuras galvenais pētījumu virziens bija dzimumu psiholoģija.

[14] Anna Fausto–Stērlinga (Anne Fausto-Sterling, dz. 1944) – amerikāņu seksoloģe, galvenokārt pētījusi dzimuma, seksuālās identitātes, dzimumidentitātes, dzimumu lomu un interseksualitātes bioloģiju.

[15] Hercere K. Volfruma K. Vīriešu un sieviešu populāru pārpratumu enciklopēdija. Aizspriedumi. Pārpratumi un puspatiesības par dzimumspecifisku uzvedību pretstatā provocējošiem un pārsteidzošiem statistikas, uzvedības pētniecības un zinātnes faktiem. Rīga: Jumava, 2003. 27. lpp.

[16] Turpat.

[17] Turpat.

[18] Dzimumu līdztiesība. Labklājības ministrija. Publicēts 2020. gada 11. jūnijā., atjaunināts 2021. gada 14. decembrī. Pieejams: https://www.lm.gov.lv/lv/dzimumu-lidztiesiba-1 [aplūkots 2022. gada 27. februārī].

[19] Par EIGE. Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts. Pieejams: https://eige.europa.eu/lv/in-brief [aplūkots 2022. gada 27. februārī]

[20] What is gender-based violence? Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts. Pieejams: https://eige.europa.eu/gender-based-violence/what-is-gender-based-violence [aplūkots 2022. gada 28. februārī].

[21] Stukāns J. Sabiedrības informētība un taisnīgs spriedums. Rakstā – Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā. Jurista Vārds, 06. 02. 2018., Nr. 6 (1012), 28.–34. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/272164-sabiedriska-viedokla-ietekme-uz-tiesnesiem-un-tiesu-sistemu-kopuma/ [aplūkots 2022. gada 17. februāris].

[22] Krūmiņa V. Tiesnesis juridiskās kultūras telpā. Rakstā – Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā. Jurista Vārds, 06. 02. 2018., Nr. 6 (1012), 28.–34. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/272164-sabiedriska-viedokla-ietekme-uz-tiesnesiem-un-tiesu-sistemu-kopuma/ [aplūkots 2022. gada 17. februāris].

[23] Stukāns J. Sabiedrības informētība un taisnīgs spriedums. Rakstā – Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā. Jurista Vārds, 06. 02. 2018., Nr. 6 (1012), 28.–34. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/272164-sabiedriska-viedokla-ietekme-uz-tiesnesiem-un-tiesu-sistemu-kopuma/ [aplūkots 2022. gada 17. februāris].

[24] Turpat.

[25] Strada-Rozenberga K. Sabiedriskais viedoklis un tiesas spriešana – savstarpējās ietekmes tiesiskie aspekti. Rakstā – Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā. Jurista Vārds, 06. 02. 2018., Nr. 6 (1012), 28.–34. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/272164-sabiedriska-viedokla-ietekme-uz-tiesnesiem-un-tiesu-sistemu-kopuma/ [aplūkots 2022. gada 17. februāris].

[26] Turpat.

[27] Hercere K. Volfruma K. Vīriešu un sieviešu populāru pārpratumu enciklopēdija. Aizspriedumi. Pārpratumi un puspatiesības par dzimumspecifisku uzvedību pretstatā provocējošiem un pārsteidzošiem statistikas, uzvedības pētniecības un zinātnes faktiem. Rīga: Jumava, 2003. 192. lpp.

[28] Turpat.

[29] Turpat.

[30] No krievu val. – общественное объединение “Защита прав отцов и детей”.

[31] Тренд – обвинить в педофилии: как отцы сражаются за воспитание детей. Pieejams: https://sputnik.by/society/20181016/1038204017/Trend--obvinit-v-pedofilii-kak-ottsy-srazhayutsya-za-vospitanie-detey.html [aplūkots 2021. gada 18. decembrī].

[32] Тренд – обвинить в педофилии: как отцы сражаются за воспитание детей. Pieejams: https://sputnik.by/society/20181016/1038204017/Trend--obvinit-v-pedofilii-kak-ottsy-srazhayutsya-za-vospitanie-detey.html [aplūkots 2021. gada 18. decembrī].

[33] Allegations Of Sexual Abuse When Parents Have Seperated. Pieejams: https://devrylaw.ca/allegations-of-sexual-abuse-when-parents-have-separated/ [aplūkots 2021. gada 8. decembrī].

[34] Записали в педофилы. Ссориться с жёнами становится опасно для жизни и свободы. Pieejams: https://versia.ru/ssoritsya-s-zhyonami-stanovitsya-opasno-dlya-zhizni-i-svobody [aplūkots 2021. gada 10. decembrī].

[35] Извращенная месть. Пытаясь отсудить у бывшего мужа детей, супруга обвинила его в педофилии. Piejams: https://www.mk.ru/social/2015/04/20/pytayas-otsudit-u-byvshego-muzha-detey-supruga-obvinila-ego-v-pedofilii.html [aplūkots 2021. gada 8. decembrī].

[36] Dershowitz Alan. Guilt by Accusation. The Challenge of Proving Innocence in the Age of #MeToo. United States of America: Skyhorse Publishing, Inc, 2019. Elektroniskā grāmata pieejama: https://play.google.com/store/books/details/Alan_Dershowitz_Guilt_by_Accusation?id=Du6yDwAAQBAJ [aplūkots: 2022. gada 2. februārī]

37] Hārvarda Universitātes Juridiskā fakultāte (angļu val. – Harvard Law School).

[38] Alans Deršovics (Alan Dershowitz) – amerikāņu jurists, profesors un politikas komentētājs. Pēc izcelsmes ebrejs. Lielāko daļu savas karjeras viņš ir pavadījis Hārvarda Universitātes Juridiskā fakultātē, kur 1967. gadā, 28 gadu vecumā, kļuva par jaunāko pilna laika tiesību zinātņu profesoru tās vēsturē. Dzimis Bruklinā. Ir daudzu pazīstamu grāmatu autors. A. Deršovics ir pazīstams kā vairāku nozīmīgu juridisku lietu advokāts un arābu–izraēliešu konflikta komentētājs.

[39] Dershowitz Alan. Guilt by Accusation. The Challenge of Proving Innocence in the Age of #MeToo. United States of America: Skyhorse Publishing, Inc, 2019. Elektroniskā grāmata pieejama: https://play.google.com/store/books/details/Alan_Dershowitz_Guilt_by_Accusation?id=Du6yDwAAQBAJ [aplūkots: 2022. gada 2. februārī].

[40] Turpat.

[41] Dershowitz Alan. Guilt by Accusation. The Challenge of Proving Innocence in the Age of #MeToo. United States of America: Skyhorse Publishing, Inc, 2019. Ievads. Elektroniskā grāmata pieejama: https://play.google.com/store/books/details/Alan_Dershowitz_Guilt_by_Accusation?id=Du6yDwAAQBAJ [aplūkots: 2022. gada 2. februārī].

[42] Rajevskis F. Kopīgais tiesvedības un politiskos procesos. Rakstā – Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā. Jurista Vārds, 06. 02. 2018., Nr. 6 (1012), 28.–34. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/272164-sabiedriska-viedokla-ietekme-uz-tiesnesiem-un-tiesu-sistemu-kopuma/ [aplūkots 2022. gada 17. februāris].

[43] Rajevskis F. Kopīgais tiesvedības un politiskos procesos. Rakstā – Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā. Jurista Vārds, 06. 02. 2018., Nr. 6 (1012), 28.–34. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/272164-sabiedriska-viedokla-ietekme-uz-tiesnesiem-un-tiesu-sistemu-kopuma/ [aplūkots 2022. gada 17. februāris].

[44] Strada-Rozenberga K. Sabiedriskais viedoklis un tiesas spriešana – savstarpējās ietekmes tiesiskie aspekti. Rakstā – Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā. Jurista Vārds, 06. 02. 2018., Nr. 6 (1012), 28.–34. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/272164-sabiedriska-viedokla-ietekme-uz-tiesnesiem-un-tiesu-sistemu-kopuma/ [aplūkots 2022. gada 17. februāris].

[45] Galatiešiem 3:28.

[46] Skat. plašāk par priekšlikumu kriminalizēt Krievijas agresīvā kara simbolu lietošanu un agresorvalsts atbalstīšanu citos veidos. Pieejams: https://juristavards.lv/zinas/280847-priekslikums-kriminalizet-krievijas-agresiva-kara-simbolu-lietosanu-un-agresorvalsts-atbalstisanu-ci/ [aplūkots 2022. gada 17. martā], kā arī Saeimas Juridiskās komisijas 2022. gada 15. marta sēdi. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/183283868E3316D4C2258801003B289D?OpenDocument&prevCat=13|Juridisk%C4%81%20komisija [aplūkots 2022. gada 17. martā].

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties