„Aizvadītajās nedēļās publiskajā telpā ir saasinājies jautājums par imigrantiem un iespējamo bēgļu kvotas ieviešanu. Sabiedrības diskusijas ir saprotamas, jo šis jautājums nav viennozīmīgs. Proti, no vienas puses, Latvija aizvien nav tikusi galā ar padomju laikā mūsu valstī ieplūdušajiem imigrantiem un viņu integrāciju, taču, raugoties no otras puses, latvieši paši ir pieredzējuši bēgļu gaitas un labi zina, cik nozīmīgs bijis uzņemošo valstu atbalsts,” uzsver komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis, akcentējot, ka tieši šī jautājuma saasināšanās un daudzo neskaidrību dēļ komisija uz sēdi bija aicinājusi Iekšlietu ministrijas (IeM) valsts sekretāri Ilzi Pētersoni-Godmani skaidrot pašreizējo situāciju.

Plānots, ka maija beigās Eiropas Komisija (EK) nāks klajā ar likumdošanas priekšlikumu pagaidu mehānismam, kā rīkoties, ja ES dalībvalstīs vērojams patvēruma meklētāju pieplūdums. Savukārt līdz gada beigām EK plāno piedāvāt likumdošanas iniciatīvu, kas paredzēs pastāvīgu un automātisku risinājumu šādām situācijām, deputātus informēja IeM valsts sekretāre, uzsverot, ka Latvija ir pret tā dēvētās bēgļu kvotas ieviešanu ES un joprojām uzskata – šajā jautājumā jābūt brīvprātības principam.

Vienlaikus I.Godmane-Pētersone īpaši uzsvēra – bēgļu kvota nav vienīgais risinājums, pie kura strādā EK, lai cīnītos ar bēgļu krīzi Eiropā.

Komisijas deputāti sēdē interesējās, vai Latvija ir gatava patvēruma meklētāju uzņemšanai gadījumā, ja mūsu valsts neatradīs pietiekami daudz sabiedroto un balsojums par bēgļu kvotas ieviešanu Eiropas Parlamentā tomēr būs pozitīvs. IeM valsts sekretāre informēja, ka šādā gadījumā valdībai būs jālemj par papildu finansējuma rašanu darbam ar šiem patvēruma meklētājiem, jo, piemēram, patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā „Mucenieki” var izmitināt līdz 200 cilvēkiem, taču jau patlaban tajā pastāvīgi atrodas vidēji 60 cilvēki.

Mūsu valstij ir jādomā, kā šos cilvēkus veiksmīgi integrēt sabiedrībā, lai viņi paši var nodrošināt savu iztiku pēc gada, kad beidzas valsts pabalsta izmaksāšana, sacīja I.Pētersone-Godmane, uzsverot – tieši integrācijas jautājums ir lielākais izaicinājums šajā procesā un integrācijas mehānisms būtu jāizstrādā valstij sadarbībā ar pašvaldībām, procesā iesaistot arī sabiedrību. Tiesa, nevalstiskās organizācijas jau norādījušas, ka mūsu valsts sabiedrība nav atvērta pret šiem cilvēkiem, atzina I.Pētersone-Godmane.