Sabrūkot PSRS, kā arī visam Austrumeiropas sociālistisko valstu blokam, 20. gadsimta deviņdesmitajos gados pienāca gals arī vienam no sociālistiskās sistēmas fenomeniem – sociālistiskajām (padomju)¹ tiesībām. Arī Latvijā, tai atgūstot valstisko neatkarību un sākoties demokrātiskas un tiesiskas valsts tiesību sistēmas atjaunošanas procesiem, no PSRS okupācijas perioda mantotās padomju tiesības tika strauji atmestas. Latvijas tiesībnieki pievērsās jauniem izaicinājumiem, un padomju laikā gūtā pieredze un zināšanas par padomju tiesībām faktiski vairs nebija izmantojamas. Radikāla pārorientācija notika arī tiesību zinātnē un augstskolās.

Tādējādi padomju tiesības ne vien pārtrauca darboties, bet visai ātri izzuda pat no padomju laikus piedzīvojušo Latvijas juristu apziņas, savukārt Latvijas tiesībnieku jaunākajai paaudzei tas faktiski ir pilnīgi svešs jēdziens.

Neskatoties uz to, padomju tiesības tomēr ir intereses vērts objekts – gan kā Latvijas vēstures daļa, gan sava ļoti īpatnējā rakstura un ideoloģisko uzdevumu dēļ, gan tādēļ, ka padomju tiesību tuvāka iepazīšana ir viens no ceļiem, kā izprast padomju totalitārā režīma būtību. Turklāt tieši ar padomju tiesībām cieši saistīts ir starptautiski zināmākais latviešu izcelsmes jurists Pēteris Stučka, par kuru šajā "Jurista Vārdā" publicēti vairāki materiāli. Tādēļ šajā žurnālā lasītāju uzmanībai tiek piedāvāts arī ļoti konspektīvs ieskats padomju tiesību svarīgākajos attīstības posmos.