Gan Direktīva par vienlīdzīgu attieksmi pret nodarbinātību, gan Rasu vienlīdzības direktīva, kuras tika pieņemtas 2000.gadā, tika izstrādātas ar mērķi apkarot diskrimināciju. Tagad šīs ES direktīvas ir iestrādātas valsts tiesību aktos visās 28 dalībvalstīs, tomēr, kā norādīts minētajā ziņojumā, valsts iestādes diskriminācijas upuriem joprojām nenodrošina pienācīgu aizsardzību. Galvenās raizes sagādā nepietiekama sabiedrības izpratne par tiesībām un neziņošana par diskriminācijas gadījumiem.

Lai mainītu šo situāciju, Komisija nodrošina finansējumu izpratnes vairošanai un juristu apmācībām, kuri darbojas vienlīdzības jomā. Turklāt Eiropas Komisija 17.janvārī ir publicējusi arī ieteikumus diskriminācijas upuriem (ziņojuma 1. pielikums).

“Diskriminācijas aizlieguma princips ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem. Likuma priekšā visi ir vienlīdzīgi un ikvienam ir tiesības dzīvot bez diskriminācijas draudiem,” uzskata Komisijas priekšsēdētāja vietniece, tiesiskuma komisāre Viviāna Redinga. “Pateicoties ES noteikumiem cīņai ar diskrimināciju un Komisijas veiktajiem pasākumiem nolūkā nodrošināt tiesību aktu ievērošanu, 28 dalībvalstu iedzīvotāji var paļauties uz šīm tiesībām. Ir svarīgi nodrošināt, ka cilvēki, kurus ir skārusi diskriminācija, var praksē izmantot savas tiesības un zina, kur vērsties pēc palīdzības, kā arī to, ka viņiem ir iespēja vērsties tiesā.”

Eiropas Komisijas ziņojumā ir sniegts pārskats par situāciju, kad pagājuši 13 gadi, kopš 2000.gadā ES pieņēma vēsturiskas nozīmes direktīvas cīņai pret diskrimināciju. Virknē svarīgu jomu direktīvu noteikumi aizliedz diskrimināciju rases vai etniskās piederības, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.

Pēc tam, kad Komisija veica attiecīgus pasākumus, abas direktīvas tika transponētas 28 dalībvalstu valstu tiesību aktos. Taču ziņojumā secināts, ka pienācīga noteikumu piemērošana praksē joprojām sagādā grūtības. Bieži vien cilvēkiem trūkst zināšanu par savām tiesībām. Piemēram, viņi nezina, ka ES noteikumos ir paredzēta aizsardzība no diskriminācijas, piesakoties darbam un arī strādājot. Tāpat trūkst datu par vienlīdzību, kuri ir jāievāc dalībvalstīm, un šis informācijas trūkums sarežģī diskriminācijas gadījumu uzskaiti un uzraudzību. Iespējams, ka ziņots tiek tikai par nelielu daļu no visiem diskriminācijas gadījumiem, galvenokārt tādēļ, ka trūkst izpratnes.

Lai nodrošinātu ES tiesību uz vienlīdzīgu attieksmi piemērošanu praksē, Komisija iesaka dalībvalstīm arī turpmāk palielināt sabiedrības izpratni par tiesībām netikt diskriminētiem, un, iesaistot darba devējus un arodbiedrības, pievērsties tiem, kas visvairāk pakļauti diskriminācijas riskam.

Tāpat Komisija iesaka sekmēt ziņošanu par diskriminācijas gadījumiem, uzlabojot upuriem piekļuvi sūdzību iesniegšanas mehānismiem, un nodrošināt diskriminācijas upuru tiesības vērsties tiesā. Komisijas ieteikumi cietušajiem ietver īpašus norādījumus par to, kā sagatavot un iesniegt prasību par diskrimināciju. Tāpat Komisija finansē mācības ES vienlīdzības tiesību jomā juristiem un NVO, kas pārstāv diskriminācijas upurus.

Jāpiebilst, ka Komisijas ziņojumā sniegts arī detalizēts pārskats par tiesu praksi kopš direktīvu pieņemšanas (ziņojuma 2. pielikums) un īpaša uzmanība veltīta diskriminācijai vecuma dēļ, kas ir bijusi par iemeslu ievērojamam skaitam vēsturiski nozīmīgu spriedumu (ziņojuma 3. pielikums).