Strīdus ēkas būvniecība veikta 2003. vai 2004.gadā. Būvniecības likums minētajā laikā noteica, ka būvdarbus drīkstēja veikt tikai saskaņā ar pašvaldības akceptētu būvprojektu. Visi plānošanas dokumenti pieteicējam izdoti vienīgi attiecībā uz dzīvojamo māju un laivu piestātni, bet attiecībā uz strīdus ēku būvprojekts likumā noteiktā kārtībā nav bijis izstrādāts un būvatļauja nav saņemta. Turklāt pašvaldības saistošie noteikumi nepieļauj strīdus ēkas atrašanos aizsargjoslā.

Pieteicējs pašvaldības lēmumu pārsūdzēja administratīvajā tiesā. Pieteicēja iebildumi – ka aizsargjosla noteikta nepamatoti un ka ēkas nojaukšana ir nesamērīga, jo nav konstatēts sabiedrības interešu aizskārums. Administratīvā rajona tiesa ar 2011.gada 6.decembra spriedumu un Administratīvā apgabaltiesa ar 2014.gada 20.marta spriedumu pieteikumu noraidīja.

Augstākā tiesa atzina par pamatotu apelācijas instances tiesas spriedumu un noraidīja pieteicēja kasācijas sūdzību. AT spriedumā norāda, ka pienākumam nojaukt vai pārvietot strīdus ēku lietā ir divi pamati: ēka ir uzbūvēta bez akceptēta būvprojekta un būvatļaujas un ēka ir uzbūvēta aizsargjoslā, kur apbūve nav atļauta.

Tiesai, lai izvērtētu gan būvniecības tiesiskumu, gan lēmuma par būves nojaukšanu samērīgumu, ir jāņem vērā gan tas tiesiskais regulējums, kas bija spēkā būvniecības laikā, gan – nolēmuma pieņemšanas laikā. AT ieskatā, pieteicējs kļūdaini uzskata, ka būvniecības tiesiskumu radījis apstāklis, ka iestāde lēmumu nav pieņēmusi būvniecības laikā vai tūlīt pēc tās. Būvniecību reglamentējošās tiesību normas neparedz šādu pamatu būves legalizēšanai.

Būvniecības likuma 30.panta sestā daļa paredz lemt par nelegāli uzbūvētas ēkas nojaukšanu, proti, iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu. Apsvērumus šāda noregulējuma nepieciešamībai jau ir izdarījis likumdevējs, lai izslēgtu praksi, ka personai ir samērā vienkārša iespēja panākt prettiesiski uzbūvētas būves vēlāku legalizāciju, un tādējādi nepieļautu arī būvniecības procesa formalitāšu degradāciju.

Nelegālas būves nojaukšanas mērķis ir to seku novēršana, kas radītas tieši ar būvniecību. Tas var nozīmēt, ka ir jāatgriežas iepriekšējā stāvoklī, kad attiecīgajā vietā būves nav. Īpaši nozīmīgi tas var būt gadījumos, kad apbūvi nepieļauj vides aizsardzības apsvērumi, un tādēļ ir būtiski novērst turpmāku būves atrašanos vietā, kur tā nav pieļaujama, jo kaitē vides interesēm.

Minētā sakarā it īpaši jāievēro, ka vietā, kur uzbūvēta strīdus ēka, atbilstoši pašvaldības saistošajiem noteikumiem, šāda būvniecība vispār ir liegta noteiktās aizsargjoslas dēļ. Tādējādi sabiedrības interešu saturs, kas ir ņemams vērā samērīguma izvērtējumā, lielā mērā jau ir noteikts tiesību normās. Proti, konkrētā aizsargjosla Aizsargjoslu likuma 7.panta pirmajā daļā definētu mērķu dēļ vides un dabas resursu aizsardzības nolūkos kalpo visas sabiedrības interesēm.