Augstākās tiesas (AT) Civillietu departaments 22.oktobrī atcēla Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīta prasība pret AAS „Gjensidige Baltic” un Rīgas pašvaldības SIA „Rīgas satiksme” par nemantiskā kaitējuma atlīdzību lietā par kritiena rezultātā tramvajā gūtām traumām. Apelācijas instances tiesai no jauna būs jāvērtē prasība par nemateriālā kaitējuma piedziņu no atbildētājiem lietā.
Augstākā tiesa lietu kasācijas kārtībā izskatīja sakarā ar prasītājas pilnvarotā pārstāvja kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru par labu prasītājai no AAS „Gjensidige Baltic” piedzīta apdrošināšanas atlīdzība Ls 158 apmērā, bet noraidīta prasība daļā par morālā kaitējuma piedziņu. Atbildētāji tiesas spriedumu nebija pārsūdzējuši, tādējādi Civillietu departamenta ieskatā, ir pamats atzīt, ka lietā nav strīda par to, ka 2009.gada 17.aprīlī prasītājai ir nodarīti miesas bojājumi un ir iestājies apdrošināšanas gadījums. Strīds pastāv par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu.
No lietas materiāliem izriet, ka AAS „Gjensidige Baltic” kā apdrošinātājs ir apdrošinājis atbildētājas Rīgas pašvaldības SIA „Rīgas satiksme” civiltiesisko atbildību par viņai piederošajiem transportlīdzekļiem. Un gadījumā, ja Rīgas pašvaldības SIA „Rīgas satiksme” piederošais transportlīdzeklis tiek iesaistīts ceļu satiksmes negadījumā, AAS „Gjensidige Baltic” saskaņā ar likumu atlīdzina trešajai personai ceļu satiksmes negadījumā radītos materiālos un nemateriālos zaudējumus.
2009.gada aprīlī prasītāja braukusi ar SIA „Rīgas satiksme” maršruta tramvaju T-3A un kustībā esošā transportlīdzeklī kritusi kā rezultātā guvusi miesas bojājumus – labās puses 7 – 9 ribu lūzumu.
Ar Rīgas apgabaltiesas spriedumu par labu prasītājai piedzīta apdrošināšanas atlīdzība Ls 158 apmērā, bet noraidīta prasība daļā par morālā kaitējuma piedziņu. Apstākli, ka prasītāja medicīnas eksperta atzinumu nav iesniegusi, tiesa uzskatīja par patstāvīgu šķērsli prasības apmierināšanai.
Civillietu departamenta ieskatā, tiesai nebija pamata izdarīt iepriekš minēto secinājumu. Apelācijas instances tiesa prasītājai netika izskaidrojusi viņas tiesības iesniegt attiecīgus pierādījumus par norādītajiem faktiem, jo no tiesas sēžu protokoliem neizriet, ka tiesa būtu izskaidrojusi lietas dalībniekiem sekas, kādas iestājas, neizdarot konkrētās procesuālās darbības. Bez tam tiesai gadījumā, ja nepastāv strīds par to, ka miesas bojājumi ir tikuši nodarīti, taču nav pierādījumi par to smaguma pakāpi, vajadzēja apsvērt vai ir pamats kaitējuma atlīdzībai, kāda pienāktos vieglu miesas bojājumu gadījumā.
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.