Ar Latvijas Republikas Prokuratūras (turpmāk – prokuratūra) 2011.gada 17.jūnija pavēli pieteicējam par pieļauto administratīvo pārkāpumu piemērots disciplinārsods – prokurora mēnešalgas samazināšana 1,5% apmērā uz vienu mēnesi, sākot ar 2011.gada 1.jūliju. Prokuroru atestācijas komisija atzinusi, ka pieteicējs ir izdarījis Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.¹⁰panta septītajā daļā minēto administratīvo pārkāpumu, proti, novietojis savu automašīnu stāvēšanai pie prokuratūras, neievietojot transportlīdzeklī speciālo (prokuratūras) stāvēšanas atļauju, par ko viņš saskaņā ar Prokuratūras likuma 7.panta otrās daļas nosacījumiem saucams pie disciplināratbildības.

Pieteicējs vērsās administratīvajā tiesā. Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu noraidīja. Apgabaltiesa konstatējusi, ka pieteicējs 2011.gada 26.martā bija novietojis sev piederošo transportlīdzekli stāvēšanai 532.ceļa zīmes („Stāvvieta”) ar 842.papildzīmi („Tikai ar Latvijas Republikas Prokuratūras atļaujām”) darbības zonā, neizvietojot transportlīdzeklī speciālo (prokuratūras) stāvēšanas atļauju, tādējādi neievērojot Ceļu satiksmes noteikumu 307.26.apakšpunkta prasības. Turklāt lietā konstatēts, ka prokuratūras atļauja pieteicējam novietot transportlīdzekli minētajā stāvvietā vispār nebija izsniegta.

Vērtējot apelācijas instances tiesas secinājumus, Augstākā tiesa spriedumā norādījusi, ka tiesai, pārbaudot iestādes piemērotā disciplinārsoda tiesiskumu, ir jāpārbauda arī tas, vai iestāde nav pieļāvusi kļūdas rīcības brīvības izmantošanā, vai, nosakot sodu, ir pareizi izdarījusi lietderības apsvērumus. Proti, vai piemērotais sods ir samērīgs ar personas izdarīto pārkāpumu. No lietā esošajiem materiāliem neizriet, ka Prokuratūra būtu ņēmusi vērā visus disciplinārsoda noteikšanas principus un būtu izvērtējusi visus konkrētā gadījuma apstākļus, kas var ietekmēt piemērojamā soda veidu un apmēru. AT ieskatā nav izvērtēts, vai mašīnas novietošana stāvvietā pie prokuratūras konkrētajā dienā pieteicējam tiešām bija nepieciešama darba pienākumu veikšanai. No lietas materiāliem neizriet, ka prokuratūra to būtu apšaubījusi vai būtu uzskatījusi, ka stāvvietu pieteicējs izmantojis brīvdienā privātu pasākumu apmeklējuma dēļ. Lai arī pieteicējs nebija saņēmis attiecīgo atļauju, nav šaubu, ka viņš kā prokuratūras darbinieks uz tādu varēja pretendēt. Nav izvērtētas arī pieteicēja pieļautā pārkāpuma sekas.