AT spriedumā norādījusi, ka šajā lietā apskatāmajā laika periodā prokurora amata kandidāti stažēšanās laikā strādāja prokurora amatā. 1996. gadā ne Prokuratūras likums, ne Stažēšanās un kvalifikācijas eksāmenu kārtošanas nolikums vai kāda cita tiesību norma nenoteica, ka prokurora amata kandidātam stažēšanās laikā, kad tas atbilstoši nolikumam bija pieņemts darbā par prokurora amata vietas izpildītāju, nav prokurora procesuālās tiesības.

Izmaiņas prokurora amata kandidātu stažēšanās kārtībā tika noteiktas tikai ar ģenerālprokurora padomes 2004. gada 2. decembra lēmumu, citastarp nosakot, ka prokurora amata kandidātu līdz jautājuma izlemšanai par viņa atbilstību prokurora amatam ģenerālprokurors ieceļ vakantajā prokurora amata vietā, taču stažēšanās periodā kandidāts nav apveltīts ar prokuroram piešķirtajām procesuālajām tiesībām. Savukārt Prokuratūras likums tikai ar 2012. gada 22. novembra likumu „Grozījumi Prokuratūras likumā” tika papildināts ar 33.²pantu, kura trešajā daļā noteikts, ka stažēšanās laikā prokurora amata kandidātam nav prokurora procesuālo tiesību, bet otrajā daļā, ka ar prokurora amata kandidātu slēdz stažēšanās līgumu.

Pieteicējai ir piešķirta prokurora izdienas pensija. Piešķirot šo pensiju, viņas izdienas stāžā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju un tiek ņemts vērā arī nosakot pensijas apmēru, netika ieskaitīts laiks, kurā pieteicēja 1996. gadā pirms iecelšanas prokurora amatā stažēšanās ietvaros strādāja par prokurora amata vietas  izpildītāju, izpildot tieši tādas pašas funkcijas kā prokurors un patstāvīgi veicot procesuālās darbības.