Pieteicējas, reliģiskās organizācijas „Latvijas Pareizticīgā Autonomā Baznīca”, pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka organizācija nav jauna reliģiska organizācija. Tā bija reģistrēta Latvijas Republikā jau pirms 1940. gada, no 1936. gada tā kā autonoma pareizticīgā baznīca atradās kanoniskā saistībā ar Vispasaules Konstantinopoles Patriarhātu. Vispasaules Konstantinopoles Patriarhāts ir viens no deviņiem pareizticīgās baznīcas patriarhātiem. Pārstāvis norādīja, ka vēsturiskās Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pēcteči uzsāka tās juridiskā stāvokļa līdz 1940.gadam atjaunošanu, taču atjaunošana tika atteikta. Valsts kļūdaini esot atzinusi Latvijas Pareizticīgo Baznīcu, kura saistīta ar Maskavas Patriarhātu. Pieteicēja lūdz tiesu ņemt vērā, ka jau 1996. gada 13. novembrī Latvijas Pareizticīgās Autonomās Baznīcas draudzes bija iesniegušas dokumentus par garīgi kanoniskā stāvokļa līdz 1940. gadam atjaunošanu. Pieteicējas ieskatā, uz Latvijas Pareizticīgo Autonomo Baznīcu nevar attiecināt prasību, kas attiecas uz jaunām baznīcām, proti, ka desmit gadus katru gadu jāpārreģistrē vismaz desmit draudzes, pirms tiek atļauts reģistrēt baznīcu.

Uzņēmumu reģistra pārstāve tiesas sēdē lūdza pieteicējas kasācijas sūdzību noraidīt. Pārstāve norādīja, ka Uzņēmumu reģistrs vērtē formālas prasības konkrētas reliģiskas organizācijas reģistrēšanai, bet nevērtē to vēsturisko pēctecību. Arī Tieslietu ministrijas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka šobrīd nav pamata pieteikuma apmierināšanai, jo likums turklāt noteic, ka vienai konfesijai var reģistrēt vienu baznīcu, un šis jautājums, iespējams, risināms Satversmes tiesā, noskaidrojot, vai nepastāv likuma nepilnība. Savukārt jautājumā par pēctecību būtu jāvēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā.