Augstākā tiesa varēja rīkoties trīs veidos: noraidīt zvērinātu advokātu biroja “Sorainen” sagatavoto blakussūdzību un atstāt spēkā apstrīdēto pirmās instances lēmumu, pilnībā vai daļēji pieprasīt prasību izskatīšanu vai pati izlemt apstrīdētos jautājumus.

Tiesa kā nepamatotas novērtēja prasības atcelt pirmās instances atteikumus divos pušu savstarpējās komunikācijas jautājumos, tomēr uzdeva izlemt sabiedrībā svarīgu jautājumu: vai pašvaldība drīkst pilnvērtīgi darboties mediju lomā, vai arī tai jāaprobežojas ar formālu informēšanu, neskaidrojot un nepamatojot savus lēmumus.

Lēmums būs jāpieņem pirmajā instancē, tomēr motivācijas daļā Augstākās tiesas lēmums satur svarīgas norādes.

Pirmkārt, svarīgus jautājumus pat tad, ja tie vairāk balstās uz mītiem nekā likumiem, nevajag atstāt neatbildētus. Tāpēc tiesai jāpauž viedoklis par aicinājumu liegt pašvaldībai likumā paredzēto iespēju reģistrēt pašvaldībai piederošu laikrakstu, kā arī likumā atļauto iespēju publicēt tajā reklāmu.

Otrkārt, pozitīvi vērtējams, ka tiek sniegta norāde uz Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendāciju CM2007(2), kurā nepārprotami atzīts, ka vajadzīgs pēc iespējas plašāks gan publiskām personām, gan privātām personām piederošo mediju klāsts. Tāpat vērtīga ir norāde uz Satversmes 100. pantu, kas garantē tiesības ne vien brīvi paust savas domas, bet arī saņemt informāciju. Tas nozīmē brīvību gan neatkarīgiem žurnālistiem, gan likumīgajiem tautas vai vietējo iedzīvotāju pārstāvjiem. Lai varētu vērtēt, iedzīvotājam jāsaņem viedokļa pamatojums no abām pusēm – gan no varas, gan tās kritizētājiem.

Tāpat vērtīga ir norāde uz valsts tiesību teorētiķa Egila Levita domām par demokrātisku publisko diskusiju telpu, kurā jāizvērtē arī tādi viedokļi, kas kādai no pusēm nepatīk.

Jautājumā par atturēšanos no likumiski atļautās reklāmas publiskajām personām piederošajos medijos jāņem vērā, ka Latvijai ir saistošs Eiropas vietējo pašvaldību hartas princips par vienotu ekonomisko politiku. Ja budžetā ir tik daudz naudas, ka var pilnvērtīgi finansēt augstas kvalitātes publiskos medijus gan valsts mērogā, gan 119 pašvaldību mērogā, tad atturēšanās no reklāmas var būt privāto mediju daudzveidības atbalsta pasākums. Taču, kā atzīmē Levits, valsts pienākums aizstāvēt savu pilsoņu intereses informācijas karā ir augsta prioritāte, kurai nedrīkst žēlot līdzekļus.