Augstākā tiesa lietu kasācijas kārtībā izskatīja sakarā ar Satiksmes ministrijas kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas spriedumu. Augstākā tiesa atzina, ka nav pamata pārsūdzētā sprieduma atcelšanai, jo tiesas izdarītie secinājumi atbilst konstatētajiem faktiskajiem lietas apstākļiem. Apelācijas instances tiesa, nosakot taisnīgas atlīdzības apmēru, ņēmusi vērā ECT Lielās palātas 2012. gada 25. oktobra spriedumā lietā „Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju” paustās atziņas, tādējādi, ievērojot Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 5. jūnija spriedumā minētos norādījumus.

Iepriekš kasācijas instances tiesa skatīja lietu 2013. gadā, kad atcēla Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2010. gada 20. maija spriedumu un nodeva to jaunai izskatīšanai apelācijas kārtībā. Kasācijas instances tiesa toreiz atzina, ka brīdī, kad lieta tika izskatīta apelācijas instances tiesā, vēl nebija taisīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedums lietā „Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju”, kurā sniegts izvērsts vērtējums par īpašuma un zemes reformu Latvijā un atsevišķām personām atjaunotām īpašuma tiesībām uz konkrētu zemesgabalu. Kasācijas instances tiesa atzina, ka ECT spriedumā lietā „Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju” paustās atziņas par taisnīgas atlīdzības apmēra un samērīguma vērtēšanas kritērijiem, kādi piemērojami abos līdzīga rakstura strīdos, dod pamatu izvērtēt šo atziņu piemērošanu arī izskatot prasītājas prasību.

Prasītājai 1994. gada augustā nostiprinātas īpašuma tiesības Mārupes pagasta zemesgrāmatas nodalījumā uz nekustamo īpašumu, kas sastāvējis no diviem zemes gabaliem ar kopējo platību 20,22 ha. 1997. gada 5. februārī Latvijas Republikas Saeima pieņēma likumu „Par zemes īpašumu atsavināšanu valsts vajadzībām valsts lidostu uzņēmuma „Rīga” teritorijā”, kas paredzēja atsavināt bijušo īpašnieku un to mantinieku zemes īpašumus 242,6467 ha platībā. Prasītājas nekustamā īpašuma daļa 12,6573 ha platībā tika iekļauta atsavināmo zemju sarakstā un atlīdzība par atsavināmo zemi vienpusēji noteikta Ls 1811,26 apmērā. Nosakot šo atlīdzības apmēru, piemēroti 1996. gada 19. decembra grozījumi Augstākās padomes 1992. gada 15. septembra lēmumā „Par Latvijas Republikas likuma „Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām” spēkā stāšanās kārtību”, kuru 2. punkta otrajā daļā noteikts, ka, atsavinot valsts vai sabiedrības vajadzībām nepieciešamo nekustamo īpašumu, uz kuru atjaunotas bijušā īpašnieka īpašuma tiesības, zemes reformas laikā, atlīdzības apmērs nosakāms naudā, bet ne lielāks kā nekustamā īpašuma novērtējums zemesgrāmatā vai kadastra dokumentos, kuri sastādīti pirms 1940. gada 22. jūnija, un kuros norādīta nekustamā īpašuma vērtība. Prasītāja uzskata, ka valsts ir aizskārusi viņas mantiskās tiesības, nesamaksājot taisnīgu atlīdzību par atsavināto īpašumu, rīkojoties nekonsekventi un pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu. Prasītāja, precizējot prasības summu apelācijas instances tiesā, lūdza tiesu piedzīt kompensāciju Ls 232 400 apmērā, likumiskos procentus par laiku no 1997. gada 1. marta līdz 2015. gada 1. martam Ls 232 400 apmērā un ar patēriņa pieaugumu (inflācijas) radīto zaudējumu summu Ls 71 811,60. Kopējā prasības summa 763 529,52 EUR (jeb Ls 536 611,60).

Izskatot lietu pirmajā instancē, Rīgas apgabaltiesa 2008. gada 1. oktobrī prasību noraidīja.