Ar apelācijas instances tiesas spriedumu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai uzdots piešķirt pieteicējai pensiju ar atvieglotiem noteikumiem no 2012. gada 18. jūlija. Augstākā tiesa spriedumā norāda, ka apgabaltiesa nolēmumā pamatoti atzinusi pieteicējas tiesības uz priekšlaicīgu vecuma pensiju, ņemot vērā, ka pieteicējas bērnam invaliditātes pazīmes, ko atzina Latvijas Republikas Veselības aizsardzības ministrijas 1990. gada 17. septembra pavēle Nr. 214, bija konstatētas jau septiņu gadu un 10 mēnešu vecumā un palika nemainīgas līdz 18 gadu vecumam.

Pieteicēja vērsās VSAA ar lūgumu piešķirt vecuma pensiju priekšlaicīgi, norādot, ka ir aprūpējusi bērnu invalīdu, jo dēls jau nepilnu 8 gadu vecumā zaudējis roku. VSAA atteica pensijas piešķiršanu, uzskatot, ka pieteicēja nav vismaz astoņus gadus aprūpējusi bērnu, kurš līdz 18 gadu vecumam normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā atzīts par bērnu ar invaliditāti, kā to prasa likuma “Par valsts pensijām” 11. panta ceturtā daļa, jo bērnam invaliditāte piešķirta 12 gadu vecumā.

Izskatot lietu kasācijas kārtībā, Augstākā tiesa vērsās ar pieteikumu Satversmes tiesā par likuma “Par valsts pensijām”11. panta ceturtajā daļā ietvertās normas daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes normām.

Satversmes tiesa ar 2017. gada 15. jūnija spriedumu atzina likuma “Par valsts pensijām”11. panta ceturto daļu, ciktāl tā liedz personai tiesības uz vecuma pensiju pirms likumā noteiktā vecuma sasniegšanas un nosaka prasību konstatēt, ka bērnam invaliditāte ir bijusi atzīta atbilstoši viņa aprūpes laikā piemērotajos PSRS normatīvajos aktos paredzētajiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem, par neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam.

Konkrētajā lietā strīds ir par pieteicējas dēla invaliditāti laikā no 1986.gada 15.augusta, kad viņam tika amputēts apakšdelms, līdz 1990. gada 17. septembrim, kad spēkā stājās Latvijas Republikas normatīvais akts – pavēle Nr. 214 –, atbilstoši kurai pieteicējas dēlam invaliditāte bija piešķirama. Minētajā laikā spēkā bija PSRS pavēle Nr. 1265, atbilstoši kurai pieteicējas dēlam invaliditāti piešķirt nevarēja.

Satversmes tiesa iepriekš minētajā spriedumā atzinusi, ka par vienu no iespējamiem alternatīvajiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu personām Satversmē noteiktās pamattiesības, invaliditātes noteikšanas kritēriju piemērošanā attiecībā uz bērna aprūpi iepriekšējā laika posmā, ir uzskatāma pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pieņemto normatīvo aktu par invaliditātes noteikšanas kritērijiem bērniem piemērošana. Attiecībā uz pavēli Nr. 214 Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tā ietvēra ievērojami plašāku bērniem piemērojamo invaliditātes noteikšanas kritēriju klāstu, kas bija saistīta nevis ar zinātnes attīstību, bet gan ar mērķi izveidot tieši bērniem piemērotu invaliditātes noteikšanas sistēmu, kādu neparedzēja līdz tam piemērojamais PSRS normatīvais regulējums, kas turklāt neatbilda starptautiskajās tiesību normās nostiprinātajiem bērnu ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzības principiem un demokrātiskas tiesiskas valsts, proti, Latvijas, tiesiskajam regulējumam. Turklāt līdz pavēles Nr. 214 spēkā stāšanās brīdim konkrētu vecāku bērniem faktiski jau varēja būt šajā pavēlē norādītā slimība vai patoloģiskais stāvoklis, taču atbilstoši tobrīd piemērotajiem normatīvajiem aktiem invaliditāte netika atzīta.