Konkrētajā lietā pieteicējai aprēķināts nodokļu parāds par importētajām precēm – medikamentiem – no Indijas. Proti, SIA „Oriola Rīga” un Indijas uzņēmuma „Ranbaxy Laboratories Ltd” (turpmāk – Ranbaxy Laboratories) starpā 2005. gadā tika noslēgts konsignācijas līgums, ar kuru Ranbaxy Laboratories iecēla pieteicēju par ekskluzīvu konsignācijas preču krājumu pakalpojumu sniedzēju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Pieteicēja, atbilstoši noslēgtajam konsignācijas līgumam, ieveda Latvijā Ranbaxy Laboratories medikamentus, uzglabāja tos savā noliktavā un atbilstoši Ranbaxy Laboratories norādēm pārdeva minētā Indijas uzņēmuma klientiem, vispirms izpārdodot senāk ievestās preces ar īsāko derīguma termiņu.

Piesakot preces muitas procedūrai, pieteicēja aizpildīja muitas deklarācijas, kurās norādīja sevi kā preču saņēmēju un deklarētāju. Importēto preču muitas vērtību pieteicēja aprēķināja atbilstoši Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (turpmāk – Muitas kodekss) 29. panta 1. punktā ietvertajai darījuma vērtības metodei. Muitas vērtība tika aprēķināta, izmantojot muitas iestādē iesniegtās Ranbaxy Laboratories muitas vajadzībām izrakstītās pro-formas pavadzīmes, kurās bija norādīta informācija par importēto preču veidu, artikulu, vienas vienības aktuālo tirgus cenu un kopējo cenu.

Valsts ieņēmumu dienests, veicot pieteicējai muitas nodokļa un citu muitas iestāžu administrējamo nodokļu aprēķināšanas, maksāšanas un uzskaites auditu, uzskatīja, ka pieteicēja nepareizi noteikusi ievesto preču muitas vērtību. Dienests atzina, ka konkrētajā gadījumā ievesto preču muitas vērtība nosakāma saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta „c” apakšpunktu, ņemot vērā to informāciju par strīdus preču pārdošanu, kas norādīta tajos rēķinos, kurus Ranbaxy Laboratories izrakstīja pieteicējai pēc šo preču pārdošanas Ranbaxy Laboratories klientiem. Tāpat pārsūdzētajā lēmumā secināts, ka minētajos rēķinos norādītā strīdus preču pārdošanas cena ņemama vērā bez cenu atlaidēm, kuras Ranbaxy Laboratories piešķīra saviem klientiem. Nosakot strīdus preču vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta „c” apakšpunktam, dienests citstarp ņēma vērā tādus strīdus preču pārdošanas darījumus, kas notikuši 1–2 gadus pēc strīdus preču ievešanas, tātad ievērojami pārsniedzot Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93 (Muitas kodeksa īstenošanas regula) 152. panta 1. punkta ,,c” apakšpunktā noteikto 90 dienu termiņu. Valsts ieņēmumu dienesta ieskatā, konkrētajos apstākļos minētā 90 dienu termiņa elastīga piemērošana (jeb pārkāpšana) ir pamatojama ar pieteicējas darbības specifiku. Administratīvā apgabaltiesa Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu atzina par pareizu.

Augstākā tiesa, izskatot lietu, secināja, ka ir pamats vērsties Eiropas Savienības tiesā un uzdot jautājumu par to, vai nosakot ievesto preču muitas vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta „c” apakšpunktam, ir pieļaujamas atkāpes no Muitas kodeksa īstenošanas regulas 152. panta 1. punkta „b” apakšpunktā noteiktās prasības ievērot 90 dienu termiņu. Vienlaikus Augstākā tiesa Eiropas Savienības tiesai uzdeva jautājumu, ja šādas atkāpes ir pieļaujamas, tad kuriem datiem šādā gadījumā dodama priekšroka – datiem par vērtējamo preču ievešanas brīdim tuvākiem darījumiem ar vienādām vai līdzīgām precēm, kas pārdotas pietiekamā kopapjomā, lai varētu noteikt vienas vienības cenu, vai tālākiem darījumiem ar konkrētajām ievestajām precēm. Papildus Augstākā tiesa uzdeva arī jautājumus par to, vai, nosakot ievesto preču muitas vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta „c” apakšpunktam, ir ņemamas vērā piešķirtās atlaides, kas noteikušas cenu, par kādu preces faktiski pārdotas, kā arī par to, kā noteikt, kādi medikamenti būtu uzskatāmi par līdzīgām precēm preču muitas vērtības noteikšanas vajadzībām.