Apstrīdētās normas

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257. panta astotā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2018. gada 4. jūlijam:

“Persona, kurai uzlikts administratīvais sods, Ministru kabineta noteiktā kārtībā un apmērā sedz izdevumus, kas radušies sakarā ar administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas un dokumentu nodošanu glabāšanā, glabāšanu un iznīcināšanu.”

Ministru kabineta 2010. gada 7. decembra noteikumu Nr. 1098 “Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietās izņemto mantu un dokumentiem” 74. punkts:

“Izdevumu apmēru par izņemtās mantas vai dokumenta glabāšanu, ja administratīvā pārkāpuma lietā ir uzlikts administratīvais sods, aprēķina no mantas vai dokumenta izņemšanas dienas līdz dienai:

74.1. kad persona saņēma izņemto mantu vai dokumentu;

74.2. kad izņemtās mantas vai dokumenta īpašnieks atteicies no izņemtās mantas vai dokumenta;

74.3. kad izņemtā manta ir iznīcināta vai realizēta.

74.4. kad lēmums administratīvā pārkāpuma lietā par izņemtās mantas vai dokumenta konfiskāciju ir stājies spēkā.”

Augstāka juridiska spēka normas

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92. pants:

“Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.”

Satversmes 105. pants:

“Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.”

Lietas fakti

Lieta ierosināta pēc Augstākās tiesas pieteikuma. Augstākajā tiesā ar kasācijas sūdzību administratīvajā lietā vērsās pieteicējs, kuram ar Nodrošinājuma valsts aģentūras lēmumu uzlikts par pienākumu segt izdevumus par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanu. Aģentūras aprēķinātā izdevumu summa par mantas glabāšanu vairākas reizes pārsniedz personai uzliktā administratīvā soda apmēru.

Augstākā tiesa uzskata, ka apstrīdētās normas uzliek personai, kura saukta pie administratīvās atbildības, pienākumu segt izdevumus par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanu līdz brīdim, kad nolēmums par personas saukšanu pie administratīvās atbildības kļūst izpildāms, proti, kad persona ir izsmēlusi tiesību aizsardzības līdzekļus un galīgais nolēmums stājies spēkā. Apstrīdētās normas neparedzot iespēju atsevišķos gadījumos atbrīvot personu no pienākuma segt šos izdevumus vai samazināt to apmēru. Tādēļ tās neatbilstot Satversmes 92. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu un 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu.

Tiesas secinājumi

Par apstrīdēto normu saturu

Institūcijas, kas izdevušas apstrīdētās normas, pauda atšķirīgus viedokļus par apstrīdēto normu interpretēšanu un piemērošanu. Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms patstāvīgi noskaidroja to saturu un tiesiskās sekas. Satversmes tiesa secināja, ka administratīvā pārkāpuma lietā izņemtā manta tiek atzīta par valstij piekritīgu brīdī, kad stājas spēkā galīgais nolēmums par personas saukšanu pie administratīvās atbildības. Var būt gadījumi, kuros personai, kurai administratīvā pārkāpuma lietā piemērots sods, par šo laiku ir jāsedz izdevumi, kas radušies sakarā ar izņemtās mantas glabāšanu. [8.–9.]

Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka tā šajā lietā atbilstoši Augstākās tiesas lūgumam vērtēs apstrīdētās normas, ciktāl no tām izriet pienākums personai, kura saukta pie administratīvās atbildības, segt izdevumus par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanu līdz brīdim, kad kļūst izpildāms lēmums par šīs personas saukšanu pie administratīvās atbildības (turpmāk arī – apstrīdētais regulējums). [9.]

Satversmes tiesa atzina, ka lietas pamatjautājums visupirms attiecas uz Satversmes 105. pantā ietvertajām tiesībām uz īpašumu. Līdz ar to tā izvērtēja apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 105. pantam, bet pēc tam – Satversmes 92. pantam. [10.]

Par 105. panta ierobežojumu

Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētais regulējums ierobežo Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu, jo tas ir vērsts uz to, lai gadījumos, kad persona ir saukta pie administratīvās atbildības un ir tikusi izņemta manta, izdevumus par šīs mantas glabāšanu segtu pie administratīvās atbildības sauktā persona. Tādējādi administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas izdevumu segšanas pienākums personai rada nelabvēlīgas mantiskas sekas. [11.]

Satversmes tiesa atzina, ka tiesību uz īpašumu ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu regulējumu un tam ir leģitīms mērķis – sabiedrības labklājības aizsardzība. Ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, un to nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. [12.–14.2.]

Satversmes tiesa norādīja, ka administratīvās atbildības tiesībās būtisks ir lietderības princips. Tas nozīmē, ka atbildīgās institūcijas vai amatpersonas izraudzītajiem līdzekļiem jābūt mērķtiecīgiem un samērojamiem ar publiskās kārtības apdraudējumu un tā raksturu katrā individuālajā gadījumā. Tādēļ arī atbildīgajai institūcijai vai amatpersonai ir rīcības brīvība mantas izņemšanā, nodošanā un glabāšanā, savukārt administratīvās tiesas kompetencē ir iestādes rīcības brīvības izmantošanas pareizības pārbaude. [14.3.]

Atbildīgajai institūcijai vai amatpersonai ir jāievēro tādi principi kā samērīgums un tiesiska rīcības brīvības izmantošana. Tai jāizvērtē interešu aizskāruma intensitāte un nozīmīgums un jāizņem un jānodod glabāšanā tikai tāda manta, kas nepieciešama likumpārkāpuma novēršanai vai kas var būt par pierādījumu likumpārkāpuma izmeklēšanā, turklāt jākontrolē arī glabāšanas izdevumu samērība. [14.3.]

Lai gan likumdevējs izvēlējies noteikt, ka procesuālie izdevumi tiek aprēķināti atsevišķā procesā, izņemtās mantas glabāšanas izmaksas ir cieši saistītas ar tās glabāšanas lietderību. Tiesiskās sekas, kas personai izriet no apstrīdētā regulējuma, ir atkarīgas tieši no tā, kā atbildīgā iestāde vai amatpersona, kā arī institūcija, kas glabā izņemto mantu, ir rīkojusies tās glabāšanas laikā. Piemērojot apstrīdēto regulējumu, tā piemērotājam ir jāizvērtē, vai tiesiskās sekas, kas personai radušās izņemtās mantas glabāšanas ilguma dēļ, ir saprātīgas un samērīgas ar personas pamattiesību ierobežojumu. Līdz ar to apstrīdētais regulējums kopsakarā ar izņemtās mantas glabāšanas procesa noteikumiem ietver pienākumu izdarīt lietderības apsvērumus un ievērot samērīguma principu. [14.3.]

Iestādei un administratīvajai tiesai ir pienākums nodrošināt, ka administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas izdevumu aprēķināšanā un to atlīdzinājuma pieprasīšanā personas pamattiesības tiek ierobežotas samērīgi. Tādējādi apstrīdētā regulējuma piemērošanā ir jāievēro samērīguma princips. Pienākums ievērot samērīguma principu nozīmē, ka iestādei un tiesai ikvienā gadījumā ir jāvērtē administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas izdevumu samērība, citstarp ņemot vērā personai piemēroto sodu, tās mantisko stāvokli, kā arī rīcību procesa virzībā un apsverot, vai vispār bija nepieciešams izņemto mantu turēt valsts rīcībā. Atbilstoši piemērojot apstrīdēto regulējumu, tiktu nodrošināta samērīguma principa ievērošana katrā konkrētajā gadījumā. [14.4.]

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētais regulējums atbilst samērīguma principam un Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. [14.4.]

Par 92. pantu:

Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētais regulējums ierobežo personas tiesības uz brīvu pieeju tiesai, jo tas paredz pienākumu pie administratīvās atbildības sauktajai personai atlīdzināt procesuālus izdevumus, kas var pieaugt atkarībā no administratīvā pārkāpuma lietas virzības tiesā. [15.]

Satversmes tiesa atzina, ka tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu regulējumu un tam ir leģitīms mērķis – citu cilvēku tiesību aizsardzība. Ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, un to nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. [16.–18.2.]

Satversmes tiesa atzina, ka, vērtējot apstrīdētajā regulējumā ietvertā tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojuma samērīgumu, ir jāņem vērā Satversmes tiesas secinājumi par apstrīdētajā regulējumā ietvertā tiesību uz īpašumu ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. Tie ir būtiski un attiecināmi arī uz vērtējumu par tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojuma samērīgumu. Atbilstoši piemērojot apstrīdēto regulējumu, tiktu nodrošināta samērīguma principa ievērošana katrā konkrētajā gadījumā. [18.3.]

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētais regulējums atbilst samērīguma principam un Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. [18.3.]

Satversmes tiesa nosprieda:

atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257. panta astoto daļu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2018. gada 4. jūlijam, un Ministru kabineta 2010. gada 7. decembra noteikumu Nr. 1098 “Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietās izņemto mantu un dokumentiem” 74. punktu, ciktāl no šīm normām izriet pienākums personai, kura saukta pie administratīvās atbildības, segt izdevumus par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas un dokumentu glabāšanu līdz brīdim, kad kļūst izpildāms lēmums par šīs personas saukšanu pie administratīvās atbildības, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un 92. pantam.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā. Spriedums tiks publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” Satversmes tiesas likuma 33. panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā.

Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā.