Senāts, citstarp balstoties uz Eiropas Savienības Tiesas atziņām, secināja, ka apgabaltiesa kļūdaini uzskatījusi, ka Valsts ieņēmumu dienesta lēmumā ietverta norāde, ka iestādes rīcībā nav nepieciešamās informācijas konkrētas muitas vērtības noteikšanas metodes izmantošanai, pati par sevi ir pietiekama, lai secinātu, ka iestāde pienācīgi pamatojusi piemērotās metodes izvēli. Tāpat Senāts atzina, ka apgabaltiesa kļūdaini uzskatījusi, ka, nosakot preču muitas vērtību pēc vienas vienības cenas metodes, ir pieļaujams izmantot datus par tādu preču pārdošanu, kas notikusi vēlāk nekā 90 dienas pēc vērtējamo preču ievešanas.

Senāts spriedumā norādīja, ka nodokļu administrācijai, īstenojot savas funkcijas, ar pienācīgu rūpību jāpārliecinās par objektīvām iespējām piemērot secīgi vispirms izmantojamu metodi, pirms tā pievēršas nākamās metodes apspriešanai. Turklāt muitas vērtības noteikšanai piemērojamās metodes izvēle ir nesaraujami saistīta ar iestādes pienākumu lēmumā par ievesto preču muitas vērtības noteikšanu norādīt iemeslus, kuru dēļ tā ir izvēlējusies konkrētu metodi un noraidījusi iespēju piemērot Muitas kodeksā iepriekš paredzētas muitas vērtības noteikšanas metodes. Savukārt tiesas uzdevums, pārbaudot iestādes pieņemtā lēmuma tiesiskumu, ir pārliecināties par to, vai iestāde ir bijusi pietiekami rūpīga piemērojamās metodes izvēlē, vai ir pienācīgi pamatojusi konkrētās metodes izvēli (tostarp pienācīgi argumentējot, kāpēc normās iepriekš noteiktās metodes nav izmantotas) un vai pēc būtības šis pamatojums ir pareizs.

Konkrētajā gadījumā apgabaltiesa nebija pārbaudījusi, vai iestāde ar pienācīgu rūpību ir centusies iegūt Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta „a” vai „b” apakšpunktā paredzēto metožu izmantošanai nepieciešamo informāciju. Apgabaltiesa uzskatīja par pietiekamu iestādes norādīto, ka tās rīcībā šādas informācijas nav, jo pieteicēja iestādei to nav iesniegusi. Senāts tam nepiekrita, norādot, ka kļūdains ir uzskats, ka tikai un vienīgi preču deklarētājam ir pienākums rūpēties par to, lai iestādes rīcībā būtu informācija preču muitas vērtības noteikšanai. Arī iestādei iespēju robežās ir jācenšas iegūt preču muitas vērtības noteikšanai nepieciešamo informāciju. Lai arī uz nodokļu administrāciju netiek pārnests pienākums patstāvīgi iegūt nepieciešamo informāciju no tādiem subjektiem kā attiecīgo preču ražotājs, tas nenozīmē, ka iestāde ir tiesīga vieglprātīgi atkāpties no nepieciešamās informācijas iegūšanas iespējas tā iemesla dēļ, ka iegūstamā informācija varētu būt specifiska vai tās iegūšana – sarežģīta. Jebkurā gadījumā, ievērojot konkrēto gadījumu raksturojošos apstākļus, iestādei ir jāidentificē tās darbības, kas, pildot savas funkcijas ar pienācīgu rūpību, ir īstenojamas piemērojamās muitas vērtības metodes noteikšanā. Turklāt minētais, vērtēts kopsakarā ar pamatojuma principu, nozīmē to, ka šo darbību īstenošanas procesam un rezultātam jābūt atspoguļotam iestādes pieņemtā lēmuma pamatojumā.

Senāts lietu kasācijas kārtībā izskatīja sakarā ar pieteicējas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu. (Lieta SKA-3/2019; A420540811).

Lietā ir turpmāk minētie apstākļi:

Pieteicējai – SIA „Oribalt Rīga” (iepriekšējais nosaukums – SIA „Oriola Rīga”) – aprēķināts nodokļu parāds par importētajām precēm – medikamentiem – no Indijas. Proti, SIA „Oriola Rīga” un Indijas uzņēmuma „Ranbaxy Laboratories Ltd” (turpmāk – Ranbaxy Laboratories) starpā 2005.gadā tika noslēgts konsignācijas līgums, ar kuru Ranbaxy Laboratories iecēla pieteicēju par ekskluzīvu konsignācijas preču krājumu pakalpojumu sniedzēju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Pieteicēja, atbilstoši noslēgtajam konsignācijas līgumam, ieveda Latvijā Ranbaxy Laboratories medikamentus, uzglabāja tos savā noliktavā un atbilstoši Ranbaxy Laboratories norādēm pārdeva minētā Indijas uzņēmuma klientiem, vispirms izpārdodot senāk ievestās preces ar īsāko derīguma termiņu.

Piesakot preces muitas procedūrai, pieteicēja aizpildīja muitas deklarācijas, kurās norādīja sevi kā preču saņēmēju un deklarētāju. Importēto preču muitas vērtību pieteicēja aprēķināja atbilstoši Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (turpmāk – Muitas kodekss) 29. panta 1. punktā ietvertajai darījuma vērtības metodei. Muitas vērtība tika aprēķināta, izmantojot muitas iestādē iesniegtās Ranbaxy Laboratories muitas vajadzībām izrakstītās pro-formas pavadzīmes, kurās bija norādīta informācija par importēto preču veidu, artikulu, vienas vienības aktuālo tirgus cenu un kopējo cenu.

Valsts ieņēmumu dienests, veicot pieteicējai muitas nodokļa un citu muitas iestāžu administrējamo nodokļu aprēķināšanas, maksāšanas un uzskaites auditu, uzskatīja, ka pieteicēja nepareizi noteikusi ievesto preču muitas vērtību. Dienests atzina, ka konkrētajā gadījumā ievesto preču muitas vērtība nosakāma saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta „c” apakšpunktu, ņemot vērā to informāciju par strīdus preču pārdošanu, kas norādīta tajos rēķinos, kurus Ranbaxy Laboratories izrakstīja pieteicējai pēc šo preču pārdošanas Ranbaxy Laboratories klientiem. Tāpat pārsūdzētajā lēmumā secināts, ka minētajos rēķinos norādītā strīdus preču pārdošanas cena ņemama vērā bez cenu atlaidēm, kuras Ranbaxy Laboratories piešķīra saviem klientiem. Nosakot strīdus preču vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta „c” apakšpunktam, dienests citstarp ņēma vērā tādus strīdus preču pārdošanas darījumus, kas notikuši 1–2 gadus pēc strīdus preču ievešanas, tātad ievērojami pārsniedzot Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93 (Muitas kodeksa īstenošanas regula) 152. panta 1. punkta ,,c” apakšpunktā noteikto 90 dienu termiņu. Valsts ieņēmumu dienesta ieskatā, konkrētajos apstākļos minētā 90 dienu termiņa elastīga piemērošana (jeb pārkāpšana) ir pamatojama ar pieteicējas darbības specifiku.

Administratīvā apgabaltiesa Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu bija atzinusi par pareizu.