Par antikonstitucionālu šis lēmums atzīstams vairāku iemeslu dēļ: [1] nav ievēroti vairāki būtiski Satversmes 1. pantā noteiktie tiesiskas valsts pamatprincipi - likuma varas princips, tiesiskās noteiktības princips un tiesiskās paļāvības princips; [2] bet galvenokārt - pašas Saeimas kārtības ruļļa 111. panta otrās daļas ignorēšana.

Likuma varas princips, kas ir viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem, nosaka, ka ikviens ir pakļauts likumam. Tas, savukārt, nozīmē, ka ikvienam ir jāievēro spēkā esošās tiesību normas. Atbilstoši likuma varas principam likumam ir jābūt pietiekami stabilam, lai indivīds, vadoties no tiesību normām, varētu pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni. Arī tiesiskās noteiktības princips uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību noteiktību un stabilitāti, kā arī ievērot tiesiskās paļāvības principu, lai veicinātu indivīda uzticību valstij un likumam. Likumu ievērošana ir jebkuras tiesību sistēmas balsts un tiesiskā kārtība kā tāda ir aizsargājama vērtība. Turklāt šajā gadījumā jānorāda arī uz Saeimas kārtības ruļļa 111. panta otrajā daļā noteikto, ka gadījumā, ja, pieņemot likumprojektu, rodas pretrunas ar spēkā esošajiem likumiem, Saeimai jānosaka, ka jaunais likums vai tā atsevišķas daļas stāsies spēkā vienlaikus ar grozījumiem spēkā esošajos likumos. Tomēr arī šis procedurālais regulējums netika ievērots.

Tiesībsargs uzsver, ka šādā situācijā, faktiski neievērojot konstitucionālos principus, ir radīts būtisks kaitējums sabiedrībai. Ikvienas demokrātiskas tiesiskas valsts fundamentāla pamatvērtība ir cilvēktiesību nodrošināšana. Parlamentam kā konstitucionālam varas orgānam visupirms pašam ir pienākums likumdošanas procesā nodrošināt pamattiesību ievērošanu, kas šajā gadījumā nav ticis īstenots. Ar šo piemēru ir radīti nopietni satversmības riski, tādējādi tiesībsargs šobrīd apsver iespēju vērsties Satversmes tiesā.

Turklāt jāņem vērā, ka Satversmē ir skaidri noteikti principi, kas un kā var garantēt sava veida kontrolējošu un regulējošu lomu. Līdz ar to tiesībsarga ieskatā bija iespējams novērst radušos situāciju no iespējamiem satversmības riskiem.

13. Saeimas deputāti 2018. gada 13. decembrī izdarīja grozījumus Veselības aprūpes finansēšanas likumā, paredzot pakāpenisku valsts finansējuma pieaugumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai, tostarp arī attiecībā uz 2020. gadu. Bet jau 2020. gada budžeta pieņemšanas procesā šie paši 13. Saeimas deputāti likumā ierakstīto normu neņēma vērā un līdz ar to neizpildīja pašu pieņemtu likumu. Šāds signāls sabiedrībai, ka likumi var tikt nepildīti, ir ne tikai rupjš konstitucionālo vērtību un principu pārkāpums, bet arī brīdinājums par suverēna jeb tautas gribas un sev uzdoto pienākumu nepildīšanu Latvijas tautas labā un interesēs. Jo, ja likumdevējs nerespektē likumus, kurus pats rada, tas grauj likuma varu un sistēmas demokrātisko pamatu. Jo īpaši tas ir attiecināms uz parlamenta lēmumiem, kad tiek lemts par visai sabiedrībai tik nozīmīgu jautājumu kā cilvēka dzīvība un veselība, kas var tikt nodrošināta ar pienācīgu veselības aprūpi.

Īpašas atzīmēšanas vērts ir apstāklis, ka, lai arī iniciatīva palielināt pakāpeniski veselības aprūpes darbinieku darba samaksu ir vērtējama kā pozitīva, lēmuma pieņemšanas procesā 2018. gadā Saeimas deputāti ne tikai neiedziļinājās tā ietekmē uz Latvijas valsts turpmāko gadu budžetiem, bet arī neņēma vērā Finanšu ministrijas negatīvo atzinumu šā jautājuma sakarā. Tādējādi Saeimas deputāti faktiski pārkāpa Satversmes 66. panta otrajā daļā noteikto principu, kas paredz, ka, ierosinot jaunas iniciatīvas, ir arī jāparedz līdzekļi, ar kuriem segt to izdevumus. Kā atzinusi Satversmes tiesa, tad Saeima ir saistīta ar pašas pieņemto budžetu. Pieņemot kādu likumu vai citu lēmumu, kas saistīts ar izmaksām no valsts kases, Saeimai jārēķinās ar pastāvošo budžetu un Saeimas deputātiem pirms šādu normu pieņemšanas ir ar vislielāko rūpību jānoskaidro, cik liela naudas summa būs nepieciešama ne tikai nākamā valsts budžeta ietvaros, bet arī tam sekojošo gadu budžetos.

Turklāt uzsverams, ka šajā gadījumā nevar aizbildināties ar pēdējā laikā publiskajā telpā tik bieži dzirdēto terminu "solījums", jo tas nav kārtējais politiķu pirmsvēlēšanu programmā ierakstītais solījums, no kura ar dažādiem manevriem var veikli izvairīties, bet gan ar likuma spēku nostiprināta tiesību norma.

Nav noliedzams, ka šādā gadījumā Latvijas pilsoņiem pastāv tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu, nodot savu balsi par Saeimas atlaišanu, kas ierosināta pēc Valsts prezidenta iniciatīvas, kā arī ikvienai personai pastāv tiesības vērsties Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību. Tomēr minētie risinājumi ir sistēmiski, komplicēti un tautas nobalsošanas gadījumā Latvijas valstij ļoti dārgi, kas jebkurā gadījumā nerisina jautājumu par Saeimas deputātu individuālo atbildību savu vēlētāju priekšā. Tāpēc, redzot, kā attīstās politiskie procesi un Saeimas deputātu politiskās darbības formas, tiesībsargs uzskata, ka ir nepieciešams attīstīt diskusiju par personīgās atbildības ieviešanu Saeimas deputātiem par Satversmē noteikto principu pārkāpšanu. Un ar šādu aicinājumu viņš ir vērsies pie Valsts prezidenta, lai tas pauž savu nostāju un viedokli jautājumā par Saeimas deputātu personīgo atbildību, kā arī veicina diskusijas attīstību Saeimas deputātu vidū.