Izskatāmajā lietā prasītājs strādāja par ēkas uzraugu Daugavpils pilsētas pašvaldības iestādē “Sporta pārvalde”. Prasītājam darba līgums uzteikts, pamatojoties uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vēstuli, kurā norādīts, ka noziedzīgs nodarījums – huligānisms, par kuru savulaik sodīts prasītājs, iespējams, bija saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, un prasītājs atbrīvots no darba. Prasītājs, apstrīdot uzteikumu, cēlis prasību tiesā, jo viņa ieskatā darba devēja nepamatoti plaši iztulkojusi Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteikto, turklāt situācijā, kad prasītāja darba pienākumos neietilpa tieša vai regulāra saskarsme ar bērniem.

Iepriekš šajā lietā Senāts bija vērsies ar pieteikumu Satversmes tiesā par lietā piemērojamā tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmei. Satversmes tiesa ar 2021. gada 25. marta spriedumu lietā Nr. 2020‑36‑01 minēto regulējumu atzina par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2022. gada 1. janvāra. Turklāt tiesa atzina, ka attiecībā uz prasītāju civillietā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta piektās daļas 1. punkts atzīstams par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no šīs personas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Senāts spriedumā norāda, ka apelācijas instances tiesai, izskatot lietu pēc būtības, apstrīdētā norma uz konkrēto personu jāattiecina individuāli, izvērtējot riskus, ko rada tieši šīs personas nodarbinātība, kas citastarp ietver saskarsmi ar bērniem, un šai nolūkā jāpiemēro Satversme un minētajā Satversmes tiesas spriedumā ietvertās atziņas.

Lieta Nr. SKC-107/2021 (C12173819).