Valsts policija bija uzsākusi administratīvā pārkāpuma lietvedību par faktu, ka pieteicējas dzīvesvietā, iespējams, tika veikta nereģistrēta uzņēmējdarbība (nelikumīga tipogrāfija). Pēc vairāk nekā pusgada tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols par autortiesību pārkāpumu un administratīvā pārkāpuma lietas materiāli nosūtīti vispārējās jurisdikcijas tiesai lēmuma pieņemšanai par personas administratīvo sodīšanu. Tiesa izbeidza lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā, jo konstatēja, ka ir iestājies noilgums.

Pieteicēja lūdza policijai atlīdzināt zaudējumus un nemantisko kaitējumu, kas viņai radies sakarā ar policijas veiktajām darbībām, bet policija noraidīja pieteicējas prasījumu. Pieteicēja vērsās administratīvajā tiesā. Ar Administratīvās rajona tiesas lēmumu izbeigta tiesvedība administratīvajā lietā. Tiesa secināja, ka lietā nav tāda nolēmuma, ar kuru konkrētā policijas rīcība būtu atzīta par prettiesisku, jo lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā izbeigta noilguma dēļ, nevērtējot pieteicējas norādītos pārkāpumus, kurus, iespējams, ir pieļāvusi policija. Līdz ar to administratīvā tiesa secināja, ka pieteicējai nav subjektīvo tiesību vērsties tiesā ar pieteikumu par administratīvā pārkāpumu lietā nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu. Par Administratīvās rajona tiesas lēmumu pieteicēja iesniedza blakus sūdzību.

Senāts, izskatot blakus sūdzību, konstatēja apstākļus, kas liek uz konkrēto gadījumu raudzīties plašāk un pieņemt blakus lēmumu.

Kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums noteic, ka iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesisku rīcību konstatē ar iestādes, kriminālprocesā pilnvarotas amatpersonas vai tiesas nolēmumu. Tas nozīmē – ja persona lūdz atlīdzināt kaitējumu, kas viņai radies iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesiskas rīcības dēļ, jābūt arī norādei uz tādu nolēmumu, ar kuru šī prettiesiskā rīcība ir konstatēta. Prettiesiskā rīcība būtu jākonstatē tajā procesā, kurā ir radies kaitējums, līdz ar to personas iebildumi par administratīvā pārkāpuma lietvedībā veikto iestādes procesuālo darbību tiesiskumu būtu izvirzāmi un izvērtējami pamatprocesa ietvaros.

Senāts konstatēja, ka ne Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, ne arī jaunajā Administratīvās atbildības likumā likumdevējs nav paredzējis efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu tam, kā administratīvā pārkāpuma lietvedībā tiek konstatēta iestādes (amatpersonas) prettiesiska rīcība. Tādēļ, lai nodrošinātu efektīvu Satversmē garantēto tiesību aizsardzību un tiesību uz atlīdzinājumu īstenošanu, Senāts atzina, ka juridiskās obstrukcijas aizlieguma princips prasa administratīvajai tiesai pašai vērtēt arī to, vai administratīvā pārkāpuma lietvedībā tika pieļauts pieteicējas tiesību pārkāpums. Citiem vārdiem, lai pieteicējai būtu iespēja aizstāvēt savas tiesības, administratīvajai tiesai ir jāuzņemas tāda kompetence, kas pēc būtības tai nav paredzēta. Līdz ar to Senāts, pieņemot blakus lēmumu, atzina, ka ir nepieciešams pilnveidot tiesisko regulējumu un novērst situāciju, kad lēmējiestādēm un administratīvajai tiesai nākas veikt tai neraksturīgas funkcijas, pārbaudot tādas iestāžu un tiesu darbības, kuru pārbaude parasti nav šo institūciju kompetencē.

Konkrētajā lietā Senāts atcēla Administratīvās rajona tiesas lēmumu, ar kuru izbeigta tiesvedība administratīvajā lietā, un nodeva lietu jaunai izskatīšanai. Līdz ar to administratīvajai tiesai ir jāizskata pieteikums par kaitējuma atlīdzināšanu un pašai arī jāpārbauda pēc būtības pieteicējas argumenti par procesuālajām darbībām administratīvā pārkāpuma lietvedībā.

Lieta Nr. SKA-619/2021 (A420229019)