2013. gada 12. augustā iesniedzēja vērsās Tiesā, apgalvojot, ka viņas aizgādības tiesību pār viņas dēlu X pārtraukšanas rezultātā iestādes ir pārkāpušas viņas un X tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību. Tāpat iesniedzēja sūdzējās, ka viņas aizgādības tiesību pār X pārtraukšana ir novedusi pie viņas dēla tiesību uz izglītību pārkāpuma.

Par Konvencijas 8. pantu

Vispirms Tiesa norādīja, ka valsts iestādes strādāja ar iesniedzējas ģimeni jau kopš 2008. gada, taču ņemot vērā iesniedzējas sūdzību, Tiesa vērtēs notikumus no 2013. gada 26. februāra līdz 2014. gada 4. novembrim, kad iesniedzējai bija pārtrauktas aizgādības un saskarsmes tiesībās pār viņas dēlu. Tiesa noraidīja valdības izvirzītos pieņemamības argumentus, ka iesniedzēja nav izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, norādot, ka iesniedzēja pēc būtības bija apstrīdējusi lēmumus par aizgādības tiesību pārtraukšanu, atsaucoties arī uz Satversmes 110. pantu, tāpēc valstij bija dota iespēja novērst iespējamo Konvencijas 8. panta pārkāpumu.

Tiesa norādīja, ka iesniedzējas aizgādības un saskarsmes tiesību pārtraukšana ierobežoja iesniedzējas tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, tomēr šie ierobežojumi bija noteikti saskaņā ar likumu un to mērķis bija aizsargāt citu personu, īpaši iesniedzējas dēla X, tiesības un brīvības. Pievēršoties jautājuma par to, vai ierobežojums bija nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā un tādēļ samērīgs, savā vērtējumā Tiesa ņēma vērā, ka iesniedzējas dēls bija neaizsargāts bērns un vēlāk arī pusaudzis, kurš varētu būt cietis no vardarbības, kurš no mazotnes uzrādījis uzvedības problēmas un vairākkārt mēģinājis nodarīt pāri sev un citiem.

Pievēršoties 2013. gada 25. februāra incidentam, kad Valsts policija konstatēja, ka X neatbilstošās drēbēs klīda pa ielām vēlā vakarā pēc konflikta ar iesniedzēju, kā rezultātā iesniedzējai atņēma aizgādības un saskarsmes tiesības, Tiesa atzina, ka šādā situācijā valsts iestādēm bija steidzami jālemj par mātes un bērna nošķiršanu uz laiku. Vienlaikus Tiesa norādīja, ka tā vērtēs, vai lēmumu pieņemšanas gaitā valsts iestādes pienācīgi izvērtēja ģimenes situāciju un visus nozīmīgos faktorus. Vērtējot valsts iestāžu lēmumu pieņemšanas procesu, Tiesa norādīja, ka sākotnējo lēmumu pieņēma bāriņtiesas priekšsēdētājs, bet turpmākie lēmumi tika pieņemti koleģiāli, un iesniedzējai bija visas tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, ko iesniedzēja arī izmantoja. Turklāt iesniedzēja pārsūdzēja šos lēmumus administratīvajā tiesā trīs instancēs, tādēļ Tiesa secināja, ka iesniedzējai tika dota iespēja izvirzīt argumentus un sniegt savus pierādījumus tiesas procesā. Tāpat Tiesa atzina, ka nacionālo tiesu apsvērumi, proti, iespējamā vardarbība pret X, iesniedzējas atteikšanās sadarboties ar iestādēm un X slēpšana un paša X psihoemocionālais stāvoklis, bija būtiski, izvērtējot aizgādības tiesību pārtraukšanu. Savukārt vērtējot, vai minētie apsvērumi bija pietiekami, lai apturētu iesniedzējai aizgādības tiesības, Tiesa ņēma vērā, ka nacionālās tiesas bija atsaukušās uz tiesu ekspertīžu rezultātā konstatēto emocionālo vardarbību pret X un vispusīgi izvērtējušas iesniedzējas ģimenes situāciju. Tiesa uzsvēra, cik nozīmīga ir vecāku sadarbība ar valsts iestādēm, lai nodrošinātu bērnu labākās intereses, un norādīja, ka iesniedzējas sadarbības trūkums saasināja radušos situāciju un bija galvenais faktors, kas objektīvi ierobežoja iestāžu iespējas atrast pareizo līdzsvaru starp iesaistītajām interesēm. Ņemot vērā minēto un valsts iestāžu rīcības brīvības robežas, lai arī X pats nepiedalījās tiesas procesā, Tiesas ieskatā nacionālās tiesas arī bija ņēmušas vērā viņa kā bērna labākās intereses. Turklāt nacionālās tiesas bija skaidri norādījušas, ka tās varētu pārskatīt ierobežojumus, ja izzustu apstākļi, kas bija par pamatu attiecīgo lēmumu pieņemšanai. Tiesa uzsvēra, ka iesniedzēja šo situāciju varēja uzlabot, sadarbojoties ar iestādēm, ņemot vērā, ka nesadarbošanās bija viens no faktoriem, ko nacionālās tiesas un iestādes vērtēja, pieņemot lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu.

Visu šo apsvērumu gaismā Tiesa atzina, ka nacionālās iestādes bija sniegušas atbilstošus un pietiekamus iemeslus, lai pieņemtu lēmumu par aizgādības un saskarsmes tiesību pārtraukšanu, un tāpēc nekonstatēja Konvencijas 8. panta pārkāpumu.

Par Konvencijas 1. protokola 2. pantu

Iesniedzējas sūdzību par viņas dēla tiesībām uz izglītību pamatizglītības līmenī, jo X periodiski bija liegta piekļuve obligātajai pamatizglītībai, Tiesa atbilstoši Konvencijas 37. panta 1. punktam svītroja no izskatāmo lietu saraksta, jo iesniedzējas aprakstītais iespējamais Konvencijas pārkāpums ir ticis novērst nacionālā līmenī. Tiesa norādīja, ka kopumā X nebija kavējis nevienu mācību gadu un bija ieguvis kvalitatīvu izglītību. Savukārt iesniedzējas sūdzību par X tiesībām uz izglītību mūzikas skolā, atzina par acīmredzami nepamatotu, jo Tiesai netika sniegti pietiekami daudz faktu un apsvērumu par mūzikas skolu lomu Latvijas izglītības sistēmā, lai Tiesa spētu vērtēt sūdzību pēc būtības.

Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības Tiesu lūgt lietu nodot izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā.

Pilns 2021. gada 9. decembra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (53487/13) un sprieduma pasludināšanas datums (09/12/2021).

Fakti lietā "R.M. pret Latviju"

2013. gada 26. februāra incidents

2013. gada 26. februāra naktī Valsts policijas (turpmāk - VP) inspektori pamanīja iesniedzējas dēlu, kurš viens pats nepiemērotā apģērbā atradās uz ielas. Pēc nogādāšanas policijas iecirknī X paskaidrojis, ka viņam ar māti izcēlies konflikts. VP darbinieki nekavējoties izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību (turpmāk - NMP), kura, apskatot X traumas un izvērtējot bērna veselības stāvokli, nolēma nogādāt viņu tālākai izmeklēšanai bērnu slimnīcā, kur slimnīcas ārste secināja, ka X veselībai briesmas nedraud. Dokumentu formēšanas brīdī X mēģināja policijas inspektorei ieliet sejā verdošu tēju, metot viņas virzienā tējas krūzi. Pēc šādas rīcības ārste nosūtīja X uz citas slimnīcas psihiatrijas nodaļu, kur X atradās līdz 6.martam. X slimnīcas psihiatriskajā nodaļā pēc iesniedzējas norādījumiem uzvedās izaicinoši, bravūrīgi, pazemoja personālu, sarunas laikā izturējās demonstratīvi un centās bēgt no slimnīcas. Pēc pārbaudes X tika diagnosticēti adaptācijas traucējumi ar jauktiem emociju un uzvedības traucējumiem un konstatēta netipiska vecāku situācija, iesakot X turpmāku uzraudzību, psihiatra konsultācijas un ārstēšanu.

2013. gada 26. februārī B novada bāriņtiesas priekšsēdētāja pieņēma vienpersonisku lēmumu par iesniedzējas aizgādības tiesību pār X pārtraukšanu, jo konstatēja, ka dēls cietis no mātes emocionālās un fiziskās vardarbības un turpmākā atrašanās mātes aprūpē apdraudēja bērna veselību un dzīvību.

2013. gada 12. martā V novada bāriņtiesa pieņēma lēmumu neatjaunot iesniedzējai pārtrauktās aizgādības tiesības pār dēlu, secinot, ka iesniedzējas attieksme pret bērna audzināšanu nav mainījusies. Bāriņtiesa norādīja, ka iesniedzēja, nemitīgi pārdeklarējot dzīvesvietas, turpina izvairīties no lēmumu pieņemšanas bērna interesēs, neatzīst un necenšas labot kļūdas bērna audzināšanā, tādējādi negatīvi ietekmējot bērna attīstību un sociopsiholoģisko funkcionēšanu. Iesniedzēja šo lēmumu pārsūdzēja, bet pirmās un otrās instances tiesa iesniedzējas sūdzības noraidīja. 2014. gada 3. martā Augstākā tiesa nolēma atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību.

2013. gada 26. aprīlī X tika ievietots bērnu atbalsta un aprūpes centrā, pēc kā viņš uzsāka mācības L pamatskolā. 2013. gada 15. maijā iesniedzēja patvaļīgi un pretēji bāriņtiesas lēmumam izņēma X no mācībām šajā pamatskolā, un 2013. gada 17. maijā VP uzsāka X meklēšanu.

2013. gada 1. augustā bāriņtiesa, pamatojoties uz sociālā dienesta atbildi, ka iesniedzēja nesadarbojas ar iestādēm, pieņēma lēmumu neatjaunot iesniedzējai pārtrauktās aizgādības tiesības pār dēlu. Iesniedzēja šo lēmumu pārsūdzēja, bet 2014. gada 6. februarī Administratīvā rajona tiesa nolēma šo pieteikumu atstāt bez izskatīšanas, jo administratīvajā lietā starp tiem pašiem procesa dalībniekiem un par to pašu priekšmetu notika vēl divas tiesvedības.

2013. gada 24. septembrī VP amatpersonas atrada X viņa dzīvesvietā. VP darbinieki kopā ar NMP darbiniekiem X nogādāja slimnīcas psihiatriskajā nodaļā. Pēc izrakstīšanās no slimnīcas X tika ievietots krīzes centrā, kuru pēc divām dienām, pēc iesniedzējas apmeklējuma, viņš patvaļīgi atstāja. 2013. gada 7. oktobrī VP jau atkal uzsāka X meklēšanu, 4. oktobrī, 16. oktobrī, 20. oktobrī un 24. oktobrī apsekojot iesniedzējas dzīvesvietu nolūkā atrast X, taču minētajā dzīvesvietā neviens dzīvokļa durvis neatvēra.

2014. gada 19. martā R bāriņtiesa pieņēma lēmumu atzīt, ka X interesēs ir noteikt X tēva viena vecāka atsevišķu aizgādību un atzīt, ka X interesēs ir liegt iesniedzējai saskarsmes tiesības ar X līdz ambulatorās kompleksās tiespsihiatriskās un tiespsiholoģiskās ekspertīzes rezultātu saņemšanai. 2014. gada 16. maijā V novada bāriņtiesa pieņēma lēmumu neatjaunot iesniedzējai pārtrauktās aizgādības tiesības pār X, jo iesniedzēja nebija sadarbojusies ar iestādēm un ievērojusi to ieteikumus. Iesniedzēja šo lēmumu pārsūdzēja, taču Administratīvā rajona tiesa un Rīgas apgabaltiesas iesniedzējas pieteikumu noraidīja. Kasācijas sūdzību iesniedzēja neiesniedza. 2014. gada 21. jūlijā VP amatpersonas aizturēja bezvēsts prombūtnē esošo X un nodeva tēvam. Pēc divām dienām X aizbēga no tēva un līdz 2014. gada 4. novembrim atradās pie iesniedzējas.

2014. gada 22. septembrī B novada Sociālā dienesta vadītāja nosūtīja vēstuli V novada bāriņtiesai ar lūgumu steidzami pārskatīt lēmumu par iesniedzējas aizgādības tiesību atņemšanu un saskarsmes ar dēlu liegšanu. Dienesta ieskatā, bāriņtiesas lēmums pieņemts, balstoties uz 2013. gada 26. februāra situāciju par it kā notikušu iesniedzējas vardarbību pret dēlu, taču neviens dokuments šādu faktu neapstiprināja. Tāpat dienests norādīja, ka ar ģimeni saistītie notikumi un valsts un pašvaldību institūciju pieņemtie lēmumi kopš 2013. gada 26. februāra nav bijuši X interesēs. 2014. gada 4. novembrī B novada bāriņtiesa nolēma atjaunot iesniedzējai pārtrauktās dēla aizgādības tiesības, jo konstatēja, ka ir zuduši iemesli, kas bijuši par pamatu iesniedzējas aizgādības tiesību pārtraukšanai.

Kriminālprocesi par iespējamu vardarbību pret X un nolēmumu par aizgādības, aprūpes un saskarsmes tiesībām ar bērnu nepildīšanu

2013. gada 26. februārī VP tika uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 174. panta otrās daļas par to, ka iesniedzēja 2013. gada 25./26. februārī vardarbīgi izturējās pret X, taču 2013. gada 1. jūnijā kriminālprocess izbeigts, nekonstatējot iesniedzējas rīcībā noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.

2013. gada 15. maijā VP, pamatojoties uz iesniedzējas iesniegumu, uzsāka kriminālprocesu saskaņā ar Krimināllikuma 13. nodaļu par to, ka laika posmā no 2013. gada 27. aprīļa līdz 15. maijam bērnu atbalsta un sociālās aprūpes centrā pret iesniedzējas dēlu X, iespējams, notikusi fiziska un emocionāla vardarbība. Tiesu medicīnas eksperti pretēji iesniedzējas apgalvotajam, uz X ķermeņa hematomas vai kaulu lūzumus nekonstatēja. 2013. gada 27. novembrī VP pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, secinot, ka noziedzīgs nodarījums nav noticis.

2013. gada 15. maijā V novada bāriņtiesa vērsās ar iesniegumu VP par to, ka 2013. gada 15. maijā iesniedzēja veikusi nelikumīgas darbības, nepildot nolēmumu par saskarsmes tiesībām ar X, bet VP amatpersona atteicās uzsākt kriminālprocesu. Šo lēmumu bāriņtiesa pārsūdzēja, un prokurore pieņēma lēmumu uzsākt kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 168. pantā paredzētām noziedzīga nodarījuma pazīmēm. 2013. gada 24. septembrī VP darbinieki veica sankcionētu kratīšanu iesniedzējas dzīvesvietā, atrodot tur bezvēsts prombūtnē esošo X un nogādājot X bērnu slimnīcā. Tiesu medicīnas eksperts veica X tiesu medicīnas ekspertīzi, atzinumā secinot, ka X bijuši maznozīmīgi miesas bojājumi, kuru rašanās brīdi precīzi noteikt nevar. 2014. gada 3. novembrī prokurore pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, nekonstatējot iesniedzējas darbībās noziedzīga nodarījuma sastāvu.

Attiecībā uz X izglītību

Kopš mācību uzsākšanas vispārējās izglītības iestādes 1. klasē 2008. gadā līdz 2016. gadam, kad X mācījās 11. klasē, viņš kopā mācījies 10 izglītības iestādēs. 2013./2014. mācību gadā X oficiāli apguva 7. klases vielu L pamatskolā, taču 2013. gada 30. augustā iesniedzēja, uzdodoties par X likumīgo pārstāvi, noslēdza līgumu ar tālmācības vidusskolu par pamatizglītības apguvi tālmācībā.

2013. gada 29. oktobrī Izglītības kvalitātes valsts dienests (turpmāk - IKVD) pārbaudīja X uzņemšanu 7. klasē tālmācības vidusskolā un atzina to par pretlikumīgu. 2013. gada 6. novembrī tālmācības vidusskola atcēla tās rīkojumu par iesniedzējas dēla uzņemšanu šīs izglītības iestādes 7. klasē.

2014. gada 11. aprīlī tālmācības vidusskola X uzņēma 8. klasē, taču IKVD konstatēja, ka X izsniegtā liecība par 7. klases mācību vielas apgūšanu tālmācības vidusskolā nav uzskatāma par leģitīmu un nav pamats uzskatīt, ka X ir pārcelts 8.klasē. 2014. gada 11. aprīlī tālmācības vidusskolas direktors anulēja rīkojumu par iesniedzējas dēla pārcelšanu 8.klasē un atzina par nederīgu X izsniegto liecību par 7. klases pabeigšanu.

2014. gada 10. maijā L pamatskola informēja V novada bāriņtiesu, ka iesniedzējas dēls 2013./2014. mācību gadā nav apmeklējis skolu, un paturēja X vēl vienu gadu 7. klasē. 2014. gada 5. novembrī iesniedzēja ar citu tālmācības vidusskolu noslēdza līgumu par dēla uzņemšanu mācību programmas 7.-9. klasē, kur 2015. gada maijā X pabeidza 8. klasi.