Savās 2014. gada 8. jūlija sūdzībās Tiesai iesniedzēji, atsaucoties uz Konvencijas 8. pantu, apgalvoja, ka juridiskās personas (otrā iesniedzēja) telpu apskate un dokumentu un elektroniskās informācijas izņemšana, kuru, pamatojoties uz tiesneša lēmumu, veica Konkurences padomes darbinieki, pārbaudot informāciju par iespējamo Konkurences likuma pārkāpumu, esot bijusi nepamatota un nesamērīga.

Lemjot par sūdzības par Konvencijas 8. panta pārkāpumu pieņemamību izskatīšanai pēc būtības, Tiesa vispirms piekrita valdības izvirzītajam argumentam, ka pirmā iesniedzēja tiesības nav skartas, jo Konkurences padomes darbības bija vērstas tikai pret otro iesniedzēju. Tiesa atzīmēja, ka pirmais iesniedzējs piedalījās Konkurences padomes veiktajās procesuālajās darbībās kā otrās iesniedzējas valdes loceklis un visi viņa izteiktie iebildumi bija saistīti ar otrās iesniedzējas komercnoslēpuma saglabāšanu. Arī turpmākajā tiesvedībā pirmais iesniedzējs rīkojās nevis savā vārdā, bet gan kā otrās iesniedzējas pārstāvis. Tāpat pirmais iesniedzējs nebija sniedzis pamatojumu savam apgalvojumam, ka procesuālo darbību rezultātā tika izņemta ne tikai otrās iesniedzējas komerckorespondence, bet arī viņa personiskie dati. Līdz ar to Tiesa uzskatīja, ka pirmais iesniedzējs nebija pierādījis, ka Konkurences padomes veiktās procesuālās darbības būtu jebkādā veidā viņu tieši un personiski ietekmējušas, un secināja, ka pirmā iesniedzēja sūdzība ir nepieņemama izskatīšanai pēc būtības ratione personae.

Pievēršoties valdības argumentiem, kādēļ otrās iesniedzējas sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai pēc būtības, Tiesa noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka otrā iesniedzēja nebija izsmēlusi pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo nebija pārsūdzējusi Konkurences padomes darbības administratīvā procesa kārtībā. Tiesa atzīmēja, ka šajā lietā sūdzības pamatā bija Konkurences padomes veikto procesuālo darbību iespējamais prettiesiskums un nesamērīgums, kas savukārt tieši izrietēja no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmuma, kuru vēlāk par tiesisku atzina Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājs. Tādējādi jautājumus, kas saistīti ar otrās iesniedzējas iespējamo tiesību pārkāpumu, Tiesas ieskatā, ar administratīvi procesuālajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem nevarēja atrisināt.

Vērtējot otrās iesniedzējas sūdzību pēc būtības, Tiesa, atsaucoties uz tās judikatūrā nostiprināto metodoloģiju, vērtēja, vai iejaukšanās otrās iesniedzējas tiesībās uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību bija noteikta ar likumu, vai tai bija leģitīms mērķis un vai tā bija samērīga. Tiesa piekrita valdības viedoklim, ka Konkurences padomes procesuālās darbības tika veiktas saskaņā ar Konkurences likuma normām. Tiesa arī piekrita, ka šo darbību mērķis bija valsts ekonomiskās labklājības aizsargāšana un likumpārkāpumu novēršana.

Turpinājumā Tiesa vērtēja, vai Konkurences padomes darbinieki, veicot procesuālās darbības, bija ievērojuši samērīguma principu. Tiesa jau iesākumā atzīmēja, ka lēmumu par apstrīdēto procesuālo darbību veikšanu bija pieņēmis Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesis pēc iepazīšanās ar Konkurences padomes iesniegtajiem lietas materiāliem, tādā veidā nodrošinot tiesas pirmskontroli pār iejaukšanos otrās iesniedzējas tiesībās. Tiesa secināja, ka nacionālās tiesas lēmuma tvērums bija diezgan plašs un ietvēra atļauju Konkurences padomei veikt virkni dažādu darbību pret vairākām personām. Tomēr Tiesa uzsvēra, ka tās uzdevums nav analizēt abstraktas situācijas, tai skaitā Konkurences likuma normu atbilstību Konvencijai, bet gan vērtēt konkrētās lietas individuālos apstākļus. Līdz ar to Tiesa izskatīja trīs galvenos iebildumus, kurus savā sūdzībā bija izvirzījusi otrā iesniedzēja: nacionālās tiesas lēmumu varēja interpretēt tādējādi, ka tas attiecās uz neprecizētu personu loku; nacionālās tiesas lēmumā nebija skaidri definēti veicamo procesuālo darbību mērķi; un nacionālās tiesas lēmums nenoteica termiņu tā izpildei.

Šajā sakarā Tiesa norādīja, ka līdzīgus aspektus 2014. gadā analītiskajā judikatūras apkopojumā bija kā potenciāli problemātiskus akcentējusi arī Augstākā tiesa, kā rezultātā 2016 .gadā tika grozīts Konkurences likums, daudz detalizētāk regulējot Konkurences padomes procesuālās darbības un tādējādi novēršot iepriekš identificētās problēmas.

Vienlaikus Tiesa atzīmēja, ka otrā iesniedzēja nebija norādījusi, kādā veidā minētie aspekti bija ietekmējuši Konkurences padomes 2014. gada 28. janvārī otrās iesniedzējas telpās veiktās procesuālās darbības. Tiesa uzskatīja, ka Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmums acīmredzami attiecās tieši uz otro iesniedzēju, turklāt no lietas materiāliem nebija redzama nekāda nepamatota vilcināšanās ar šī lēmuma izpildi. Savukārt attiecībā uz Konkurences padomes plašajām pilnvarām, Tiesa uzskatīja, ka tiesas lēmums pietiekami precīzi aprakstīja veicamās darbības, un nesaskatīja kādas problēmas attiecībā uz šī lēmuma piemērošanu praksē. Proti, papildus nacionālās tiesas pirmskontrolei, otrajai iesniedzējai bija pieejama arī virkne procesuālās aizsardzības garantiju – iespēja juridiskās personas pārstāvim un juridiskās palīdzības sniedzējam piedalīties procesuālajās darbībās, iesniegt lūgumus un apsvērumus – turklāt otrā iesniedzēja šīs iespējas izmantoja. Tika sagatavoti nepieciešamie protokoli, kas precīzi aprakstīja izņemamās informācijas apjomu un raksturu. Tiesa īpaši uzsvēra, ka, pateicoties šīm procesuālās aizsardzības garantijām, otrās iesniedzējas pārstāvim un juridiskās palīdzības sniedzējam bija iespējams izteikt iebildumus attiecībā uz izņemamās informācijas apjomu, kā rezultātā izņemto datu apjoms tika ievērojami samazināts. Visbeidzot Tiesa atzīmēja, ka šajā lietā otrajai iesniedzējai bija pieejama arī tiesas pēckontrole, kuru īstenoja Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājs, secinot, ka tiesas lēmums par procesuālo darbību veikšanu konkrētās lietās apstākļos ir bijis likumīgs un samērīgs.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa secināja, ka otrajai iesniedzējai bija pieejamas atbilstošas procesuālās aizsardzības garantijas, tādēļ iejaukšanās tās tiesībās uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību bija samērīga. Līdz ar to Tiesa secināja, ka nav noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums.

Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības Tiesu lūgt lietu nodot izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā.

Pilns 2022. gada 23. jūnija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas judikatūras datubāzē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (50805/14) un sprieduma pasludināšanas datums (23/06/2022).

Fakti lietā “Naumenko un SIA Rix Shipping pret Latviju”

2013. gada 10. maijā Konkurences padome ierosināja lietu par iespējamu aizliegto vienošanos vairāku tirgus dalībnieku (kuģu aģentēšanas pakalpojumi) starpā.

2014. gada 9. janvārī saistībā ar minēto iespējamo Konkurences likuma normu pārkāpumu Konkurences padome vērsās Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā ar iesniegumu lūgt atļaut veikt procesuālās darbības vairāku tirgus dalībnieku, tai skaitā SIA Rix Shipping, komerctelpās.

2014. gada 14. janvārī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesis, izskatījis Konkurences padomes iesniegumu un uzklausījis Konkurences padomes pārstāvjus, pieņēma lēmumu atļaut veikt procesuālās darbības SIA Rix Shipping telpās.

2014. gada 28. janvārī Konkurences padomes darbinieki, piedaloties Valsts policijas pārstāvim, ieradās SIA Rix Shipping telpās. Konkurences padomes darbinieki uzrādīja 2014. gada 14. janvāra Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmumu pirmajam iesniedzējam – SIA Rix Shipping valdes loceklim. Sagaidījuši iesniedzēju juridiskā pārstāvja ierašanos, Konkurences padomes darbinieki veica telpās esošo serveru un datora satura pārbaudi, izņēma vairākus dokumentus, kā arī veica servera satura spoguļattēla kopiju. Pēc pirmā iesniedzēja izteiktajiem iebildumiem par pārkopētās informācijas saturu un apjomu Konkurences padomes darbinieki sākotnēji pārkopētos datus izdzēsa un veica jaunu satura kopiju ievērojami mazākā datu apjomā.

Par Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmumu SIA Rix Shipping iesniedza sūdzību Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājam, uzskatot, ka tiesas lēmuma tvērums bija pārāk plašs. 2014. gada 17. februārī Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājs noraidīja sūdzību kā nepamatotu. Tiesas priekšsēdētājs uzsvēra, ka pārbaudes veikšana SIA Rix Shipping telpās bija vienīgais veids, kā Konkurences padomes darbinieki varēja iegūt nepieciešamo informāciju.