Savā 2018. gada 22. jūnija iesniegumā Tiesai iesniedzējs, atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 5. panta 1. (c) punktu un 3. punktu (tiesības uz brīvību, apcietinājuma pamatojums), sūdzējās, ka nacionālās tiesas, lemjot par apcietinājuma piemērošanu un pagarināšanu, nebija sniegušas pietiekamu pamatojumu apcietinājuma nepieciešamībai. Savukārt atsaucoties uz Konvencijas 10.pantu (tiesības uz izteiksmes brīvību), iesniedzējs apgalvoja, ka apcietinājums viņam tika piemērots kā sods par viņa politisko darbību, tādējādi nepamatoti ierobežojot viņa tiesības publiski paust savus uzskatus.

Tiesa visupirms izvērtēja valdības celto iebildumu, ka iesniedzējs ir ļaunprātīgi izmantojis tiesības iesniegt individuālo sūdzību, jo savā iesniegumā ir apzināti lietojis aizskarošus un aizvainojošus apzīmējumus un izteicienus, kas bija vērsti pret Latvijas valsti un valsts iestādēm. Tiesa, atsaucoties uz savu judikatūru, atgādināja, ka dažādu kaitinošu, apvainojošu vai provocējošu izteikumu izmantošana sarakstē ar Tiesu var tikt uzskatīta par ļaunprātīgu individuālās sūdzības iesniegšanas tiesību izmantošanu neatkarīgi no tā, vai izteikumi ir vērsti pret valsti-atbildētāju, tās iestādēm, pārstāvjiem tiesvedībā Tiesā, pašu Tiesu, tās tiesnešiem vai Tiesas reģistru un tā darbiniekiem. Tomēr šajā lietā Tiesa neuzskatīja par nepieciešamu vērtēt valdības iebildumu pēc būtības, jo iesniedzēja sūdzība jebkurā gadījumā bija nepieņemama izskatīšanai citu iemeslu dēļ.

Konvencijas 5. pants

Pievēršoties iesniedzēja sūdzībai par viņam piemērotā apcietinājuma pamatotību, Tiesa atgādināja, ka Konvencijas 5. panta 1.(c) punkts un 3. punkts ir vērtējami kopsakarā, kā arī uzsvēra tās judikatūrā nostiprinātos pamatprincipus attiecībā uz „pamatotu aizdomu” esamību apcietinājuma sākotnējai piemērošanai un vēlākai pagarināšanai. Pievēršoties izskatāmajai lietai, Tiesa atzīmēja, ka gan izmeklēšanas tiesnesis, gan Rīgas apgabaltiesa savos lēmumos bija norādījuši uz pamatotām aizdomām, ka iesniedzējs varētu būt izdarījis viņam inkriminētos noziedzīgos nodarījumus. Tiesa pievērsa īpašu uzmanību, ka pats iesniedzējs neapstrīdēja to, ka viņš bija publikāciju, par kurām pret viņu tika ierosināts kriminālprocess, autors; tā vietā domstarpību iemesls ir publikāciju juridiskais vērtējums. Tiesa atzina, ka Rīgas apgabaltiesas secinājumi par „pamatotu aizdomu” esamību balstījās uz krimināllietas materiāliem, tajā skaitā – kratīšanas protokoliem, un paša iesniedzēja paskaidrojumi. Tādēļ, ņemot vērā, ka izskatāmajā lietā nebija saskatāmas patvaļas pazīmes, Tiesa piekrita, ka pastāvēja „pamatotas aizdomas”, ka iesniedzējs varētu būt izdarījis viņam inkriminētos noziedzīgos nodarījumus.

Tālāk Tiesa uzsvēra, ka papildus aizdomām, ka persona varētu būt izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, jau sākotnēji piemērojot apcietinājumu kompetentajām tiesām ir jānorāda papildu iemesli apcietinājuma nepieciešamībai. Viens no šādiem iemesliem ir risks, ka persona, atrodoties brīvībā, varētu izdarīt jaunus noziedzīgus nodarījumus, uz ko savā lēmumā bija atsaukusies arī Rīgas apgabaltiesa. Tomēr Konvencija nepieļauj izmantot šādu iemeslu vispārējās prevencijas nolūkos, piemēram, pret personām ar noslieci uz recidīvu, jo personas brīvība var tikt ierobežota tikai gadījumos, kad iestāžu rīcībā ir informācija par kāda konkrēta noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas riskiem. Tomēr, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, kriminālprocesa materiālus un noziedzīgos nodarījumus, par kuru izdarīšanu iesniedzējs tika turēts aizdomās – nacionālā un etniskā naida vai nesaticības izraisīšana un darbības nolūkā palīdzēt ārvalstij vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu, valsts iekārtu vai valsts drošību – Tiesa piekrita Rīgas apgabaltiesas lēmuma motivācijai, nesaskatot tajā patvaļas pazīmes. Līdz ar to Tiesa secināja, ka nav pārkāpts Konvencijas 5.panta 1.(c) punkts.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 5. panta 3. punktā ievērošanu, Tiesa atzīmēja, ka 2018. gada 20.aprīlī iesniedzēju aizturēja un viņam piemēroja apcietinājumu, bet 2018. gada 23. augustā viņu ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu atbrīvoja no apcietinājuma. Līdz ar to iesniedzēja apcietinājums ilga četrus mēnešus un trīs dienas, un to, vai viņa Konvencijas 5. panta 3. punktā garantētās tiesības tika ievērotas, Tiesa vērtēja attiecībā uz šo laika posmu. Tā kā Tiesas rīcībā nebija 2018. gada 21. jūnija izmeklēšanas tiesneša lēmuma, ar kuru pagarināja iesniedzējam piemēroto apcietinājuma termiņu, Tiesa nevarēja secināt, vai šajā lēmumā bija atsauce uz 2018.gada 19.jūnijā celto apsūdzību par tādu darbību veikšanu, kuru nolūks ir bijis palīdzēt ārvalstij vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu, valsts iekārtu vai valsts drošību saistībā ar iesniedzēja kontaktiem ar bijušo Krievijas Federācijas vēstniecības Latvijā amatpersonu, un vai šo apsūdzību izmantota kā papildu pamatu apcietinājuma turpmākajai piemērošanai. Tomēr 2018. gada 23. augustā, veicot kontroli pār iesniedzējam piemēroto apcietinājumu, izmeklēšanas tiesnesis secināja, ka iespēja, ka iesniedzējs, atrodoties brīvībā, varētu izdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu, vairs nebija pietiekams pamats, lai turpinātu piemērot apcietinājumu. Tāpēc izmeklēšanas tiesnesis pieņēma lēmumu iesniedzēju atbrīvot. Ņemot vērā iesniedzējam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu raksturu un relatīvi īso apcietinājuma termiņu, kā arī to, ka iesniedzējs nekad nebija apgalvojis, ka valsts iestādes kriminālprocesa laikā nebūtu ievērojušas pietiekamu rūpību, Tiesa secināja, ka šī sūdzības daļa ir acīmredzami nepamatota, un to noraidīja.

Konvencijas 10. pants

Pievēršoties iesniedzēja sūdzībai par Konvencijas 10. panta iespējamo pārkāpumu, Tiesa vispirms pievērsās valdības celtajam iebildumam, ka iesniedzēja izteikumi bija pretēji Konvencijas mērķiem un viņa darbības bija vērstas uz Konvencijā nostiprināto tiesību un brīvību graušanu. Proti, valdība uzskatīja, ka ņemot vērā Konvencijas 17.pantā nostiprināto aizliegumu tiesības izmantot ļaunprātīgi, Konvencijas 10. pants šajā lietā nebija piemērojams. Tomēr Tiesa, atsaucoties uz savu judikatūru, atzīmēja, ka Konvencijas 17. pants ir piemērojams tikai izņēmuma kārtā. Sūdzībām, kas atsaucas uz Konvencijas 10. panta iespējamu pārkāpumu, Konvencijas 17. pantu var piemērot tikai tad, ja ir nepārprotami skaidrs, ka personas izteikumu nolūks acīmredzami bija izmantot izteiksmes brīvību pretēji tās mērķiem – plurālisma veicināšanai. Tomēr izskatāmās lietas kontekstā Tiesa neuzskatīja par nepieciešamu vērtēt šo valdības iebildumu pēc būtības, jo iesniedzēja sūdzība jebkurā gadījumā bija nepieņemama izskatīšanai citu iemeslu dēļ.

Attiecībā uz iesniedzēja apgalvojumu, ka viņam piemēroja apcietinājumu kā sodu par viņa politisko darbību, Tiesa vispirms piekrita, ka kriminālprocesi mēdz tikt ierosināti nolūkā negatīvi iespaidot personu tiesības uz izteiksmes brīvību. Turklāt Tiesa lietās pret citām valstīm iepriekš ir konstatējusi Konvencijas 10. panta pārkāpumus saistībā ar nepamatotu apcietinājuma piemērošanu kriminālprocesa ietvaros. Pievēršoties izskatāmajai lietai, Tiesa secināja, ka apcietinājuma piemērošana iesniedzējam ierobežoja viņa tiesības uz izteiksmes brīvību. Tomēr Tiesa konstatēja, ka apcietinājums iesniedzējam bija piemērots, pamatojoties uz pamatotām aizdomām un risku, ka iesniedzējs, atrodoties brīvībā, varētu izdarīt jaunus noziedzīgus nodarījumus. Turklāt nacionālās tiesas, piemērojot iesniedzējam apcietinājumu, nebija rīkojušās patvaļīgi. Tādējādi iesniedzēja tiesību uz izteiksmes brīvību ierobežojums bija noteikts ar likumu un vērsts uz leģitīmā mērķa – noziedzīga nodarījuma novēršana – sasniegšanu.

Vērtējot ierobežojuma samērīgumu, Tiesa uzsvēra, ka viena no demokrātijas galvenajām raksturiezīmēm ir iespēja risināt dažādus jautājumus ar publisku debašu palīdzību, tādēļ tādas demokrātiskas vērtības kā viedokļu dažādība, iecietība un atvērtība jauniem uzskatiem ir jāaizsargā. Tāpēc valdības kritiku un tādas informācijas publicēšanu, kuru valsts iestādes varētu uzskatīt par nacionālās drošības un interešu apdraudējumu, nevajadzētu ikvienā situācijā uzskatīt par sevišķi smagiem noziegumiem, kas vērsti pret konstitucionālo iekārtu vai valdību, atbalsta terorismu vai izplata teroristisku propagandu. Turklāt arī gadījumos, kad tiek celtas tik nopietnas apsūdzības, apcietinājums būtu piemērojams tikai galējās nepieciešamības gadījumā, kad neviens cits drošības līdzeklis nevarētu sasniegt mērķi. Šajā sakarā Tiesa uzsvēra, ka apcietinājuma piemērošanai par publiski paustu kritiku vienmēr ir virkne ar negatīvām sekām – gan apcietinātajām personām, gan sabiedrībai kopumā –, iebaidot sabiedrību un apklusinot opozīciju pat tad, ja apcietinātā persona vēlāk tiek attaisnota. Taču pievēršoties izskatāmās lietas apstākļiem, Tiesa secināja, ka tā būtiski atšķiras no citām tās judikatūrā izskatītajām lietām. Tiesa izcēla iesniedzēja publikāciju īpaši jūtīgo sociāli-politisko kontekstu. Proti, vairākās secīgās publikācijās sociālajos tīklos iesniedzējs apgalvoja, ka nākotnē ir neizbēgams vardarbīgs konflikts starp Latvijas valsti un tās krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, kas izvērtīsies starptautiskā bruņotā konfliktā starp NATO valstīm (ieskaitot Latviju) un Krieviju ar kodolieroču pielietošanu. Tiesa uzsvēra, ka tā nevar ignorēt faktu, ka Latvija ir Krievijas Federācijas, kura iesniedzēja publikāciju laikā jau bija iebrukusi Gruzijas teritorijā un militāri un politiski kontrolēja daļu no Ukrainas teritorijas, kaimiņvalsts. Tiesa atzīmēja, ka Rīgas apgabaltiesa savā lēmumā tieši norādīja uz nepieciešamību novērst turpmāku publikāciju, kas ir vērstas pret vitāliem valsts konstitucionālās iekārtas elementiem un pieejamas tiešsaistē lielai auditorijai, atkārtošanos. Tāpat Tiesa īpašu vērību pievērsa tam, ka iesniedzēja apstrīdētais ierobežojums laika ziņā bija salīdzinoši īss (četri mēneši un trīs dienas), to periodiski pārskatīja, un iesniedzēju atbrīvoja nekavējoties pēc tam, kad izmeklēšanas tiesnesis secināja, ka turpmākā apcietinājuma piemērošana vairs nav nepieciešama. Līdz ar to Tiesa secināja, ka iesniedzēja tiesību uz vārda brīvību ierobežojums bija nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, un noraidīja šo iesniedzēja sūdzības daļu kā acīmredzami nepamatotu.

Tiesa nevērtēja iesniedzēja apgalvojumus par apsūdzības pamatotību, secinot, ka tiesvedība kriminālprocesā pret iesniedzēju turpinās un viņš nav atzīts par vainīgu un notiesāts.

Visbeidzot attiecībā uz iesniedzēja sūdzību, ka, atrodoties apcietinājumā, viņam nebija iespējams piekļūt un publicēt ierakstus sociālo mediju platformās, Tiesa atzīmēja, ka apcietinājuma režīms ir neizbēgami saistīts ar dažādiem personas pamattiesību ierobežojumiem. Turklāt Konvencijas 10. pants neparedz vispārēju pienākumu nodrošināt apcietinātajām personām pieeju Internetam vai konkrētām tiešsaistes vietnēm. Lai gan atsevišķos gadījumos Interneta pieejas ierobežojumi var radīt iejaukšanos apcietinātā tiesībās saņemt informāciju, šajā gadījumā iesniedzējs nebija norādījis, ka viņš būtu lūdzis pieeju Internetam vai konkrētām tiešsaistes vietnēm un būtu saņēmis brīvības atņemšanas vietas administrācijas atteikumu. Tiesa atgādināja, ka tā var izskatīt sūdzības tikai pēc tam, kad persona ir izsmēlusi tām pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tā kā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizrietēja, ka iesniedzējs par šo jautājumu būtu vērsies ar sūdzībām valsts iestādēs, Tiesa šo iesniedzēja sūdzības daļu noraidīja, jo iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Tiesas Komitejas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.

Pilns 2023. gada 15. jūnija Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas nolēmumu datubāzē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas nolēmumu datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (30237/18) un lēmuma pieņemšanas datums (23/05/2023).

Fakti lietā Gapoņenko pret Latviju

2018. gada 4. aprīlī Valsts drošības dienests pret iesniedzēju ierosināja kriminālprocesu uz aizdomu pamata par nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu. Apsūdzības pamatā bija dažādas iesniedzēja publikācijas sociālajos tīklos par, piemēram, Latvijas dalību NATO, Latvijas un Krievijas attiecībām, Latvijas nepilsoņiem un ar valsts valodas politiku saistītiem jautājumiem. Šajās publikācijās iesniedzējs modelēja iespējamus scenārijus, kas sāktos Latvijā un novestu pie militāra konflikta starp NATO un Krieviju.

2018. gada 20. aprīlī iesniedzējs tika aizturēts un atzīts par aizdomās turēto, bet 2018. gada 21. aprīlī izmeklēšanas tiesnesis piemēroja iesniedzējam drošības līdzekli – apcietinājumu. Par šo lēmumu iesniedzējs iesniedza sūdzību Rīgas apgabaltiesā. 2018. gada 26. aprīlī Rīgas apgabaltiesa iesniedzēja sūdzību noraidīja.

2018. gada 19. jūnijā iesniedzējs papildus tika apsūdzēts par tādu darbību veikšanu, kuru nolūks bijis palīdzēt ārvalstij vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu, valsts iekārtu vai valsts drošību. Proti, izmeklēšanas laikā tika iegūta informācija, ka iesniedzējs regulāri sazinājās un saņēma norādes un instrukcijas no bijušās Krievijas Federācijas vēstniecības Latvijā amatpersonas, kuru Latvijas valsts drošības iestādes bija identificējušas kā Krievijas Federācijas Ārējās izlūkošanas dienesta darbinieku.

2018. gada 21. jūnijā izmeklēšanas tiesnesis par diviem mēnešiem pagarināja iesniedzējam piemērotā apcietinājuma termiņu. 2018. gada 23. augustā ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu iesniedzējs tika atbrīvots no apcietinājuma.

2019. gada 16. janvārī kriminālprocess tika nosūtīts iztiesāšanai pirmās instances tiesā. Pašlaik kriminālprocesā turpinās tiesvedība apelācijas instancē.