Kas ir ģenerālvienošanās?

Ģenerālvienošanās jeb koplīgums ir darba devēju organizāciju un darbinieku arodbiedrību vienošanās par minimālajiem noteikumiem, kas attiecas uz darbinieku darba apstākļiem visā nozarē. Ministru kabinets ir paskaidrojis:

“Valsts nevar detalizēti regulēt visus jautājumus katrā nozarē. Tāpat nav lietderīgi, ja visām nozarēm ir paredzēti vienādi noteikumi un standarti, jo nozares krasi atšķiras, ņemot vērā darba samaksas, produktivitātes, tehnoloģiju, darba spēka pieejamības un prasmju atbilstības aspektus. Ģenerālvienošanās līdz ar to ir lieliska iespēja sociālajiem partneriem, negaidot valsts puses tiesisko regulējumu, pašiem uzstādīt nozarei pielāgotus un sev pieņemamus noteikumus. Ģenerālvienošanās ir būtisks instruments nozares ekonomiskās darbības regulēšanā. Tas ļauj diviem ekonomikas spēlētājiem – darba devējiem un darba ņēmējiem – vienoties par būtiskajiem aspektiem savā nozarē – atlīdzību, darba tiesisko regulējumu, darba laiku, ražošanas procesiem, darbinieku kvalifikācijām, apmācībām u. tml.”¹

Šobrīd Latvijā ir noslēgtas ģenerālvienošanās dzelzceļa, veselības aprūpes, stikla šķiedras un būvniecības nozarēs. 2020. gadā parakstīta arī viesmīlības nozares ģenerālvienošanās, bet šī vienošanās vēl nav stājusies spēkā.

Ģenerālvienošanās un konkurences tiesības

Saskaņā ar Konkurences likuma (turpmāk – KL) 11. pantu, kas izriet no Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 101. panta, ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža spēkā neesošas tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana Latvijas teritorijā. KL 11. pantā ir minēti aizliegtu vienošanos piemēri, tostarp ir aizliegtas vienošanās par tiešu vai netiešu cenu (tai skaitā darba algu) vai tarifu noteikšanu jebkādā veidā vai to veidošanas noteikumiem, kā arī par tādas informācijas apmaiņu, kura attiecas uz cenām vai realizācijas noteikumiem.

Vienlaikus viens no Eiropas Savienības – un attiecīgi tās dalībvalstu - uzdevumiem ir nodrošināt augstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmeni Eiropas Savienībā. Eiropas Savienības Tiesas ieskatā šis mērķis nebūtu sasniedzams, ja LESD 101. panta pirmajā daļā (un attiecīgi KL 11. panta pirmajā daļā) noteiktais vienošanās aizliegums attiektos uz vienošanām starp darba devējiem un darba ņēmējiem, kuru mērķis ir uzlabot darba un nodarbinātības apstākļus.²

Aspekti, kuri bieži vien ir regulēti ģenerālvienošanā – atlīdzība, darba tiesiskais regulējums, darba laiks, ražošanas procesi, darbinieku kvalifikācija, apmācības u.t.t. – apstākļos, kad par tiem vienojas savstarpēji konkurējoši tirgus dalībnieki, var pārkāpt iepriekš minētās konkurences tiesību normas. Tomēr ģenerālvienošanās, kuras mērķis ir uzlabot darba un nodarbinātības apstākļus konkrētā nozarē, ir ārpus iepriekš minēto konkurences tiesību normu tvēruma. Attiecīgi, šādas ģenerālvienošanās ietvaros drīkst vienoties par tādiem nosacījumiem kā:

• minimālā darba alga;
• darba laiks;
• virsstundu apmaksa;
• pensijas;
• darbnespējas lapu apmaksa;
• izglītība un apmācības;
• vecāku pabalsti;
• darba tiesisko attiecību pārtraukšana.

Vienlaikus tirgus dalībniekiem, arī ja konkrētajā nozarē ir noslēgta ģenerālvienošanās, ir aizliegts vienoties par jautājumiem, kuri ir saistīti ar to precēm vai pakalpojumiem gala patērētājiem, kā piemēram šo preču vai pakalpojumu cenas vai realizācijas apjomi, jo šie jautājumi nav saistīti ar darba vai nodarbinātības apstākļu uzlabošanu.

Jautājumu vai neskaidrību gadījumā, aicinām sazināties ar Konkurences padomi.

¹ https://www.mk.gov.lv/lv/generalvienosanas

² Lieta C-67/96 Albany International BV v. Stichting Bedrijfspensioenfonds Textielindustrie, 59.-60. rindkopa.