Lietā centrālais stīdus jautājums bija par likuma „Par pašvaldībām” 93. panta pirmajā daļā ietvertajām vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra tiesībām atstādināt pašvaldības domes priekšsēdētāju no amata pienākumu pildīšanas, ja domes priekšsēdētājs nepilda likumos noteiktos pienākumus. Pieteicējs lietā nepiekrita ministra konstatētajiem pārkāpumiem, kā arī tam, ka tieši domes priekšsēdētājs ir atbildīgs par konstatētajiem pārkāpumiem.

Senāts norāda, ka neviens valsts varas atzars nevar būt absolūti neatkarīgs. Tāpēc vēl jo vairāk arī pašvaldības savā būtībā un darbībā valstī nav absolūti neatkarīgas. Tam, ka konkrētās nozares ministram ir kontroles tiesības pār to, lai domes priekšsēdētājs ievērotu un pildītu tiesību normas, ir pamatojums un pēc būtības arī tiesisku valsti stiprinošs, nevis vājinošs efekts. Jāpiemin arī procedūra, kas nav patvaļīga, bet ir noteikta likumā un kas tostarp prasa saņemt domes priekšsēdētāja paskaidrojumu par strīdus jautājumiem un tādēļ ir vērsta uz objektīvas informācijas noskaidrošanu.

Lai tiktu īstenota pašvaldību pārraudzība, ar likumu „Par pašvaldībām” vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram un citām institūcijām piešķirta virkne tiesību. Pirmkārt, tās ir ministra tiesības tikt informētam, t.i., ministra tiesības pieprasīt un saņemt no pašvaldības informāciju par visiem tās darbības jautājumiem, savukārt pašvaldībai ir noteikts pienākums atsevišķus tās pieņemtos lēmumus uzrādīt ministrijai. Informācijas pieprasīšana un saņemšana ir priekšnoteikums tālāku uzraudzības pasākumu veikšanai, konsultāciju vai ieteikumu sniegšanai. Likums paredz arī vairākus pašvaldības darbības pēckontroles veidus. Tātad likums „Par pašvaldībām” paredz, ka pašvaldību pārrauga ministrija un ministram ir tiesības gan pieprasīt domei atbrīvot domes priekšsēdētāju no amata, gan pašam viņu atstādināt.

Senāts spriedumā vērš uzmanību uz to, ka domes priekšsēdētājs ar ministra rīkojumu tiek tikai atstādināts no priekšsēdētāja amata, bet viņš nezaudē deputāta statusu. Proti, ministram likuma „Par pašvaldībām” 93.pants piešķir tiesības kontrolēt tikai pašvaldības deputātu ievēlēto domes priekšsēdētāju, bet nav tiesību iejaukties attiecīgās pašvaldības teritorijā dzīvojošo pilsoņu izvēlētā deputāta statusā, to anulējot. Tādēļ nav pamatoti pieteicēja argumenti par leģitimācijas vājināšanu un to, ka ministrs soda iedzīvotāju ievēlētu deputātu.

Senāts spriedumā atzīst, ka pieteicēja iebildumi par apgabaltiesas secinājumiem attiecībā uz pieļautajiem pārkāpumiem nav pamatoti. Senāts spriedumā norāda uz tiesas atzīto, ka rīkojumā pamatoti konstatēti pieteicēja pieļauti pārkāpumi amata pienākumu pildīšanā, kas attiecīgi bija pamats viņa atstādināšanai. Domes priekšsēdētāja atstādināšanas pamata pietiekamībai nav nekāda sakara ar matemātisku aprēķinu par to, cik daudzi no pārkāpumiem ir atzīstami par pierādītiem vai pamatotiem. Var pietikt arī ar vienu būtisku pārkāpumu, lai būtu pamats domes priekšsēdētāja atstādināšanai. Tāpēc pārkāpumu skaits pats par sevi nevar būt noteicošais apstāklis. Apgabaltiesa ir atzinusi, ka, neskatoties uz neveiksmīgo argumentāciju rīkojumā, ir konstatējami trīs pārkāpumi, un tie tiesas vērtējumā tika atzīti par pietiekamiem, lai pieteicēju atstādinātu no domes priekšsēdētāja amata pienākumu pildīšanas.

Senāts atzina, ka apgabaltiesa izvērtējusi atstādināšanas pieļaujamību, atbilstību un samērīgumu. Turklāt Senāts norāda, ka likuma „Par pašvaldībām” 93.panta pamatmērķis nav sodīt domes priekšsēdētāju. Šī norma ir paredzēta kā instruments, lai nodrošinātu tiesisku domes darbību.

Lieta Nr. SKA-195/2023 (A420187719)