Pieteicēji savā starpā noslēdza uztura līgumu, kā rezultāta uztura devējs no uztura ņēmējas saņēma domājamās daļas zemnieka saimniecībā. Uzņēmumu reģistrs iebilda, ka zemnieka saimniecībai ir vairāki īpašnieki, bet nav iesniegts visu līdzīpašnieku parakstīts lēmums par īpašnieka maiņu, kā arī līdzīpašnieku savstarpēji noslēgts līgums, kurā norādīta likumā prasītā informācija. 

Senāts atzina, ka zemnieka saimniecība var pastāvēt kā individuāls vienas fiziskās personas uzņēmums vai kā ģimenes uzņēmums. Tāds tiesību subjekts, kāds reģistrēts konkrētajā gadījumā – vairāku fizisko personu, kuras nav viena ģimene, zemnieka saimniecība – tiesību normās nav regulēts.  

Zemnieka saimniecībai nav skaidras mantas un atbildības šķirtības. Manta, kuru zemnieka saimniecības īpašnieks nodala saimnieciskajai darbībai, nav nošķirta atsevišķā juridiskajā personā (kaut arī likumā zemnieka saimniecības sakarā tiek lietots juridiskās personas jēdziens). Būtībā zemnieka saimniecība ir vienīgi fiziskās personas īpašuma organizēšanas forma. Tas nozīmē, ka dalība tajā neveido jebkādu konkrētu objektu jeb lietu civiltiesiskā izpratnē (kā, piemēram, daļa, akcija, paja). To nav iespējams atsavināt kā civiltiesiskās apgrozības objektu. 

Personām saimnieciskās darbības veikšanā ir jāizmanto tādas saimnieciskās darbības formas, kādas likums ir paredzējis. Arī tālākas izmaiņas saimnieciskās darbības formā ir pieļaujamas tikai atbilstoši likumā paredzētajām iespējām. Nedz Uzņēmumu reģistrs, nedz tiesa nevar pēc analoģijas piemeklēt vai izveidot regulējumu tādam saimnieciskās darbības subjektam, kas likumā nav paredzēts. Pretējā gadījumā veidotos būtiska neskaidrība civiltiesiskajā un komerciālajā vidē un apgrozībā, bet tieši skaidrības un noteiktības dēļ pastāv saimnieciskās un komercdarbības subjektu un to darbības regulējums. 

Senāta 2024. gada 18. oktobra spriedums lietā Nr.SKA-169/2024 (A420159421)