Augstākajā tiesā lieta bija ierosināta, pamatojoties uz Jāņa Kuzina, Andra Tolmačova, Aleksandra Kuzmina un Žannas Kareļinas pieteikumu par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma atcelšanu, ar kuru Centrālā vēlēšanu komisija atteikusies nodot parakstu vākšanai likumprojektu „Grozījumi Pilsonības likumā”, kas paredz piešķirt pilsonību Latvijas nepilsoņiem.

Tiesa spriedumā norādījusi, ka Latvija līdz šim ir konsekventi ievērojusi nepārtrauktības doktrīnu, noregulējot jautājumu par Latvijas pilsonību un par okupācijas rezultātā Latvijā iebraukušo un pēc valsts atjaunošanas palikušo okupētājvalsts piederīgo statusu. Proti, tikusi atzīta pilsonība tām personām, kas pieder pie Latvijas pilsoņu sākotnējā sastāva, kas nepārtraukti turpināja pastāvēt, neraugoties uz okupāciju. Savukārt netika piešķirta pilsonība iedzīvotājiem, galvenokārt bijušās PSRS pilsoņiem, kuri nepieder pie agrākā Latvijas pilsoņu sastāva. Taču viņiem tiek piešķirts īpašs, drošs un starptautisko un Latvijas cilvēktiesību prasībām atbilstošs statuss, kā arī tiesības vispārējā kārtā naturalizēties.

Tiesa konstatēja, ka likumprojekts paredz masveidā, neizdodot individuālus tiesību aktus, piešķirt Latvijas pilsonību visiem bijušās PSRS pilsoņiem, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā. Tādējādi likumprojekts uzrāda būtiski atšķirīgu risinājumu bijušās PSRS pilsoņu statusa tiesiskajā noregulējumā. Proti, parāda, ka Latvija atzīst šo personu tiesisku piederību (un tieši pilsonības statusā) Latvijas valstij kā personu grupai kopumā. Šāds risinājums neatbilst nepārtrauktības doktrīnai, jo ir pretrunā līdz šim konsekventi paustajai valsts nostājai, kas saskaņā ar Neatkarības deklarāciju un Satversmi ir vienīgā konstitucionāli pieļaujamā. Šāda pavērsiena sekas starptautiskajās tiesībās vērtējamas kā apdraudējums nepārtrauktības doktrīnas attiecināšanai uz Latviju.

Tiesa arī atzina, ka pilsonības piešķiršana nepilsoņiem likumprojektā paredzētajā veidā ir pretrunā Satversmes 1.pantam, jo apdraud demokrātiskas valsts iekārtas funkcionēšanu. Atšķirībā no šobrīd paredzētā naturalizācijas procesa saskaņā ar likumprojektu pilsonības piešķiršana ļoti lielam personu skaitam vienlaicīgi notiktu bez individuāliem tiesību aktiem – tātad arī bez demokrātisko procesu norisei nepieciešamās valsts valodas, Satversmes un valsts vēstures un kultūras pamatu zināšanu pārbaudes. Netiktu pārbaudīta tādu kritēriju esība, kuri var būt pamats liegt uzņemšanu pilsonībā, tostarp, vai ar savu uzvedību, vai darbībām persona nerada draudus Latvijas valsts un sabiedriskai drošībai, valsts demokrātiskajai konstitucionālajai iekārtai, valsts neatkarībai un teritoriālajai neaizskaramībai. Tāpat izpaliktu personas solījums par uzticību Latvijas Republikai – tātad personas valstiskās lojalitātes simbolisks apliecinājums.

Apsvērumi par demokrātijas funkcionēšanai nepieciešamo prasmju, zināšanu un lojalitātes apliecinājuma nozīmi liek šaubīties par nepilsoņu (visā to kopumā) spēju un vēlmi patiesi iekļauties un ar izpratni piedalīties Latvijas valsts demokrātijas procesā. Patiesa iekļaušanās un izpratne par valstī notiekošajiem demokrātijas procesiem ir nepieciešami priekšnoteikumi, lai tiktu īstenots Satversmes 1.pants.