Savā pieteikumā iesniedzējs sūdzējās par tiesību uz taisnīgu tiesu, tai skaitā pušu līdztiesības principa, pārkāpumu Kiprā un Latvijā. Pieteikumā iesniedzējs apgalvoja, ka Augstākās tiesas Senāta lēmums par Kipras tiesas sprieduma atzīšanu un izpildi bija pretrunā Civilprocesa likuma un Eiropas Savienības (ES) Padomes 2000.gada 22.decembra Regulas (EK) Nr.44/2001 par piekritību un spriedumu atzīšanu un izpildīšanu civillietās un komerclietās (Briseles I Regula) prasībām. Tāpat iesniedzējs uzskatīja, ka lietas izskatīšanas laikā Augstākajā tiesā tika pārkāpts pušu līdztiesības princips.

Ar 2010.gada 30.marta Tiesas lēmumu iesniedzēja sūdzība pret Kipru tika noraidīta kā nepieņemama izskatīšanai pēc būtības, jo netika ievērots Konvencijā noteiktais sešu mēnešu termiņš pieteikuma iesniegšanai Tiesā, tādēļ lietā tika vērtēta tikai Latvijas tiesu nolēmumu atbilstība Konvencijas 6.panta 1.punkta prasībām.

Tiesa vispirms norādīja, ka tā nevar vērtēt Latvijas tiesu pieņemto nolēmumu atbilstību nacionālo tiesību normām, piemēram, Civilprocesa likumam, citiem starptautiskajiem līgumiem un ES tiesībām. Tā vietā Tiesas jurisdikcijā ir uzraudzīt, vai ir ievērotas Konvencijas 6.panta prasības.

Tiesa atgādināja, ka viens no „tiesību uz taisnīgu tiesu” aspektiem ir pušu līdztiesības princips, kas prasa, lai katrai pusei tiktu dotas vienlīdzīgas iespējas īstenot savas intereses tiesā, nenostādot vienu pusi acīmredzami neizdevīgākos apstākļos salīdzinājumā ar otru. Šis princips ir attiecināms arī uz lietā izsūtītiem tiesu paziņojumiem un pavēstēm. Briseles I Regula ir balstīta uz savstarpējo uzticēšanos ES dalībvalsts tiesām, un saskaņā ar regulu vienas ES dalībvalsts tiesas nolēmumi otrā dalībvalstī tiek atzīti gandrīz automātiski, tikai formāli pārbaudot lietas materiālus, bet nedodot tiesības tiesai pašai pēc savas iniciatīvas apšaubīt nolēmuma izpildi. Tādēļ Augstākās tiesas Senātam bija jānodrošina ātra un efektīva Kipras tiesas sprieduma atzīšana un izpilde, lai ievērotu no ES tiesībām izrietošos pienākumus. Tiesa atzīmēja, ka Augstākās tiesas Senāta secinājumi, noraidot iesniedzēja lūgumu par sprieduma neatzīšanu, jo viņam bija liegtas tiesības īstenot savu interešu pārstāvību Kipras tiesā, atbilda Eiropas Savienības tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru Briseles I Regulas 34.panta otrā daļa nav piemērojama, ja persona nav izmantojusi iespēju apstrīdēto spriedumu pārsūdzēt. Arī pašu Tiesu nepārliecināja iesniedzēja argumenti, kurus viņš izvirzīja, lai pamatotu Kipras sprieduma nepārsūdzēšanu. Tiesa uzsvēra, ka iesniedzējs bija darbojies kā investīciju konsultants un, slēdzot aizdevuma līgumu, bija piekritis Kipras tiesu jurisdikcijai. Tādēļ viņam vajadzēja paredzēt gan aizdevuma neatmaksāšanas tiesiskās sekas, gan to, ka strīds par saistību neizpildi tiks vērtēts Kipras tiesās. Līdz ar to tikai paša rīcības rezultātā iesniedzēja bija zaudējis iespēju pārsūdzēt Kipras tiesas spriedumu. Pamatojoties uz visiem lietas apstākļiem kopumā un no ES tiesībām izrietošajiem nacionālo tiesu pienākumiem, Tiesa uzskatīja, ka Augstākās tiesas Senāta lēmums šajā lietā atbilda Konvencijas 6.panta 1.punkta prasībām. Arī attiecībā uz pārējām iesniedzēja sūdzībām Tiesa nesaskatīja Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu.

Pilns 2014.gada 25.februāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājaslapā. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (17502/07) un sprieduma pasludināšanas datums (25/02/2014).

Fakti lietā „Avotiņš pret Latviju”

1999.gada maijā iesniedzējs, kas darbojās kā investīciju konsultants, aizņēmās no Kipras kompānijas „Fairweather Holdings Limited” 100 000 USD, noslēdzot aizņēmuma līgumu. Aizdevuma summas saņemšanas apliecināšanai iesniedzējs parakstīja parāda apliecinājuma aktu, kas tika noformēts liecinieka klātbūtnē un kurā viņš norādīja savu adresi Latvijā. Parāda apliecinājuma akts paredzēja, ka iesniedzējam aizdevums jāatdod līdz 1999.gada jūnijam, piemērojot 10% likmi gadā. Puses vienojās, ka visi strīdi, kas varētu rasties sakarā ar aizdevumu, ir pakļauti Kipras Republikas likumiem un tiesu jurisdikcijai.

Tā kā noteiktajā termiņā iesniedzējs aizdevuma un procentu apmaksu neveica, 2003.gadā „Fairweather Holdings Limited” vērsās Limasolas (Kipra) tiesā. Iesniedzējam uz viņa norādīto adresi Latvijā tika nosūtīta pavēste par ierašanos tiesā.

2004.gada maijā Limasolas tiesa izskatīja lietu un pieņēma nolēmumu, saskaņā ar kuru iesniedzējam bija jāsamaksā „Fairweather Holdings Limited” 100 000 USD, procenti un tiesāšanās izdevumi. Lieta tika izskatīta, iesniedzējam klāt neesot.

2005.gada februārī „Fairweather Holdings Limited” lūdza Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesu atzīt un izpildīt Limasolas tiesas nolēmumu. Pirmās instances tiesa apmierināja „Fairweather Holdings Limited” prasību, un attiecīgais lēmums tika nosūtīts iesniedzējam.

Par minētajiem nolēmumiem iesniedzējs uzzināja 2006.gada jūnijā, kad tika saņemts tiesu izpildītāja paziņojums par parādu nokārtošanu. Tā rezultātā iesniedzējs iesniedza blakus sūdzību par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas lēmumu un pieteikumu par procesuālā termiņa atjaunošanu. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa apmierināja iesniedzēja pieteikumu un atjaunoja termiņu blakus sūdzības iesniegšanai.

2006.gada oktobrī Rīgas apgabaltiesa atcēla pirmās instances tiesas lēmumu, pamatojot, ka nebija iesniegti pierādījumi par Limasolas tiesas nolēmuma stāšanos spēkā un nebija izpildītas Eiropas Savienības Padomes 2000.gada 22.decembra regulas (EK) Nr.44/2001 par piekritību un spriedumu atzīšanu un izpildīšanu civillietās un komerclietās. „Fairweather Holdings Limited” iesniedza blakus sūdzību par Rīgas apgabaltiesas lēmumu. Ar 2007.gada 31.janvāra Augstākās tiesas Senāta lēmumu „Fairweather Holdings Limited” pieteikums tika apmierināts. Pamatojoties uz Augstākās tiesas senāta spriedumu, 2007.gada 14.februārī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa izdeva izpildu rakstu.