Iekšlietu ministrija uzskata, ka likuma grozījumi piedāvātajā redakcijā vai tādā redakcijā, kas nesatur skaidrus kriminālatbildības kritērijus, var nevis saliedēt sabiedrību, bet tieši pretēji – veicināt sabiedrības šķelšanos.

Tāpēc Iekšlietu ministrija lūdz izdalīt no likumprojekta pantu, kas paredz papildināt Krimināllikumu ar jaunu 83.1 pantu, un virzīt to kā atsevišķu likumprojektu, kurā anotācijā būtu izskaidrota minētās normas nepieciešamība un būtība, vienlaikus nodrošinot sabiedrības līdzdalību likumprojekta izstrādē.

Tāpat vēstulē Iekšlietu ministrija atkārtoti norāda, ka Likumprojektā ietvertā Krimināllikuma 83.1 panta izdalīšana vienlaikus ir svarīga, lai nodrošinātu Likumprojekta steidzamu pieņemšanu, izsludināšanu un stāšanos spēkā, jo tas paredz papildināt Krimināllikumu ar jaunu pantu, nosakot kriminālatbildību par jaunas psihoaktīvas vielas vai to saturoša izstrādājuma neatļautu izgatavošanu, iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu un pārsūtīšanu realizācijas nolūkā un realizēšanu. Tāpat tas satur arī normas, kas ievieš Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, kas savukārt ir ļoti būtiskas cīņā ar jauno psihoaktīvo vielu izplatību un seksuāla rakstura noziegumu apkarošanu valstī.

Iekšlietu ministrijas iebildumi pret Likumprojektā ietvertā 83.1 panta redakciju:

1) normas būtība ir vērtējama kā iejaukšanās personas tiesībās uz vārda brīvību, tāpēc, lai potenciālā krimināltiesību norma būtu piemērojama praksē, tai jāatbilst visiem cilvēktiesību ierobežošanas kritērijiem. Pretējā gadījumā norma nebūs piemērojama praksē, vai arī tās piemērošana novedīs pie Latvijai negatīviem spriedumiem Eiropas Cilvēktiesību tiesā;

2) jebkuram cilvēktiesību ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar kvalitatīvi izstrādātu likumu, likumam jābūt saprotamam leģitīmam mērķim, bet ierobežojumam jābūt samērīgam ar sasniedzamo mērķi. Iztrūkstot kaut vienam no minētajiem kritērijiem, ko izvirzījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē, piedāvātā norma, kas ierobežo vārda brīvību, nav uzskatāma par pamatotu;

3) 2014.gada 25.februārī Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē tika norādīts, ka ierobežojuma mērķis primāri ir aizsargāt sabiedrības intereses, cilvēku cieņu un godu, kā arī valsts drošību. No piedāvātās redakcijas drīzāk ir saprotams, ka tiešais objekts ir valsts drošības intereses, nevis noteiktas sabiedrības grupas (domājams, Latvijas Republikas pilsoņu), kuru intereses vistiešākajā veidā tiek aizskartas ar šāda veida nodarījumiem. To notikumu apšaubīšana, kuru rezultātā Latvijas Republika zaudēja neatkarību, nenoliedzami apdraud nacionālo drošību, taču starptautiskās cilvēktiesību institūcijas ne reizi vien norādījušas, ka atsevišķos gadījumos personas pamattiesības, tai skaitā tiesības uz vārda brīvību, prevalē pār valsts interesēm. Jāatzīmē, ka normas tvēruma noteikšanu var apgrūtināt arī tās iespējamā vieta Krimināllikumā. Jau tas vien, ka vairākkārtīgi mainīta minētās normas iespējamā atrašanās Krimināllikumā, liecina, ka līdz galam nav nodefinēts, kādu interešu aizsardzībai tiks ieviests attiecīgais vārda brīvības ierobežojums;

4) Krimināllikuma 74.1 pantā paredzēta atbildība par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku slavināšanu vai īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku noliegšanu vai attaisnošanu. Noziegums pret mieru saskaņā ar Krimināllikuma 72.pantu ir bruņotas agresijas plānošana, gatavošana, tās izraisīšana, piedalīšanās tajā, agresīva kara vešana, pārkāpjot Latvijas Republikai saistošus starptautiskos līgumus. Attiecīgi arī PSRS un nacistiskās Vācijas īstenoto agresiju pret Latvijas Republiku varētu vērtēt kā noziegumu pret mieru, un ņemot vērā minēto, Iekšlietu ministrija uzskata, ka minētā norma būtu ietverama Krimināllikuma IX nodaļā ,,Noziegumi pret cilvēci, mieru, kara noziegumi, genocīds” šobrīd spēkā esošajā 74.1 pantā. Krimināllikuma IX nodaļā paredzēta atbildība par noziedzīgiem nodarījumiem, kas apdraud valsts, sabiedrības un atsevišķu personu intereses, nodrošinot starptautisko tiesību normu izpildīšanu par visas cilvēces, valstu un tautu pastāvēšanas nosacījumu ievērošanu.

Iekšlietu ministrijas ieskatā normas ietveršana Krimināllikuma IX nodaļā nepārprotami norādītu gan uz nodarījuma nenoliedzamo saistību ar noziegumiem pret mieru, gan uz tā tiešo objektu. Valsts drošības intereses ar šādiem nodarījumiem nenoliedzami varētu tikt būtiski aizskartas, tomēr primāri ar šādiem nodarījumu tiktu aizskartas tās sabiedrības grupas intereses, kas tieši cieta no PSRS un nacistiskās Vācijas noziegumiem, tai skaitā no agresijas pret valsti.

Būtiski ir arī noteikt atbilstošu sankciju par attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Nav skaidrs, kāpēc Likumprojektā ietvertajā normas sankcijā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem, attiecīgi minētais noziedzīgais nodarījums klasificējams kā mazāk smags noziegums. Vai likumdevējs apzināti vēlējies, lai PSRS un nacistiskās Vācijas īstenotā agresija pret Latvijas Republiku tiktu vērtēta kā mazāk nozīmīga un aizskaroša kā, piemēram, noziegums pret mieru vai kara noziegums.

Vienlaikus norādām, ka arī Lietuvas Kriminālkodeksa 170.2 pants PSRS un nacistiskās Vācijas noziegumus pret Lietuvas Republiku raksturo kā noziegumus pret mieru, kas ir līdzvērtīgi citiem starptautiskiem noziegumiem – genocīdam, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem. Šādus nodarījumus nebūtu pamats nošķirt, turklāt arī Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtos visi minētie noziegumi – genocīds, noziegumi pret cilvēci, kara noziegumi, agresija – tiek vērtēti kā vissmagākie noziegumi, kas skar visu starptautisko sabiedrību kopumā;

5) šobrīd nav viennozīmīgi saprotams, kuras PSRS un nacistiskās Vācijas veiktās darbības tiek aptvertas ar jēdzienu „īstenotā agresija” un kādu laika posmu tās aptver. Saglabājot pantu piedāvātajā redakcijā, normatīvajos aktos nepieciešams definēt jēdzienu „agresija”, lai tas būtu saistošs tiesību piemērotājiem Latvijā. Līdzšinējās diskusijas likumdošanas procesā pierādīja, ka nav vienotas izpratnes par jēdziena „agresija” saturu, kas ir viens no būtiskākajiem kritērijiem, lai personu sauktu pie kriminālatbildības par normā paredzēto pārkāpumu. Līdz ar to, ieviešot Krimināllikumā atbildību par PSRS vai nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai rupju trivializēšanu, sākotnēji būtu nepieciešams Krimināllikumā ieviest agresijas definīciju, analoģiski kā tas paredzēts attiecībā uz Krimināllikuma IX nodaļā ietvertajiem noziegumiem pret cilvēci, mieru, kara noziegumiem un genocīdu;

6) vērtējot normu no piemērošanas viedokļa, ir svarīgi, lai tajā tiktu atspoguļoti visi noziedzīga nodarījuma sastāva elementi. Jānorāda, ka piedāvātā Krimināllikuma 83.1 panta redakcija ir neskaidra un praksē varētu būt apgrūtināta tās piemērošana, jo normai ir jābūt skaidrai un saprotamai tā, lai sabiedrība un ikviens indivīds varētu paredzēt savas rīcības sekas, kā arī, lai kompetentai iestādei, kas izmeklēs šos pārkāpumus, būtu skaidrs, konkrēti par kādiem nodarījumiem persona ir saucama pie kriminālatbildības. Vienlaikus normā jābūt iestrādātiem skaidriem kritērijiem, kāda personas rīcība uzskatāma par tādu, lai personu sauktu pie kriminālatbildības;

7) noteiktajam ierobežojumam, arī tad, ja tam ir leģitīms un skaidri formulēts mērķis, ir jābūt samērīgam demokrātiskā sabiedrībā. Kriminālatbildības paredzēšana par vēsturisku faktu „trivializēšanu” kā tādu, neprecizējot attiecīgās normas tvērumu, no starptautiskā viedokļa varētu būt vērtējams kā nesamērīgs vārda brīvības ierobežojums. Savukārt attiecībā uz vēsturiskiem faktiem ANO Cilvēktiesību Komitejas 102.sesijā pieņemtajā komentārā par „Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” uzsvērts: „Likumi, kas soda uzskatu izteikšanu par vēsturiskiem faktiem, nav savienojami ar paktā noteiktajiem valstu pienākumiem saistībā ar uzskatu un vārda brīvību. Pakts neaizliedz izteikt kļūdainu viedokli vai nekorektu pagātnes notikumu interpretāciju.” Ņemot vērā minēto, pirms šādas normas piemērošanas ir nepieciešams precīzi formulēt tajā ietvertā pamattiesību ierobežojuma mērķi;

8) arī piemērojot attiecīgo normu, katrā gadījumā būs jāvērtē samērīgums, nosakot ekspertīzes. Ņemto vērā līdzšinējo praksi, jau iepriekš secināms, ka vērtējums lielākoties nebūs viennozīmīgs. Ja radīsies saprātīgas šaubas par personas vainu, tad šādas šaubas būs tulkojamas par labu personai

Likumprojektā ietvertā 83.1panta redakcija:

„83.1 pants. PSRS un nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publiska noliegšana, attaisnošana, slavināšana un trivializēšana.

Par PSRS vai nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai rupju trivializēšanu – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.”