Likumprojekts paredzēja noteikt, ka lats ir vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā līdz brīdim, kad tauta tautas nobalsošanā lemj savādāk. Augstākā tiesa atzina par pamatotiem Centrālās vēlēšanu komisijas secinājumus, ka tautas nobalsošanai nododamie jautājumi ir izsmeļoši paredzēti Satversmē, un pieteicēja ar grozījumiem likumā „Par Latvijas Banku” nevar noteikt vēl vienu Satversmē neparedzētu tautas nobalsošanas gadījumu.

Konkrētajā gadījumā pieteicēja piedāvā jaunu tautas nobalsošanas gadījumu paredzēt ar grozījumiem likumā „Par Latvijas Banku”, kas ir pretrunā ar Satversmes 64.pantu. Tas savukārt arī nozīmē, ka pieteicēja ar iesniegto likumprojektu ir iecerējusi izlemt jautājumu, kurš vispār ar likumu nav regulējams, tādēļ Augstākā tiesa atzīst par pamatotu Centrālās vēlēšanu komisijas secinājumu, ka iesniegto likumprojektu nevar uzskatīt par pilnīgi izstrādātu no satura viedokļa.

Augstākā tiesa spriedumā norādījusi, ka Satversmē ir atrunāti gadījumi, par kuriem tauta var lemt tautas nobalsošanā. Tādējādi tautas likumdošanas iniciatīvas tiesības nevar būt plašākas nekā tas ir paredzēts Satversmē. Līdz ar to tiesa atzīst par pamatotu Centrālās vēlēšanu komisijas secinājumu, ka pilsoņu kopuma kā valsts varas orgāna līdzdalības gadījumus Satversme nosaka izsmeļoši.

Ņemot vērā, ka Satversme neparedz tautas nobalsošanā izlemt jautājumu par maksāšanas līdzekli, ievest jaunu tautas nobalsošanas gadījumu var tikai un vienīgi grozot Satversmes tekstu, tātad, iesniedzot Satversmes grozījumu projektu.

Papildus jāatzīmē, ka Augstākā tiesa jau izšķīrusi strīdu un noraidījusi pieteikumu atcelt Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu biedrības „Par latu, pret eiro” pieteikumā par iespēju iesniegt likumprojektu „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”, kurš paredzēja papildināt Satversmes 4.pantu ar jaunu trešo teikumu šādā redakcijā: „Latvijas nacionālās naudas vienība ir lats.” (sk. Augstākās tiesas 2014.gada 28.marta spriedumu lietā Nr.SA-3/2014).