Tiesa uzskatīja, ka Ivana Djundika (turpmāk – iesniedzējs) administratīvas aizturēšana un ievietošana Liepājas Pašvaldības policijas atskurbtuvē 2003.gada 19.augustā neatbilda Konvencijas prasībām un ka viņa sūdzību par šiem notikumiem netika pienācīgi izmeklētas Valsts policijas un prokuratūras iestādēs. Tiesa arī atzina, ka ir noticis Konvencijas 5.panta 1.punkta (tiesības uz personisko brīvību un drošību) pārkāpums, jo iesniedzēja administratīvā aizturēšana nenotika saskaņā ar likumu. Iesniedzējs lūdza piespriest viņam morālo kompensāciju 200 000 EUR apmērā, taču Tiesa šo prasību apmierināja tikai daļēji, atlīdzībā piespriežot 5 000 EUR.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību par aizturēšanas apstākļiem, Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējam netika veikta pilna medicīniskā izmeklēšana uzreiz pēc viņa nogādāšanas Pašvaldības policijas iecirkņa atskurbtuvē. Tiesa norādīja, ka, tā kā iesniedzējs tika atrasts guļam kāpņu telpā alkohola reibumā un nebija spējīgs sniegt ziņas par savu identitāti vai notikušā apstākļiem, atbildīgajai iestādei bija jāpieņem, ka viņš varēja būt nokritis pa kāpnēm un tādējādi guvis slēptus miesas bojājumus. Tādēļ, Tiesas ieskatā, iesniedzēja sākotnējā medicīniskā apskate un pirmā medicīniskā palīdzība (brūču apstrāde), kuru veica Pašvaldības policijas iecirkņa dežūrārsts, bija nepilnīga. Tiesa atzīmēja, ka šīs apskates laikā iesniedzējam tika konstatēti tikai sejas nobrāzumi un sasitumi, kas arī tika ierakstīti iesniedzēja aizturēšanas protokolā. Savukārt vēlāk, kad iesniedzējs tika nogādāts slimnīcā, kur viņam tika veikta pilna medicīniskā apskate, viņam tika konstatēts slēgts gūžas locītavas lūzums, kā arī vairāki zilumi muguras lejasdaļā. Tiesa norādīja uz tiesu medicīnas ekspertīzes slēdzienu, proti, ka iesniedzēja traumas „varēja tikt gūtas cietu un trulu priekšmetu iedarbības rezultātā vai saskarē ar tiem” un secināja, ka šis apraksts sakrita ar iesniedzēja izklāstīto notikumu versiju, proti, ka viņu aiz kājām bija vilkuši lejā pa kāpnēm pašvaldības policisti. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja apgalvojumi bija pietiekami ticami un konstatēja Konvencijas 3.panta materiālās puses pārkāpumu.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību par 2003.gada 19.augusta notikumu izmeklēšanas efektivitāti, Tiesa atsaucās uz prokuratūras secinājumiem, proti, ka pirmā izmeklēšanas stadija bija nepilnīga. Šajā stadijā policija bija nozīmējusi tikai tiesu medicīnisko ekspertīzi, kura tika veikta uz iesniedzēja slimības vēsturē iekļauto dokumentu pamata. Attiecībā uz izmeklēšanas otro stadiju, Tiesa norādīja, ka Valsts policijas veiktā izmeklēšana lielā mērā balstījās uz Pašvaldības policijas dienesta ziņojumiem, un izmeklētāji nebija centušies noskaidrot visus notikušā apstākļus, ko varēja izdarīt, atkārtoti nopratinot incidentā iesaistītās Pašvaldības policijas amatpersonas un pašu iesniedzēju. Tiesas ieskatā šis apstāklis pats par sevi bija pietiekams, lai radītu šaubas par izmeklēšanas efektivitāti. Tiesa arī uzskatīja, ka prokuratūras iestāžu veiktā izmeklēšanas uzraudzība bija nepietiekama un nenovērsa konstatētās nepilnības, jo atbildīgo prokuroru secinājumi lielā mērā saskanēja ar policijas izmeklētāja konstatēto. Tiesa vēlreiz atkārtoja, ka valstij ir jāspēj sniegt ticams izskaidrojums gadījumiem, kad personai pēc tās atbrīvošanas no aizturēšanas vietas tiek konstatēti miesas bojājumi, kas aizturēšanas brīdī nebija dokumentēti, un tā kā Valsts policijas izmeklēšanā šis aspekts netika vērtēts, kā arī netika vērtēta Pašvaldības policijas darbinieku rīcības atbilstība tiesiskajam regulējumam, Tiesa uzskatīja, ka ir noticis Konvencijas 3.panta procesuālās puses pārkāpums.

Komentējot iesniedzēja sūdzību par viņa administratīvās aizturēšanas likumīgumu, Tiesa atzīmēja, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 171.pants, par kuru iesniedzējam tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols, neparedzēja administratīvo arestu kā sodu. Turklāt no Tiesai iesniegto materiālu kopijām nebija iespējams secināt, vai iesniedzējs jebkad tika saukts pie administratīvās atbildības par LAPK 171.pantā paredzēto pārkāpumu, savukārt sākotnējie materiāli jau bija iznīcināti pēc dokumentu glabāšanas termiņa beigām. Attiecībā uz valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzējs tika aizturēts LAPK 254.pantā noteiktajā kārtībā, Tiesa norādīja, ka atbilstoši LAPK 254.panta tekstam administratīvā kārtā var aizturēt personu, kura ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, taču lietas materiālos nebija ziņas vai iesniedzējs šādu pārkāpumu tiešām bija izdarījis. Balstoties uz šiem apsvērumiem, Tiesa konstatēja Konvencijas 5.panta 1.punkta pārkāpumu.

Pilns 2014.gada 15.aprīļa Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājaslapā.

Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (14920/05) un sprieduma pasludināšanas datums (25/02/2014).

Fakti lietā „Djundiks pret Latviju”

Sūdzības iesniedzējs ir 1939.gadā dzimušais Ivans Djundiks. 2003.gada 19.augustā iesniedzēju par atrašanos sabiedriskā vietā alkohola reibumā administratīvi aizturēja Liepājas Pašvaldības policijas darbinieki; aizturēšanas brīdī iesniedzējs gulēja bezsamaņā kādā no Liepājas dzīvojamu namu kāpņu telpām. Pēc aizturēšanas iesniedzējs tika nogādāts Pašvaldības policijas atskurbtuves telpās, kur viņu apskatīja dežurējošais ārsts, kas apstrādāja nobrāzumus un zilumus uz iesniedzēja sejas. Iesniedzējam tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols. Dažas stundas vēlāk iesniedzējs bija spējīgs komunicēt un sniegt informāciju par savu identitāti. Nedaudz vēlāk iesniedzējs sāka sūdzēties par sāpēm kājā, un dežurējošais ārsts pēc apskates nolēma izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas iesniedzēju nogādāja Liepājas pilsētas slimnīcā. Rentgenā viņam tika konstatēts slēgts gūžas locītavas lūzums, un viņam tika veikta operācija.

Mēnesi pēc incidenta iesniedzējs vērstās tiesībsargājošajās iestādēs ar sūdzību, ka viņu atskurbtuves telpās bija piekāvuši Pašvaldības policijas darbinieki. Iesniedzējs apgalvoja, ka viņš esot ticis nogrūsts pa kāpnēm un sists pret sienu. Pēc pārbaudes veikšanas 2003.gada 13.oktobrī Valsts policija pieņēma lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu. Šo lēmumu iesniedzējs pārsūdzēja prokuratūras iestādēs, kas atcēla sākotnējo Valsts policijas lēmumu, uzdodot novērst trūkumus izmeklēšanā. 2003.gada 25.novembrī Valsts policija atkārtoti pieņēma lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu. Lēmuma pamatotība tika pārbaudīta Liepājas pilsētas prokuratūrā, Kurzemes tiesu apgabala prokuratūrā un Ģenerālprokuratūrā, kas ar 2004.gada 13.oktobra galīgo lēmumu atstāja spēkā atteikumu uzsākt kriminālprocesu.