Iesniedzēja sūdzējās, ka iesniedzējas medicīnisko datu iegūšana un apstrāde septiņus gadus pēc ķirurģiskas kontracepcijas bija nesamērīga iejaukšanās viņas privātajā dzīvē. Tiesa atzina, ka šāda datu iegūšana un apstrāde nenotika „saskaņā ar likumu” Konvencijas 8.panta 2.panta izpratnē, jo notikumu brīdī Latvijā spēkā esošie tiesību akti nebija pietiekami precīzi, lai nepieļautu to patvaļīgu iztulkošanu un piemērošanu. Iesniedzēja lūdza piespriest viņai morālo kompensāciju 20 000 EUR apmērā, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, taču Tiesa šo prasību apmierināja daļēji, atlīdzībā piespriežot kompensāciju 11 000 EUR un atlīdzību par tiesāšanās izdevumiem 2768 EUR.

Vērtējot iesniedzējas sūdzību par viņas medicīnisko datu iegūšanu un apstrādi, Tiesa atzīmēja, ka nacionālajās tiesībās ir skaidri jānosaka kompetento iestāžu rīcības brīvības apjoms un veids šo darbību izpildes gaitā. Tiesa norādīja, ka Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija (MADEKKI) uzsāka iesniedzējas medicīnisko datu vākšanu septiņus gadus pēc ķirurģiskas kontracepcijas (sterilizācijas) veikšanas, laikā, kad iesniedzēja bija iesaistīta civilā tiesvedībā ar Cēsu slimnīcu. Tiesas ieskatā minētais laika posms liek apšaubīt, vai datu vākšana 2004.gadā ir atzīstama par „nepieciešamu medicīniskai aprūpei vai veselības pakalpojumu sniegšanai”.

Tiesa uzsvēra, ka personas datu, ne tikai medicīnas datu, aizsardzībai ir fundamentāla nozīme personas tiesību, kas ietvertas Konvencijas 8.pantā, aizsardzībā. Medicīnas datu konfidencialitātes nodrošināšana ir būtisks Konvencijas dalībvalstu tiesību sistēmu princips, tādēļ svarīgi ir ne tikai ievērot pacienta tiesības uz privātumu, bet arī nodrošināt mediķu un veselības pakalpojumu sniegšanas konfidencialitāti.

Tiesa uzskatīja, ka notikumu laikā spēkā esošās tiesību normas noteica MADEKKI kompetenci ļoti vispārīgi, tādēļ nacionālās tiesas nevarēja pārbaudīt iesniedzējas privātās dzīves aizskāruma samērīgumu iepretim sabiedrības interesēm. Tiesa arī norādīja, ka iesniedzēja nekad netika informēta, ka MADEKKI ieguva un apstrādāja viņas personiskos datus nolūkā veikt vispārēju Cēsu slimnīcas sniegto veselības aprūpes pakalpojumu kontroli. Tiesas ieskatā MADEKKI apstrādāja iesniedzējas medicīnas datus, iepriekš neizvērtējot, vai iegūtie dati būs „būtiski” vai „svarīgi”, lai sasniegtu MADEKKI izmeklēšanā noteikto mērķi, un tādēļ Tiesa atzina, ka tas, vai MADEKKI darbiniekiem bija noteikts tiesisks pienākums nodrošināt personas datu konfidencialitāti, šajā lietā nav izšķirošs. Tāpat Tiesa norādīja, ka nacionālās normas neparedzēja datu subjekta tiesības pirms datu vākšanas uzsākšanas tikt informētam, ka MADEKKI veiks tā personas datu apstrādi.

Tiesa nepiekrita Latvijas valdības viedoklim, ka MADEKKI datus par iesniedzējas slimības vēsturi vāca, lai izvērtētu ārsta, kurš veica olvadu nosiešanu, kriminālatbildību, tā kā apsūdzības celšanai septiņus gadus pēc notikušā bija iestājies noilgums, un ne Cēsu slimnīcas vadība, ne MADEKKI nebija pilnvarots vērtēt privātpersonas kriminālatbildību. Tiesa norādīja, ka MADEKKI ir valsts pārvaldes institūcija, un tiesību normas starp MADEKKI funkcijām neparedzēja neatkarīga eksperta atzinuma sniegšanu tiesvedībā.

Pilns 2014.gada 29.aprīļa Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājas lapā. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (52019/07) un sprieduma pasludināšanas datums (29/04/2014).

Fakti lietā „L.H. pret Latviju”

Sūdzības iesniedzēja ir 1975.gadā dzimušajai L.H. 1997.gadā Cēsu rajona centrālajā slimnīcā tika sniegta dzemdību palīdzība. Ķeizargrieziena operācijas laikā bez pacientes piekrišanas tika izdarīta olvadu nosiešana. Pēc neveiksmīga mēģinājuma vienoties par izlīgumu ārpustiesas kārtībā, 2005.gada februārī L.H. uzsāka civilprocesu pret slimnīcu, un 2006.gada decembrī iesniedzējai tika piespriesta kompensācija par piespiedu sterilizāciju. Tikmēr 2004.gada februārī Medicīniskās aprūpes un darbspēju kvalitātes kontroles inspekcija („MADEKKI”), pēc Cēsu slimnīcas galvenā ārsta lūguma, ierosināja administratīvo lietu par L.H. sniegto veselības aprūpi, ginekoloģisko un dzemdību palīdzību laika posmā no 1996.gada līdz 2003.gadam. MADEKKI saņēma medicīniskos dokumentus no trīs ārstniecības iestādēm, un 2004.gada maijā sastādīja atzinumu, kas ietvēra detalizētus datus par L.H. veselību un privāto dzīvi. 

L.H. pārstāve iesniedza pieteikumu administratīvajā tiesā par MADEKKI rīcības atzīšanu par prettiesisku, morālā kaitējuma atlīdzināšanu un atzinuma atcelšanu, norādot, ka izmeklēšana bija prettiesiska, jo tās galvenais mērķis bija palīdzēt slimnīcai iegūt pierādījumus gaidāmajai tiesvedībai, kas ir ārpus MADEKKI kompetences. Ar Administratīvās apgabaltiesas spriedumu L.H. pieteikums tika noraidīts. Ar 2007.gada 8.februāra spriedumu Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments Administratīvās apgabaltiesas spriedumu atstāja negrozītu.