Izskatāmajā kriminālprocesā pirmās instances tiesa 2012.gada 20.jūlijā apsūdzētajam, kurš izcieta brīvības atņemšanas sodu saskaņā ar iepriekšējo spriedumu un kuram soda termiņš beidzās 2012.gada 3.novembrī, piemēroja drošības līdzekli – apcietinājumu, taču sprieduma rezolutīvajā daļā, atsaucoties uz Krimināllikuma 52.panta ceturto daļu, norādīja, ka apsūdzētajam soda termiņā tiek ieskaitīts laiks no 2012.gada 3.novembra līdz sprieduma spēkā stāšanās dienai. Pirmās instances tiesa atzina, ka laikā no 2011.gada 28.jūnija līdz 2012.gada 2.novembrim apsūdzētais izcietis brīvības atņemšanas sodu saskaņā ar iepriekšējo tiesas spriedumu. Apelācijas instances tiesa šādu pirmās instances tiesas atzinumu uzskatījusi par pamatotu.

Izvērtējusi apsūdzētā kasācijas sūdzības argumentus par apcietinājuma ieskaitīšanu soda termiņā, Augstākā tiesa atzīst, ka, izlemjot minēto jautājumu, jāvadās no Krimināllikuma 52.panta ceturtajā daļā ietvertā principa, ka iepriekšējo apcietinājumu tiesa ieskaita soda laikā, skaitot vienu iepriekšējā apcietinājuma dienu par vienu brīvības atņemšanas dienu. Augstākā tiesa norāda, ka gadījumos, kad notiesātajam, kurš izcieš brīvības atņemšanas sodu saskaņā ar iepriekšējo spriedumu, jaunajā lietā tiek piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums – soda izciešana pēc iepriekšējā sprieduma tiek pārtraukta, jo apcietinājumam un brīvības atņemšanai ir atšķirīgi mērķi un personas vienlaicīgu atrašanos apcietinātā un notiesātā statusos likums neparedz, turklāt apcietinājuma piemērošana ir vērsta uz personas, kas izcieš brīvības atņemšanas sodu, tiesību papildu ierobežošanu. Tādējādi neizciestais sods pēc iepriekšējā sprieduma tiek rēķināts uz lēmuma par apcietinājuma piemērošanu pieņemšanas dienu, savukārt apcietinājuma laiks saskaņā ar Krimināllikuma 52.panta piekto daļu tiek ieskaitīts soda termiņā jaunajā lietā. Šāda atziņa pamatota arī ar Latvijas Republikā atzītu tiesību zinātnieku viedokli.