Prasītājai 1994.gada augustā nostiprinātas īpašuma tiesības Rīgas rajona Mārupes pagasta zemesgrāmatas nodalījumā uz nekustamo īpašumu, kas sastāvējis no diviem zemes gabaliem ar kopējo platību 20,22 ha. 1997.gada 5.februārī Latvijas Republikas Saeima pieņēmusi likumu „Par zemes īpašumu atsavināšanu valsts vajadzībām VLU „Rīga” teritorijā”, kas paredzējis atsavināt bijušo īpašnieku un to mantinieku zemes īpašumus 242,6467 ha platībā. Prasītājas nekustamais īpašums 12,6573 ha platībā ticis iekļauts atsavināmo zemju sarakstā un atlīdzība par atsavināmo zemi vienpusēji noteikta Ls 1811,26 apmērā. Nosakot šo atlīdzības apmēru, piemēroti 1996.gada 19.decembra grozījumi Augstākās padomes 1992.gada 15.septembra lēmumā „Par Latvijas Republikas likuma „Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām” spēkā stāšanās kārtību”, kuru 2.punkta otrajā daļā noteikts, ka, atsavinot valsts vai sabiedrības vajadzībām nepieciešamo nekustamo īpašumu, uz kuru atjaunotas bijušā īpašnieka īpašuma tiesības, zemes reformas laikā, atlīdzības apmērs nosakāms naudā, bet ne lielāks kā nekustamā īpašuma novērtējums zemesgrāmatā vai kadastra dokumentos, kuri sastādīti pirms 1940.gada 22.jūnija, un kuros norādīta nekustamā īpašuma vērtība. Prasītāja uzskata, ka valsts ir aizskārusi viņas mantiskās tiesības, nesamaksājot taisnīgu atlīdzību par atsavināto īpašumu, rīkojoties nekonsekventi un pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu.

Kā pirmās instances, tā apelācijas instances tiesa prasību noraidīja.

Izskatot lietu kasācijas kārtībā 2013.gada 5.jūnijā, Augstākās tiesas (AT) Senāta Civillietu departaments atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai AT Civillietu tiesu palātā. Kasācijas instances tiesa atzina, ka brīdī, kad lieta tika izskatīta apelācijas instances tiesā, vēl nebija taisīts ECT Lielās palātas spriedums lietā „Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju”, kurā sniegts izvērsts vērtējums par īpašuma un zemes reformu Latvijā un atsevišķām personām atjaunotām īpašuma tiesībām uz konkrētu zemesgabalu. Kasācijas instances tiesa atzina, ka ECT spriedumā lietā „Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju” paustās atziņas par taisnīgas atlīdzības apmēra un samērīguma vērtēšanas kritērijiem, kādi piemērojami abos līdzīga rakstura strīdos, dod pamatu izvērtēt šo atziņu piemērošanu arī izskatot prasītājas prasību.