Strādājošo tiesības streikot garantē Latvijas Republikas Satversmes 108.pants: „Strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību.” Šīs tiesības nav absolūtas. Saskaņā ar Satversmes 116.pantu personas tiesības, kas noteiktas Satversmes simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Streikošanas tiesību ierobežojumus nosaka Streiku likuma IV nodaļa. Streiku likuma 16.pantā izsmeļoši uzskaitīti streikošanas aizliegumi: „Streikot ir aizliegts tiesnešiem, prokuroriem, policijas darbiniekiem, ugunsdrošības, ugunsdzēsības un glābšanas dienestu darbiniekiem, robežsargiem, valsts drošības iestāžu darbiniekiem, ieslodzījuma vietu uzraugiem un personām, kas dienē Nacionālajos bruņotajos spēkos.”

Streiku likuma 17.panta pirmā daļa nosaka darba devēja un streika komitejas pienākumu nodrošināt, lai streika laikā minimālā apjomā tiktu turpināts darbs sabiedrībai nepieciešamajos dienestos, uzņēmumos (turpmāk — sabiedrībai nepieciešamie dienesti), kura pārtraukšana radītu draudus valsts drošībai, visas sabiedrības, kādas iedzīvotāju grupas vai atsevišķu indivīdu drošībai, veselībai vai dzīvībai. Savukārt tā paša panta otrajā daļā noteikts, kuri dienesti atzīstami par sabiedrībai nepieciešamajiem dienestiem šā likuma izpratnē. Un šā likuma izpratnē tie ir:

• ārstniecības un medicīniskās palīdzības dienesti;
• sabiedriskā transporta dienesti;
• dzeramā ūdens piegādes dienesti;
• elektroenerģijas un gāzes ražošanas un piegādes dienesti;
• sakaru dienesti;
• gaisa satiksmes kontroles dienesti un tie dienesti, kuri nodrošina gaisa satiksmes kontroles dienestus ar meteoroloģisko informāciju;
• ar visu veidu transporta kustības drošību saistītie dienesti;
• atkritumu un notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas dienesti;
• radioaktīvo vielu un atkritumu uzglabāšanas, izmantošanas un kontroles dienesti;
• civilās aizsardzības dienesti.

Normatīvajos aktos nav noteikts streikošanas aizliegums pedagogiem, kā arī izglītības nozare nav atzīstama par sabiedrībai nepieciešamu dienestu Streiku likuma izpratnē. Attiecībā uz izglītības nozarē strādājošiem Starptautiskā Darba organizācija ir tieši norādījusi, ka izglītības nozare nav uzskatāma par sabiedrībai nepieciešamu dienestu.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, pedagogiem ir tiesības streikot un streika dienā izglītības iestādes var būt slēgtas.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka streiks ir pēdējais un galējais līdzeklis strādājošo interešu aizstāvībai. Streikošanas tiesību īstenošana ir saistīta ar noteiktu apstākļu un nosacījumu kopumu, kas liecina par kolektīvā darba strīda atrisināšanas neiespējamību. Tādējādi tiesības streikot tiek atzītas par vienu no personas pamattiesībām un demokrātiskas sabiedrības vērtībām. Tiesības streikot ir strādājošo konstitucionālās tiesības, un valstij ir pienākums nodrošināt šo tiesību īstenošanu.

Ja pedagogu streika laikā izglītības iestāde ir nolēmusi neslēgt iestādi, bet strādāt minimālā režīmā (to nosaka iestāde pati), bērnu ēdināšana un atpūta pēc pusdienām ir jānodrošina, jo ir nepieciešams nodrošināt bērnu pamatvajadzības.