Lietā ir strīds, vai Finanšu un kapitāla tirgus komisija pamatoti atzinusi pieteicēju par tādu personu, kurai nav tiesību saņemt garantēto atlīdzību no noguldījumu garantiju fonda. Pieteicējs bijis noguldījumu piesaistītāja (kredītiestādes – AS „Latvijas Krājbanka”) viceprezidents starptautisko un finanšu tiesību jautājumos. Gan Finanšu un kapitāla tirgus komisija, gan, izskatot pieteicēja pieteikumu, arī Administratīvā apgabaltiesa atzinušas, ka pieteicējs ir atzīstams par darbinieku, kura pienākumos ietilpa plānot, vadīt un kontrolēt būtisku noguldījumu piesaistītāja darbības jomu un atbildēt par to. Šāds amats ir pamats liegt garantētās atlīdzības izmaksu no noguldījumu garantiju fonda atbilstoši Noguldījumu garantiju likuma 17.panta 4.punktam. Pieteicējs iebilst normas attiecināšanai uz viņu un norāda, ka viņš nebija valdes loceklis, viņam nebija arī pārstāvības (paraksta) tiesību, nebija iespēju nedz pieņemt lēmumus, nedz savu pilnvaru robežās ietekmēt kredītiestādes darbību. Pieteicējs arī norāda, ka analoģiskās situācijās citiem kredītiestādes viceprezidentiem Administratīvā apgabaltiesa ir atzinusi tiesības saņemt garantēto atlīdzību.

Lai noskaidrotu, vai pieteicējs ir persona, kurai ir tiesības saņemt garantēto atlīdzību no noguldījumu garantiju fonda, Eiropas Savienības Tiesa savā spriedumā ir iezīmējusi, kādi varētu būt iespējamie noskaidrojamie apstākļi: pieteicēja amata apraksts, viņa faktiski veiktās darbības, kā arī viņa tiesiskās un faktiskās attiecības ar bankas valdi; jautājums par to, vai pieteicējs ir atbildīgs par visām bankas darbībām vai tikai par konkrētu tās darbības jomu.

Vērtējot Administratīvās apgabaltiesas argumentāciju, Augstākā tiesa atzinusi, ka apelācijas instances tiesa ir vērtējusi pieteicēja amata pienākuma atbilstību, pamatojoties uz pieņēmumu, ka noguldījumu garantijas ir pieļaujams neizmaksāt personām, kas, pildot amata pienākumus, varēja ietekmēt bankas darbību. Tomēr Eiropas Savienības Tiesa, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 1994.gada 30.maija Direktīvas 94/19 par noguldījumu garantiju sistēmām pieņemšanas mērķi, uzsvaru likusi uz citu pamatojumu: direktīvas mērķis ir aizsargāt noguldītājus to tiesiskajās attiecībās ar kredītiestādēm, tā kā lielākoties noguldītājiem trūkst informācijas vai kompetences, kas vajadzīga, lai izvērtētu tās kredītiestādes patieso finanšu stāvokli, ar kuru tiem ir darīšana. Tādēļ, kā norādīts direktīvā, dalībvalsts garantiju var neattiecināt uz noguldītājiem, kuriem nav vajadzīga šāda īpaša aizsardzība, proti, uz tām personām, kurām pildāmo funkciju dēļ ir tāds informācijas un kompetences līmenis, kas tām ļauj novērtēt kredītiestādes patieso finanšu stāvokli un ar tās darbību saistītos riskus. Var pieņemt, ka šīm personām ir tāds kompetences un informācijas līmenis par kredītiestādi, kurai tās uztic savus noguldījumus, kāda nav lielākai noguldītāju daļai.