Augstākā tiesa, izskatot lietu, analizējusi attiecīgo tiesību normu izstrādes materiālus un konstatējusi, ka šīs normas mērķis ir novērst netaisnību pret tiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri pameta PSRS Bruņotos spēkus un atteicās no PSRS militārpersonu izdienas pensijas, lai piedalītos Latvijas Republikas armijas atjaunošanā. Proti, minētajām personām (galvenokārt bijušajiem PSRS virsniekiem) apdrošināšanas stāžā vecuma pensijas piešķiršanai netika ņemts vērā PSRS Bruņotajos spēkos nodienētais laiks. Augstākā tiesa spriedumā norādījusi, ka “dienests virsniekiem” ietver ne tikai to dienesta laiku, ko persona dienējusi jau virsnieka pakāpē, bet ieskaitāms arī virsnieka mācību laiks augstākajā karaskolā pirms virsnieka pakāpes iegūšanas.

Lietā ir strīds par likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. punkta 2.1. apakšpunkta interpretāciju, kas noteic, ka Latvijas pilsoņiem līdz 1990. gada 31. decembrim apdrošināšanas stāžam pielīdzina arī dienestu virsniekiem PSRS Bruņotajos spēkos, ja viņi atteikušies no citas valsts pensijas, kuras apmēra noteikšanai ir ņemts vērā šis dienests.

Aģentūra pieteicēja apdrošināšanas stāžā neieskaitīja kā dienestu mācību laiku karaskolā (ieskaitīja kā mācības augstskolā, bet tikai 5 gadu apmērā). Savukārt, pieteicējs uzskata, ka virsnieka dienests ietver arī mācības karaskolā pirms pakāpes iegūšanas.