Augstākā tiesa atzina, ka juridisko personu autortiesības, par kurām notika strīds, ir beigušas pastāvēt vēlākais 1993. gada 15. maijā, stājoties spēkā likumam „Par autortiesībām un blakustiesībām” un Latvijas likumdevējam nepieņemot likumu, kas nodrošinātu minēto tiesību turpmāku pastāvēšanu. Līdz ar to šādas tiesības nevar piederēt ne AS „Rīgas Kinostudija”, ne arī valstij. Autoru – fizisko personu, kuru radošās darbības rezultātā tapa iepriekš minētās filmas, – tiesības turpina pastāvēt, un to aizsardzība var tikt īstenota vispārīgā kārtībā.

Augstākā tiesa atzina, ka, lai izšķirtu jautājumu par tiesību piederību un no tā izrietošu pušu strīdu par šo tiesību pārkāpumu, vispirms jānoskaidro, par kādām tieši tiesībām ir strīds un vai tās vispār pastāv. Spriedumā secināts, ka saskaņā ar Latvijas PSR civilkodeksu autortiesības nebija īpašuma objekts, kam savukārt ir nozīme, izvērtējot lietai būtiskus apstākļus, tostarp par to, vai un kādā apjomā attiecīgās tiesības turpināja pastāvēt arī pēc likuma „Par autortiesībām un blakustiesībām” spēkā stāšanās 1993. gada 15. maijā.

Izvērtējot padomju laika civiltiesisko regulējumu un tiesību doktrīnas atziņas, Augstākā tiesa secināja, ka „juridisko personu autortiesības” Latvijas PSR civilkodeksā tika uzskatītas par īpašām tiesībām, kas atšķiras no autoru tiesībām mūsdienu izpratnē. Analizējot, vai šīs īpašās tiesības ir turpinājušas pastāvēt arī pēc likuma „Par autortiesībām un blakustiesībām” stāšanās spēkā 1993. gada 15. maijā, tiesa konstatēja, ka šāda tiesību institūta Latvijas Republikas tiesībās nav un tas arī nav pārņemts grozītā veidā.

Mūsdienu likums par autoru – darba radītāju – atzīst tikai fizisku personu, un neviena juridiskā persona, kas kādreiz organizējusi vai šobrīd organizē filmas radīšanu, nevar kļūt par tās autoru.

Augstākā tiesa arī norādīja, ka būtiski ņemt vērā, ka, Latvijai atgūstot neatkarību, notika tiesību sistēmas transformācija. Līdz ar to, lai juridisko personu autortiesības, tostarp LPSR valsts uzņēmuma „Rīgas kinostudija” autortiesības, turpinātu pastāvēt neatkarīgās Latvijas Republikas tiesību sistēmā, Latvijas likumdevējam vajadzēja tās noteikti pārņemt. Spriedumā konstatēts, ka likumdevējs jautājumu par padomju periodā radītajām filmām bija vēlējies regulēt patstāvīgi, taču atbilstošs normatīvais regulējums nav pieņemts līdz pat šim brīdim. Šādos apstākļos nevar atzīt, ka strīdīgās tiesības ir turpinājušas pastāvēt.

Ņemot vērā Augstākās tiesas atziņu par LPSR valsts uzņēmuma „Rīgas kinostudija” autortiesību izbeigšanos ne vēlāk kā 1993. gada 15. maijā, lietā vairs nebija nozīmes risināt jautājumu par minēto tiesību likteni tā privatizācijas procesā, kas norisinājās 1997. gadā.

Attiecībā uz autoriem, proti, fiziskajām personām, kuru radošās darbības rezultātā strīdus filmas tapa, Augstākā tiesa secināja, ka viņu autortiesības pastāv uz likuma pamata un tās nav atkārtoti jāapstiprina ar tiesas spriedumu. Ja filmu autoru tiesības tiek aizskartas, tad par konkrētajiem aizskārumiem katram autoram ir tiesības vērsties tiesā. Apelācijas instancē nebija trešo personu prasījuma, kas būtu vērsts uz konkrēta aizskāruma novēršanu.

Ar prasību par autortiesību atzīšanu, darbu izmantošanas aizliegšanu un zaudējumu atlīdzības piedziņu tiesā pret AS „Rīgas Kinostudija” bija vērsusies Latvijas valsts Kultūras ministrijas personā. Ar prasību pret Latvijas valsti un AS „Rīgas Kinostudija” par autortiesību atzīšanu un atlīdzības piedziņu tiesā vērsās arī Latvijas Kinematogrāfistu savienība un padomju laikos uzņemto filmu autori. Abas prasības Rīgas apgabaltiesa ar 2014. gada 22. aprīļa spriedumu noraidīja. Augstākā tiesa atstāja pārsūdzēto spriedumu negrozītu, jo, lai gan nepiekrita atsevišķiem apgabaltiesas secinājumiem, tomēr šajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir pareizs, proti, prasību apmierināšana nav iespējama. Tas, ka arī AS „Rīgas Kinostudija” nepieder autortiesības uz padomju laikā radītajām filmām, izriet jau no Augstākās tiesas sprieduma.