Lietā bija strīds, vai karavīram var tikt piešķirts attiecīgais pabalsts, ja veselības traucējums nav izpaudies kā trauma (ievainojums), bet gan kā slimība.

Augstākā tiesa spriedumā atzina par pamatotu Administratīvās apgabaltiesas konstatēto, ka nav izšķirošas nozīmes, kā tiek klasificēts karavīra gūtais veselības bojājums, bet nozīme ir tam, vai veselības bojājumu karavīrs guvis, pildot dienesta pienākumus. Spriedumā norādīts, ka no apelācijas instances tiesas konstatētajiem apstākļiem skaidri izriet, ka pieteicēja slimības cēlonis ir mehāniska iedarbība – pastiprināta fiziskā slodze – dienesta pienākumu izpildes laikā.

Pieteicējs veselības bojājumu guvis apmācību laikā, bet apmācības ietilpst karavīra dienesta pienākumos. Izskatāmajā gadījumā pastāv tieša cēloņsakarība starp pieteicēja gūto veselības bojājumu un viņa dienesta pienākumu izpildi. Līdz ar to ir iestājušies Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 21. pantā minētie apstākļi, kas noteic, ka karavīram, kurš aktīvā dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus, guvis veselības bojājumus, bet kuram nav noteikta invaliditāte, izmaksā vienreizēju pabalstu vidēji smaga veselības bojājuma gadījumā – triju mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 1000 latu.