Tiesnešu ētikas komisijai

Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesneša Aigara Strupiša iesniegums

Latvijas Televīzijas 1. programmas 19.02.2017. raidījumā De Facto tika pārraidīta informācija, ka es kā tiesnesis esmu pieņēmis lēmumu lietā par labu savam bijušajam klientam, kuram pirms pieciem gadiem, 2011. gadā, esmu sniedzis juridisko atzinumu. Raidījuma struktūra un tajā atspoguļotās informācijas hronoloģija un pasniegšana orientēja skatītāju uz šādu notikumu interpretāciju: kaut kad ir notikusi SIA “Latvijas Projektēšanas Sabiedrība” prettiesiska pārņemšana no SIA “Pilsetprojekts Invest” un zvērināta advokāta Mārča Miķelsona puses. Par to ierosināta krimināllieta. Es esot sniedzis atzinumu SIA “Pilsetprojekts Invest” ar šo iespējamo noziegumu saistītā tiesvedībā. Pēc tam, kļūstot par tiesnesi, esmu pieņēmis lēmumu par labu SIA “Pilsetprojekts Invest”, līdzīgi, kā to darījis tiesnesis I. Bisters citās lietās. Pēc šīs pārraides, runājot ar vairākiem cilvēkiem “no malas”, viņi apstiprināja, ka viņiem raidījuma ietekmē radies vispārīgs viedoklis, ka divi Augstākās tiesas tiesneši darbojas viena zvērināta advokāta interesēs, kurš rīkojas kriminālām metodēm.

Ņemot vērā, ka raidījumā izskanējusī informācija var negatīvi ietekmēt tiesu varas prestižu, kā arī to, ka raidījumā sniegtā informācija bija nepilnīga un daļēji arī nepatiesa (raidījums ignorēja arī manu vēlāk rakstiski nodoto informāciju un rakstiski atteicās no iespējas iegūt papildu ziņas – sk. pielikumā saraksti ar žurnālisti L. Sloku), vēršos Tiesnešu ētikas komisijā ar lūgumu dot skaidrojumu tiesnešu ētikas jautājumos turpmāk norādītās situācijas un jautājumu kontekstā. Šāds skaidrojums būs noderīgs arī tiem juridisko profesiju pārstāvjiem, kuri nākotnē ieņems tiesneša amatu pēc ilglaicīgas privātprakses.

Intervijas laikā man cita starpā tika uzdoti arī jautājumi ar mājieniem par to, ka es varētu būt izvairījies no nodokļu samaksas. Piemēram, man tika paziņots, ka bankas un grāmatvedības dokumentos neparādās ziņas par mana 2011. gada juridiskā atzinuma apmaksu un tika uzdoti jautājumi – vai es esot pieņēmis samaksu skaidrā naudā un kā es to komentēšot. Lai gan pārraidē šī intervijas daļa tika daļēji izgriezta, es attiecīgos apstākļus izklāstu šajā iesniegumā un attiecīgos dokumentus pievienoju, lai novērstu šo insinuāciju reanimēšanu nākotnē.

1.         Apstākļi

1.1.    Savā apmēram 20 gadus ilgajā privātprakses laikā esmu sniedzis daudzus juridiskos atzinums, pārsvarā par komerctiesību un juridiskās metodes jautājumiem. Atzinumus vienmēr esmu sniedzis kā neatkarīgs speciālists, resp., atzinumā rakstot tikai to, ko ar savu ekspertīzi atzīstu par pareizu, bet nevis to, ko no manis prasa klients. Manas prakses laikā ir bijuši vairāki gadījumi, kad esmu atteicis atzinuma sniegšanu tā iemesla dēļ, ka no manis prasīja konkrēta satura atzinumu, kuram nepiekritu no profesionālā viedokļa. Ir bijuši arī daži gadījumi, kad jau uzrakstītajā atzinumā sniegtās atziņas neatbilda klienta interesēm. Tomēr tas nekad nav bijis par pamatu tam, lai es mainītu sava atzinuma saturu un atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Līdz ar to šī atzinumu došana nevar tikt uzskatīta par algotu darbu, jo atzinumu sniegšanas procesā nekad neesmu atradies klienta pakļautībā un sekojis tā norādījumiem. Darījuma būtība vienmēr bija – neatkarīgs skatījums uz uzdotajiem jautājumiem no manas puses un samaksa no klienta puses par manām zināšanām un patērēto laiku.

1.2.    2011. gadā, t.i., trīs gadus pirms stāšanās tiesneša amatā, es kā neatkarīgs juridiskais eksperts sniedzu juridisko atzinumu (turpmāk – atzinums) zvērinātam advokātam Mārcim Miķelsonam. Atzinums tika adresēts SIA “Pilsetprojekts Invest”, kuru advokāts pārstāvēja.

1.3.    Atzinuma temats bija dalībnieka izslēgšana no sabiedrības ar ierobežotu atbildību. Jautājumi bija uzdoti hipotētiskā formā, netika minēti nekādas konkrētas firmas vai uzvārdi. Tas bija atzinums tikai par tiesību jautājumiem. Ne uzdotajos jautājumos, ne atzinumā nebija minēta SIA “Latvijas Projektēšanas Sabiedrība”. Atzinuma tekstā, izņemot ievaddaļu, kur norādīts atzinuma adresāts, nebija norādīta arī SIA “Pilsetprojekts Invest”. No man uzdotajiem jautājumiem un no atzinuma satura pat nemaz nevar izdarīt secinājumu, vai SIA “Pilsetprojekts Invest” uzdod jautājumus kā prasītāja vai kā atbildētāja minētajā lietā, vai pat vispār par citu komercsabiedrību, piemēram, kādu savu meitas vai mātes sabiedrību.

1.4.    Atzinuma pamatjautājums bija – vai lieta par dalībnieka izslēgšanu no sabiedrības skatāma rajona tiesā, vai apgabaltiesā, ņemot vērā tolaik spēkā esošo Civilprocesa likuma normu, ka prasības, kuras pārsniedz 150 000 latus, piekrīt apgabaltiesai. Tā kā prasības priekšmets bija dalībnieka izslēgšana no sabiedrības, kuras mantiskā vērtība izsakāma šim dalībniekam piederošo kapitāla daļu vērtības kopsummā, atzinumā tika konstatēts, ka, nosakot prasības summu, jāņem vērā nevis daļu nominālvērtība, bet faktiskā vērtība. Tā rezultātā prasības summa pārsniedza 150 000 latus, kas nozīmēja lietas pakļautību apgabaltiesai. Pārējie jautājumi bija sekundāri – pret ko šāda prasība ceļama, proti, pret dalībnieku vai pašu sabiedrību un vai strīds uzskatāms par saistībtiesisku strīdu (Atzinuma tekstu sk. pielikumā).

1.5.    Ne uzdotajos jautājumos, ne atzinumā nebija nekādu ziņu par iespējamo prettiesisko komercsabiedrības pārņemšanu, uz kuru tika norādīts De Facto 19.02.2017. raidījumā.

1.6.    Par 2011. gada atzinumu 2011. gada 3. novembrī no SIA Konsultāciju sabiedrība “Neibergs & Partneri” tika saņemta vienreizēja atlīdzība 1000 Ls plus PVN 220 Ls (sk. pielikumā rēķinu un bankas konta izdruku).

1.7.    Kopš atzinuma sniegšanas 2011. gadā par SIA “Pilsetprojekts Invest” vairs neko nebiju dzirdējis līdz brīdim, kad De Facto žurnāliste man uzdeva jautājumu 2017. gada 15. februāra intervijā. Ar advokātu Miķelsonu man kopš tās reizes bija vēl divi lietišķi kontakti. Viens bija 2013. gada sākumā, kad es pārstāvēju sava klienta intereses sarunās un darījuma slēgšanā, kur pretējā pusē bija advokāts Miķelsons un viņa partneri. Otrs – 2013. gada rudenī, kad es sniedzu atzinumu par koncernu tiesību jautājumiem. Šo otru atzinumu es sniedzu citam advokātu birojam, bet advokāts Miķelsons bija klāt sarunās, jo viņam, cik es sapratu, bija mantiska interese šajā otrajā jautājumā, un viņš bija nolīdzis sev citu advokātu. Nekādi sociālie kontakti ar advokātu Miķelsonu man nekad nav bijuši.

1.8.    2014. gada 7. jūlijā stājos Augstākās tiesas tiesneša amatā. Pretendēšanai uz šo amatu tiku uzrunāts no Augstākās tiesas Civillietu departamenta puses, ņemot vērā manas zināšanas un pieredzi akadēmiskajā un praktiskajā darbā komerctiesību, saistību tiesību un juridiskās metodes jomā.

1.9.    2014. gada augustā advokāts Miķelsons man zvanīja un gribēja satikties, lai konsultētos manis sniegtā 2013. gada atzinuma sakarā. Es tikšanos un konsultāciju atteicu, jo uzskatīju, ka, ieņemot tiesneša amatu, skaidrojumu sniegšana bijušajiem klientiem neatbilst tiesnešu ētikas normām. Tā bija pēdējā reize, kad esmu kontaktējies ar advokātu Miķelsonu.

1.10.  2016. gada 8. decembrī Civillietu departamenta tiesnešu kolēģijas rīcības sēdē tika lemts jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu lietā nr. SKC-2298/2016 (C30726112), kurā viens no pieciem prasītājiem bija 2011. gada atzinuma adresāts – SIA “Pilsetprojekts Invest” un kuram par labu šajā lietā bija taisīti divu instanču spriedumi.

1.11.  Pretēji De Facto raidījuma radītajam iespaidam, šai lietai nebija sakara ne ar kaut kādu krimināllietu, ne ar manā 2011. gada atzinumā aplūkotajiem tiesību jautājumiem. Tā bija pavisam cita civillieta ar citu prasības priekšmetu un citu prasības pamatu. Prasību bija cēluši pieci SIA “Latvijas Projektēšanas Sabiedrība” dalībnieki par dalībnieku sapulces lēmuma par gada pārskata apstiprināšanu un valdes atlīdzības noteikšanu atzīšanu par spēkā neesošu. Prasības pamats – pretēji Komerclikuma 214. panta otrās daļas 7. punktu pārkāpta dalībnieku informēšanas procedūra, pirms sapulces nesniedzot viņiem lēmuma pieņemšanai nepieciešamo informāciju – gada pārskatu un nenorādot, kur ar to var iepazīties. Šo informāciju sabiedrība (resp., valde) nebija sniegusi, ne vien izsludinot sapulci, pārkāpjot Komerclikuma 214. panta otrās daļas 7. punktu, bet pat pēc tam ignorējot vairāku prasītāju rakstiskus lūgumus izsniegt dokumentus. Lēmumu par šā gada pārskata apstiprināšanu atzina par spēkā neesošu gan pirmās instances tiesa, gan apelācijas tiesa. Lēmumu par valdes atlīdzības noteikšanu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā atstāja spēkā, otrās instances tiesa triju tiesnešu sastāvā atzina par spēkā neesošu.

1.12.  Es kā referējošais tiesnesis sagatavoju ziņojumu un sniedzu to rīcības sēdē. Ne gatavojot, ne skatot lietu, nezināju, ka viens no prasītājiem ir mana 2011. gada atzinuma adresāts, jo šo firmu 2016. gada beigās nemaz neatcerējos. Savukārt par atbildētāju SIA “Latvijas Projektēšanas Sabiedrība” es neko nezināju jau atzinuma rakstīšanas laikā: kā jau norādīju, atzinumā šī SIA nav norādīta. Tāpat man nebija priekšstata, ka advokātam Miķelsonam ir interese lietā. No lietas materiāliem tas nebija redzams, turklāt SIA “Pilsetprojekts Invest” tiesā bija pārstāvējis advokāts Aldis Gobzems, nevis Mārcis Miķelsons.

1.13.  Bez tam 2016. gada decembrī biju pārliecināts, ka manām vēsturiskajām darījumu attiecībām ar bijušajiem klientiem nav vairs nekādas nozīmes, jo kopš stāšanās tiesneša amatā 2014. gada 7. jūlijā bija pagājuši divarpus gadi, kas pārsniedz likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 11. panta otrajā daļā noteikto divu gadu “atdzišanas” periodu.

1.14.  Rīcības sēdē tiesnešu kolēģija vienbalsīgi nonāca pie slēdziena, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir pareizs un atstājams spēkā. Tas, ka lēmums bija vienbalsīgs, izriet no fakta, ka kasācijas tiesvedības ierosināšana tika atteikta. Ja kaut viens tiesnesis būtu pret šādu lēmumu, kasācijas tiesvedība tiktu ierosināta (sk. Civilprocesa likuma 464. panta otro daļu). Gada pārskats ir centrālais SIA dalībnieku pamattiesības uz informāciju realizācijas mehānisms. Liegums iepazīties ar sabiedrības darbības rezultātiem ir būtisks pārkāpums Komerclikuma 217. panta izpratnē neatkarīgi no tā, vai dalībniekam ir vai nav iespēja ietekmēt lēmuma pieņemšanu, jo vairāk situācijā, kad runa ir par pamattiesību, un sabiedrība ir pilnībā ignorējusi pat viņa tieši izteikto lūgumu izsniegt gada pārskatu pirms sapulces. Valdes atlīdzība savukārt ir atkarīga no sabiedrības darbības rezultātiem, tādēļ, ja tiek atzīts par spēkā neesošu lēmums par gada pārskatu, tad arī valdes atlīdzība, kas noteikta uz šāda pārskata pamata, nevar palikt spēkā.

1.15.  Līdz ar to ir publiski izskanējusī informācija, ka minēto lēmumu esmu pieņēmis es, ir nepareiza. Lēmumu pieņēma tiesnešu kolēģija trīs tiesnešu sastāvā, turklāt vienbalsīgi. Ja kaut viens tiesnesis būtu pret, lieta būtu ierosināma.

1.16.  Es kā tiesnesis izskatu ap 150 lietām gadā (2016. gadā – 170). Katrā lietā ir vismaz divi lietas dalībnieki, bet biežāk to skaits ir krietni lielāks, ja ņem vērā lietas ar vairākiem prasītājiem vai atbildētājiem, trešajām personām, advokātiem, pilnvarniekiem un juridisko personu likumiskajiem pārstāvjiem. Pieņemot, ka katrā lietā ir vidēji trīs četri lietas dalībnieki, man gada laikā jāizkontrolē ap 600 vārdiem, uzvārdiem un firmām. Turklāt katram no pārējiem diviem sastāva tiesnešiem ir viņu lietas ar līdzīgu vārdu, uzvārdu un firmu skaitu, kas kopā veido ap 1800 vārdiem, uzvārdiem un firmām gadā.

1.17.  Manas prakses 20 gadu laikā man ir bijuši vairāki simti klientu, kuru nosaukumi, vārdi un uzvārdi kopā ar to amatpersonu, pilnvarnieku un advokātu vārdiem un uzvārdiem kopā varētu būt virs tūkstoša. Manu klientu starpā ir bijuši arī daudzi advokātu biroji, kuros kopā darbojas simtiem advokātu, viņu palīgu un juristu.

1.18.  Šādos apstākļos es neuzskatu par iespējamu mūžīgi atcerēties visus šos nosaukumu un uzvārdu tūkstošus. Protams, es atceros pastāvīgos un lielākos klientus, klientus ar interesantākām lietām. Divarpus gadus esot tiesneša amatā, esmu atteicies skatīt piecas lietas, kurās es atpazinu savus bijušos klientus. Bet fiziski nespēju atcerēties katru klientu un visas tā amatpersonas un pilnvarniekus.

1.19.  Pēc minētā De Facto raidījuma, pārskatot savus lēmumus un publiski pieejamo informāciju par advokātu Mārci Miķelsonu, atradu, ka viņš tiek saistīts ar ASV reģistrētu uzņēmumu Menard Port LLC. Daru zināmu, ka 2016. gada 10. novembrī Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģija, kurā ietilpu arī es kā referējošais tiesnesis, pieņēma Menard Port LLC, resp., advokātam Miķelsonam nelabvēlīgu lēmumu lietā nr. SKC-2916/2016, atsakot tā blakus sūdzības pieņemšanu (sk. pielikumā). Tas cita starpā arī pierāda, ka es neaizstāvu minētā advokāta vai ar viņu saistītu uzņēmumu intereses.

1.20.  Manā tiesvedībā šobrīd atrodas vēl neizskatīta lieta nr. SKC-2958/2016 ar tām pašām pusēm, kā arī lietā SKC-2298/2016, kurā 2017. gada 8. decembra pieņemts rīcības sēdes lēmums. Lai gan abu lietu apstākļi ir līdzīgi, tomēr pastāv arī atšķirība faktiskajos apstākļos, kura ir jāvērtē. Notikušā ietekmē man ir radusies ētiska dilemma: vai šādos apstākļos palikt iekšēji un ārēji neatkarīgam un skatīt šo lietu, nepakļaujoties neapmierināta lietas dalībnieka un masu mediju spiedienam, vai pakļauties tam, atstatot sevi no lietas izskatīšanas, lai vērotājam no malas paliktu iespaids, ka tiesa ir objektīva? Citiem vārdiem sakot, jautājums ir par to, vai konkrētajā gadījumā no tiesnešu ētikas viedokļa priekšroka dodama tiesneša neatkarības principam vai objektivitātes iespaida nodrošināšanas interesēm.

2.         Jautājumi

Iepriekš aprakstītajā situācijā man ir radušies jautājumi, uz kuriem es lūdzu Tiesnešu ētikas komisiju dot skaidrojumu:

2.1.    Vai Tiesnešu ētikas komisijas ieskatā, ņemot vērā iepriekš aprakstītos apstākļus, saskatāms tiesneša ētikas normu pārkāpums, ja tiesnesis piedalījies jautājuma izlemšanā par kasācijas tiesvedības ierosināšanu lietā, kuras pusei pirms pieciem gadiem, nebūdams tiesneša amatā, sniedzis neatkarīga eksperta atzinumu ar izskatāmo lietu nesaistītos tiesību jautājumos?

2.2.    Vai Tiesnešu ētikas komisijas ieskatā attiecībā uz man iedalīto lietu nr. SKC-2958/2016 priekšroka dodama tiesneša neatkarības principam un tādēļ nav iemeslu, lai atstatītos, vai tomēr svarīgākas ir objektivitātes iespaida nodrošināšanas intereses, un man no lietas izskatīšanas būtu jāatstatās?

3.         Mani apsvērumi

3.1.    Likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 11. panta otrajā daļā noteiktais termiņš ir paredzēts, lai, novēršot jebkādas neskaidrības, risinātu analoģiskas situācijas – attiecības ar bijušajiem darījumu partneriem, ar kuriem nav personisku attiecību. Uzskatu, ka man bija tiesības paļauties uz šo likumā noteikto termiņu, jo īpaši tādēļ, ka es nevaru atcerēties visus nosaukumu un uzvārdu tūkstošus, ar ko man bijusi saskarsme nu jau 25 gadu ilgās profesionālās darbības laikā. Savukārt prasība pārbaudīt tos katrā lietā, manuprāt, ir nesamērīga, jo nav mehānisma, kurš dotu iespēju ar saprātīgu resursu patēriņu saprātīgā laikā katrreiz pārbaudīt visu manu bijušo klientu un viņu amatpersonu, pilnvarnieku un advokātu uzvārdus. Turklāt tiesnesim nevar būt pienākums pārbaudīt, vai advokāts, kurš pārstāvēja klientu 2011. gadā, pārstāv to arī 2016. gadā, vai arī dalībnieks, kurš SIA bijis 2010. gadā ir dalībnieks arī 2017. gadā.

3.2.    Svarīga nozīme ir apstāklim, ka 2016. gada 8. decembra lēmumu es neesmu pieņēmis vienpersoniski, bet to ir pieņēmusi tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā. Uzskatu, ka lietu koleģiāla izskatīšana ir tieši tas aizsardzības mehānisms, kas risina problēmas, kuras var rasties analoģiskās situācijās tai, kāda bija radusies konkrētajā gadījumā.

3.3.    Jāvērtē, vai saprātīgam vērotājam no malas varētu rasties priekšstats par manu neobjektivitāti iepriekš minētajā situācijā.

Jēdziens “priekšstats” šajā kontekstā nevar nozīmēt prima facie iespaidu, kuram nav racionāla pamatojuma un kurš balstās uz tendenciozi atlasītiem un sakārtotiem faktiem. Saprātīgam vērotājam, lai viņš noformulētu priekšstatu, ir jābūt kaut kādam argumentētam pamatojumam, kādēļ viņam šāds priekšstats veidojies. Vērotājs, kurš uz jebkuru negatīvas informācijas radītu kairinājumu reaģē ar standarta frāzi “viss ir slikti, visi ir korumpēti”, nevar tikt uzskatīts par saprātīgu.

3.3.    Vērotājam no malas, lai viņu konkrētajā gadījumā varētu uzskatīt par saprātīgu, ir jāzina kaut kāds noteikts patiesas un vispusīgas informācijas apjoms, jo jebkura informēta lēmuma vai vērtējuma izdarīšanai ir jābalstās uz patiesu un vispusīgu informāciju. Viņam būtu jāņem vērā ne tikai raidījumā De Facto sniegtā puspatiesība, mājieni un no konteksta izrautie fakti, bet arī vismaz tas, ka:

1)  Atzinums tika sniegts 2011. gada novembrī, tiesneša amatu ieņēmu 2014. gada jūlijā, lēmumu attiecībā uz atzinuma adresātu pieņēmu 2016. gada decembrī.

2)  Ar SIA “Pilsetprojekts Invest” kopš atzinuma sniegšanas 2011. gadā nekāda saikne nav bijusi.

3)  Par SIA “Latvijas projektēšanas sabiedrība” saikni ar SIA “Pilsetprojekts Invest” atzinuma došanas brīdī nezināju.

4)  Par 2011. gada atzinuma sniegšanu esmu saņēmis vienreizēju atlīdzību 1000 Ls plus PVN 220 Ls.

5)  Atzinumus es sniedzu par tiesību jautājumiem kā neatkarīgs eksperts, neatrodoties klientu pakļautībā un nesekojot to norādījumiem.

6)  Rīcības sēdes lēmumu vienbalsīgi pieņēma trīs tiesnešu kolēģija, bet ne es vienpersoniski.

7)  2011. gada atzinumā pieminētajai civillietai nebija nekāda sakara ar 2016. gada rīcības sēdes lēmumu; tās bija divas atsevišķas lietas, ar dažādiem prasības priekšmetiem un pamatiem; tieši tāpat šīm divām lietām nav nekāda sakara ar raidījumā pieminēto krimināllietu, kurā, starp citu, cik noprotu, nemaz nav spēkā esoša sprieduma.

8)  Man nav nekādu atkarības attiecību ne ar SIA “Pilsetprojekts Invest”, ne ar advokātu Mārci Miķelsonu; ar manu līdzdalību ir atteikts pieņemt ar viņu saistīta uzņēmuma blakus sūdzību par atteikumu pieņemt pieteikumu citā lietā.

3.4.    Starp citu, no iepriekšminētajiem apstākļiem (7) bija noskaidrots jau intervijas laikā, bet pārraidē attiecīgais fragments tika izgriezts. Apstākļi (2), (5), (6) bija pieminēti manā 16.02.2017. e-pastā žurnālistei Slokai, bet netika atspoguļoti raidījumā. Pārējos apstākļus, tai skaitā rīcības sēdes kārtību gribēju izskaidrot, tiekoties ar žurnālisti, tomēr žurnāliste no tikšanās nekonkrēti izvairījās (sk. pielikumā 16.02.2017. e-pastu no Lindas Slokas).

3.5.    Tiesnešu ētikas komisija savā 2012. gada 20. janvāra skaidrojumā ir teikusi:

“Latvijā ir samērā neliels juridisko profesiju pārstāvju skaits un arī ierobežota profesionālu jautājumu risināšanas vide. Šo profesiju pārstāvji var būt mācījušies vienā mācību iestādē, jau iepriekš strādājuši kopā vai nonāk profesionālajā saskarsmē pasniedzēja darbā, darba grupās un tml., kur saskarsmei nav personiska rakstura. Valstī ar nelielu iedzīvotāju skaitu ir liela iespēja būt saistītiem ar kopējiem paziņām. Šādu saikņu esamībai pašai par sevi no saprātīga vērtētāja viedokļa nevajadzētu radīt šaubas par tiesneša objektivitāti.”

Šis apsvērums, manuprāt, ir būtisks konkrētā gadījuma kontekstā. Es kā viens no vadošajiem komerctiesību speciālistiem pirms kļūšanas par tiesnesi biju profesionāli veiksmīgi un produktīvi darbojies 20 gadu garumā, un ir tikai dabiski, ka man ir bijusi saskarsme ar ļoti daudziem komersantiem, to amatpersonām un advokātiem. Arī vairāk nekā 20 gadus ilgā pasniedzēja darbība mani saista ar daudziem tūkstošiem studentu, kuri vai nu vada uzņēmumus, strādā tajos par juristiem vai nodarbojas ar privātpraksi. Tieši šī mana plašā un veiksmīgā darbība ir bijusi par iemeslu manis uzaicināšanai piedalīties konkursā uz Augstākās tiesas tiesneša amatu. Tas, ka esmu plaši nodarbojies ar juridiskajām konsultācijām, ir vienmēr bijis zināms, un nekad nav bijis noslēpums.

Tā kā man bijusi tikai lietišķa, bet nekad ne personiska rakstura saskarsme ar SIA “Pilsetprojekts Invest” un advokātu Miķelsonu, tad atbilstoši šim Tiesnešu ētikas komisijas atzinumam saprātīgam vērtētājam nevajadzētu rasties šaubām par manu objektivitāti konkrētajā gadījumā.

3.6.    Tiesnešu ētikas komisijas 2011. gada 1. jūlija lēmumā teikts:

“Galvenais kritērijs jautājumā par sevis atstatīšanu no lietas izskatīšanas ir tiesneša kā nobriedušas un no nepamatotiem aizspriedumiem brīvas personības subjektīvais uzskats par spēju konkrēto lietu spriest objektīvi, kurš, nepastāvot pamatotiem pretargumentiem, sabiedrībai ir jāciena un jārespektē. Turklāt, kā izriet no Tiesnešu uzvedības Bangaloras principu 2.3. punkta, prezumējams, ka tiesneša atstatīšana no lietas izskatīšanas vienmēr ir ārkārtas, nevis ikdienišķa situācija. Šādas ārkārtas situācijas iemesliem arī, raugoties no neatkarīga novērotāja perspektīvas, ir jābūt pamatotiem.”

Ņemot vērā visus iepriekš nosauktos apstākļus, es nesaskatu ārkārtas situāciju, kuras dēļ man konkrētajos apstākļos būtu jāatsakās no savu tiesneša pienākumu pildīšanas. Manā skatījumā, atstatīšanās šādās situācijās dotu nepatiesu signālu, ka atzīstu sevi par atkarīgu no saviem bijušajiem klientiem, kas neatbilst patiesībai, un ka tādēļ nespēju pildīt tiesneša pienākumus.

Ar cieņu,

Aigars Strupišs

Rīgā 2017. gada 23. februārī