Tiesībsargs: “Uzskatu, ka normatīvajos aktos noteiktais bērna tiesību aizsardzības mehānisms vardarbības gadījumā netiek pienācīgi īstenots. Tas nedarbojas efektīvi. Ir jābūt koordinējošai, uzraugošai un sodošai, turklāt nosacīti neatkarīgai institūcijai, kura ir ārpus vienas ministrijas pakļautības un ar tādām funkcijām un pilnvarojumu, kas nodrošina:

• koordināciju ar visām valsts un pašvaldību iestādēm;
• bērnu tiesību ievērošanas pārraudzību un uzraudzību;
• administratīvi represīvo funkciju.”

Tiesībsargs uzsver, ka atbildīgā institūcija jeb Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) ir jāreorganizē. Šobrīd šādai VBTAI darbībai nav jēgas. Bāriņtiesu metodiskās vadības funkciju var nodot Labklājības ministrijai, uzticības tālruni – nevalstiskajam sektoram. Tiesībsargs aicina attīstīt Labklājības ministra Jāņa Reira ierosināto priekšlikumu par Bērnu lietu sadarbības padomi, tomēr nevis kā konsultatīvu padomi, bet kā valsts pārvaldes iestādi ar visām minētajām funkcijām. Turklāt, lai tajā nosacīti ietilpst konsultatīvā padome, kas sastāv no nozaru un sabiedrisko organizāciju ekspertiem. Tiesībsargs uzskata, ka konsultatīvs veidojums bez tiešas ietekmes uz valsts un pašvaldību institūcijām nespēs realizēt neko, kas izriet no Latvijas starptautiskajām saistībām un nacionālajiem tiesību aktiem.

Skatoties kritiski, rodas jautājums, vai katrā gadījumā jāsoda vecāki? Vecāki var būt izturējušies vardarbīgi pret bērnu savas nezināšanas dēļ, rīkojušies savas dzīves pieredzes vadīti. Iespējams, viņiem vispirms jāpalīdz kļūt par labākiem vecākiem – jāsniedz atbalsts bērnu audzināšanā. Piemēram, jāpiedāvā kursi bērnu emocionālā audzināšanā u.tml. Ja vardarbīgi rīkojušies valsts vai pašvaldību institūciju amatpersonas vai darbinieki – jāvēršas ar visu likuma bardzību, jo profesionāļiem jāspēj rīkoties profesionāli un nekāda veida vardarbība nav attaisnojama. Statistikas dati rāda, ka VBTAI 2016. gadā administratīvo atbildību piemērojusi vien sešos gadījumos – visā valstī gada laikā, vērtējot bērnudārzu darbinieku, pedagogu un skolu darbinieku, treneru, pasākumu rīkotāju un bērnunamu darbinieku vardarbīgu izturēšanos pret bērniem.

“Pirmkārt, vai nav pārāk augsta iecietība pret vardarbību institūcijās? Otrkārt, vai nav atšķirīgi vērtēšanas standarti pret ģimenē vai audžuģimenē notikušu vardarbību un tādu pašu gadījumu institūcijā? Un treškārt, vai, vērtējot pedagoga rīcību, notikušais tiek saukts īstajā vārdā – vardarbība? Vai tiek maskēts zem tādiem nejuridiskiem jēdzieniem kā “nepedagoģiskas metodes” vai “nerīkošanās bērna labākajās interesēs”,” jautā tiesībsargs.