“Ļoti daudzi cilvēki dažādu iemeslu dēļ nekustamo īpašumu vēlas atdot bērniem vēl savas dzīves laikā. Ja ģimenē ir sakārtotas savstarpējās attiecības, tam īsti nav iemesla, un es vienmēr iesaku labāk ļaut, lai lietas rit savā kārtībā - bērni ir likumiskie pirmās šķiras mantinieki, mājoklis jebkurā gadījumā nonāks viņu īpašumā,” skaidro Latvijas Zvērinātu notāru padomes (LZNP) priekšsēdētāja Sandra Stīpniece, atzīstot, ka cilvēki pie notāriem kā iemeslu lēmumam noformēt māju vai dzīvokli uz dēla vai meitas vārda nereti min tieši attiecību problēmas ar citiem ģimenes locekļiem vai radiniekiem.

Viens no izplatītākajiem veidiem, ko šādās situācijās cilvēki izvēlas, ir nekustamo īpašumu dāvināt. 2016. gadā pie notāriem Latvijā taisīti 2695 dāvinājuma līgumi. “Populārs tas ir tāpēc, ka ar dāvinājumu nekustamo īpašumu var atdot bez atlīdzības. Taču vienlaikus jāņem vērā, ka dāvinājuma līgumu varēs apstrīdēt neatņemamās daļas tiesīgie. Piemēram, ja īpašnieks māju uzdāvinājis vienam no bērniem un pārējiem bērniem neatliek viņiem pienākošās neatņemamās daļas, pēc tēva nāves viņiem ir tiesības prasīt, lai tās tiktu izdodas jeb izmaksātas. Tāpat būtisks ir jautājums par dāvinātāja tiesībām, jo visbiežāk māja vai dzīvoklis, piemēram, kādam no mazbērniem tiek uzdāvināts ar nodomu, ka vecvecāki tajā turpinās dzīvot līdz mūža galam. Tad līgumā noteikti jāparedz dzīvokļa tiesības, kā arī jāiekļauj aizliegums mazbērniem bez rakstiskas vecvecāku piekrišanas rīkoties ar īpašumu - piemēram, pārdot, ieķīlāt vai izīrēt. Diemžēl daudzos gadījumos tas netiek izdarīts, un pie notāriem nonāk ļoti skaudri stāsti par to, kā cilvēki vecumdienās palikuši gan bez mājokļa, gan bez aprūpes,” stāsta Sandra Stīpniece.

Pārdodot īpašumu, piemēram, vienam no bērniem, vecāki pārējiem, ja tādi ir, liedz iespēju saņemt to mantojumā. Šāda darījuma apstrīdēšana ir apgrūtināta, jo par īpašumu saņemta pirkuma maksa. “Izņēmums ir gadījumi, kad pirkums ir bijis fiktīvs vai arī nekustamais īpašums pārdots par simbolisku summu, piemēram, 10 eiro, kas ir nesalīdzināma ar reālo īpašuma vērtību. Šādā gadījumā neatņemamās daļas tiesīgie tiesā var pierādīt, ka faktiski ir noticis dāvinājums un darījuma mērķis bijis citu neatraidāmo mantinieku apiešana, un prasīt atcelt darījumu,” uzsver Sandra Stīpniece.

“Iespējams, tāpēc, ka cilvēkiem nenākas bieži saskarties ar mantošanas procesu, daudzi kļūdaini domā, ka mantojuma lietas kārtošana ir sarežģīta. Tāpēc tiek pieņemts lēmums īpašumu, par kuru zināms, ka tas tāpat paliks bērniem, nodot viņiem jau vecāku dzīves laikā. Tomēr tāda rīcība var nest ne tikai labas izjūtas par it kā nokārtotām lietām, bet arī riskus. Tāpēc ģimenei, kura vēlas sakārtot šos jautājumus un savstarpējās mantiskās attiecības, ir vērts sapulcēties pie notāra galda un izskatīt visas iespējas, kopīgi atrodot konkrētajai situācijai vispiemērotāko risinājumu,” aicina Sandra Stīpniece. “No savas pieredzes zinu teikt, ka ļoti bieži pēc sarunas ar notāru tuvinieki pieņem lēmumu mājokli saglabāt vecāku vai vecvecāku īpašumā, un ļaut lietām ritēt savu gaitu.

Savu pēdējo gribu var paust arī testamentā vai mantojuma līgumā. Mantojuma līgums piešķir mantiniekam nogaidu tiesības uz nākamo mantojumu. Ja mantojuma līgums ierakstīts zemesgrāmatā, mantojuma atstājējs viņam piederošo nekustamo īpašumu var atsavināt, ieķīlāt vai apgrūtināt tikai ar līgumiskā mantinieka piekrišanu. Turklāt tas ir saistošs trešajām personām. Mantojuma līgums ir garantija, ka mantiniekam par labu taisītais pēdējās gribas rīkojums netiks atsaukts, viņam nezinot. Vienlaikus - tāpat kā pie testamenta un dāvinājuma - pēc mantojuma atstājēja nāves var tikt izprasītas arī neatņemamās daļas no novēlētā īpašuma.

Vija Piziča, Latvijas Zvērinātu notāru padomes rīkotājdirektore