Lietā bija izšķirams jautājums, vai pieteicēja vārda un uzvārda atveide atbilstoši latviešu valodas prasībām ir aizskārusi pieteicēja tiesības uz privāto dzīvi. Izvērtējot minēto, tiesa apsvēra arī ANO Cilvēktiesību komitejas viedokļa pieteicēja lietā ietekmi uz konkrētās lietas izskatīšanu.

Augstākā tiesa piekrita Cilvēktiesību komitejai jautājumā par to, kāds ir no Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. panta izrietošo tiesību uz privāto dzīvi tvērums, taču nevarēja pievienoties Cilvēktiesību komitejas veiktajam faktisko apstākļu novērtējumam un ar to saistītajam secinājumam par samērīguma pārkāpumu konkrētajā lietā, jo tas neatspoguļo patieso tiesisko un faktisko situāciju konkrētajā lietā.

Pretēji Cilvēktiesību komitejas viedoklī norādītajam, ka pieteicēja vārds un uzvārds krievu valodā personu apliecinošajos dokumentos ticis lietots gadu desmitiem ilgi, lietā tika konstatēts, ka pieteicēja vārds un uzvārds latviešu valodā atveidots kopš dzimšanas un tādā veidā ir ierakstīts visos pieteicēja identitāti apliecinošajos dokumentos (pasēs). Padomju Sociālistisko Republiku Savienības, proti, citas valsts pieteicējam izdotajā pasē līdztekus pieteicēja vārdam un uzvārdam latviešu valodā norādīts arī pieteicēja vārds un uzvārds krievu valodā, savukārt visos Latvijas Republikas pieteicējam izdotajos personu apliecinošajos dokumentos pieteicēja vārds un uzvārds ir konsekventi lietots latviešu valodā. Tāpat tiesa nekonstatēja, ka pieteicēja personvārdu atveide ir radījusi pieteicējam pietiekami nopietnas grūtības vai pieteicēja personvārdi pēc atveides latviešu valodā ieguvuši kādu nepatīkamu nozīmi. Līdz ar to konkrētajā gadījumā netika konstatēts pieteicēja tiesību uz privāto dzīvi aizskārums.