Konkrētajā lietā strīds bija saistīts ar to, ka Valsts vides dienests izsludinājis iepirkumu – sarunu procedūru „Vēsturiski piesārņotās vietas „Inčukalna sērskābā gudrona dīķi” projektēšana un sanācijas darbi”. Sarunu procedūras izvēle pamatota ar to, ka pasūtītājam nav zināms precīzs sērskābā gudrona ķīmiskais sastāvs un faktiskie apjomi, tāpēc nav iespējams pietiekami precīzi paredzēt līguma izpildei nepieciešamās prasības un nepieciešams rīkot sarunu procedūru.

Pieteicēja SIA „Skonto būve” vērsās Iepirkumu uzraudzības birojā ar sūdzību par iepirkuma procedūras nolikumu. Sūdzībā apgalvots, ka pasūtītājam ir zināmi konkrēti utilizējamā gudrona apjomi un tāpēc nepamatoti rīkota sarunu procedūra, nevis atklāts vai slēgts konkurss. Vienlaikus pieteicēja arī norādīja, ka iepirkuma nolikums nepamatoti paredz izslēgt no sarunu procedūras kandidātu, ja tas nav pildījis ar pasūtītāju iepriekš noslēgtu iepirkuma līgumu un pasūtītājs tādēļ vienpusēji atkāpies no līguma.

Administratīvā rajona tiesa 2016. gada 20. decembrī noraidīja SIA “Skonto būve” pieteikumu.

Pieteicēja iesniedza kasācijas sūdzību, citstarp norādot, ka pirmās instances tiesa nepamatoti nav izvērtējusi, vai vispār konkrētajā gadījumā sarunu procedūra ir pieļaujama – neatkarīgi no tā, vai pasūtītājai ir vai nav zināms utilizējamā gudrona apjoms.

Augstākā tiesa atzina, ka pieteicējas uzskats, ka sarunu procedūru nevar izsludināt, ja nav zināms veicamo darbu apjoms un izmantojamās tehnoloģijas un metodes, ir pretrunā Publisko iepirkumu likuma regulējumam, jo tiesību normas tieši noteic, ka gadījumos, kad nav iespējams pietiekami precīzi noteikt līguma izpildei nepieciešamās prasības, un tādēļ nav iespējams izvēlēties atbilstošāko piedāvājumu atklātā vai slēgtā konkursā, ir piemērojama sarunu procedūra.

Augstākā tiesa arī atzina, ka tiesiskais regulējums personai, kas vēlas sūdzēties par iepirkuma procedūru, uzliek pienākumu jau sākotnējā sūdzībā izvirzīt visus savus iebildumus, lai lieki nekavētu iepirkuma procedūras norisi un pārskatīšanu. Tāpēc tiesai nav pamata vērtēt tādus pieteicējas iebildumus, kurus pieteicēja būtu varējusi norādīt, bet nenorādīja savā sākotnējā sūdzībā. Vienlaikus spriedumā atzīts, ka gadījumā, ja iepirkumam būtu ar likumu aizliegts priekšmets, birojs un tiesa to tomēr varētu konstatēt neatkarīgi no sākotnējā sūdzības pamatojuma. Tomēr konkrētajā gadījumā, pretēji pieteicējas viedoklim, nav pamata uzskatīt, ka tiesību normas aizliedz pasūtītāja izvēlēto iepirkuma priekšmetu. Augstākā tiesa izvērtēja pieteicējas norādītās likuma “Par piesārņojumu normas” un atzina, ka no tām neizriet, ka iepirkums principā nedrīkst tikt vienlaikus izsludināts par izpētes un par sanācijas darbu veikšanu, ka viena vai otra pakalpojuma iegāde nedrīkst notikt publiskā iepirkuma kārtībā vai ka tā katrā ziņā nedrīkst notikt tieši sarunu procedūras veidā.

Augstākā tiesa arī noraidīja pieteicējas iebildumus pret pirmās instances tiesas spriedumu attiecībā uz nolikuma noteikumiem, kas paredz izslēgt no iepirkuma kandidātu, kurš nav pildījis ar pasūtītāju iepriekš noslēgtu un pasūtītāja tādēļ vienpusēji izbeigtu iepirkuma līgumu. Tiesa secināja, ka pieteicējas iebildumi pret attiecīgajiem nolikuma noteikumiem izriet no tā, ka pieteicēja šīs nolikuma prasības nepareizi sapratusi. Proti, pretēji pieteicējas uzskatam, nolikums neparedz, ka pasūtītājs var automātiski (bez samērīguma apsvērumu izdarīšanas) izslēgt no iepirkuma kandidātu, kurš nav pildījis ar pasūtītāju iepriekš noslēgtu un pasūtītāja tādēļ vienpusēji izbeigtu iepirkuma līgumu.