Latvijā privātīpašuma atzīšanu un nostiprināšanu, kas ir valsts un sabiedriskās iekārtas pamats, palīdz īstenot 1937. gada 22. decembra Zemesgrāmatu likums. Šis likums ir pielāgots mūsdienu apstākļiem, taču savā būtībā tas vēl arvien saglabājis savas vēsturiskās iezīmes. Lai veicinātu vienveidīgas tiesu prakses veidošanos, ir apkopota tiesu prakse par minētā likuma normu līdzšinējo piemērošanu.

Tiesu prakses apkopojuma pamatā ir Augstākās tiesas Civillietu departamenta nolēmumi, kas pieņemti laikā no 2006. gada līdz 2018. gadam. 

Apkopojums veidots kā Zemesgrāmatu likuma normu komentārs, kurā Augstākās tiesas nolēmumos atrodamās atziņas sakārtotas pēc attiecīgajiem Zemesgrāmatu likuma pantiem. Proti, norādīts attiecīgās tiesību normas teksts, bet pēc tam saistībā ar konkrēto tiesību normas interpretāciju un piemērošanu paustās tiesas atziņas.

Tiesu prakses apkopojumā īpaši aplūkoti tādi jautājumi kā zemesgrāmatu vešanas kārtība, zemesgrāmatu ieraksts un publiskā ticamība, nodalījuma ierakstu veidi un saturs, galvenie problēmjautājumi saistībā ar nostiprinājuma lūgumu iesniegšanu un to pārbaudi, zemesgrāmatu tiesnešu kompetence un lēmumu pārsūdzēšana.

Tiesu prakses apkopojumu sagatavoja Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomnieks Mg.iur. Aleksandrs Potaičuks.

Tiesu prakses apkopojumu par Zemesgrāmatu likuma piemērošanu skatiet Augstākās tiesas mājaslapā sadaļā Judikatūra/ Tiesu prakses apkopojumi/ Civiltiesības