Ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumā izteiktās atziņas pēc Senāta pieteikuma, Senāts norāda, ka apgabaltiesa izskatāmajā lietā nepareizi ir interpretējusi un piemērojusi tiesību normas, nosakot laika periodu, par kādu aprēķināmi izdevumi saistībā ar izņemtās mantas glabāšanu. Kā atzinusi Satversmes tiesa, personai, kurai administratīvā pārkāpuma lietā ir piemērots sods, ir jāsedz izdevumi, kas radušies sakarā ar izņemtās mantas nodošanu glabāšanā, glabāšanu vai iznīcināšanu līdz brīdim, kad persona ir izsmēlusi tiesību aizsardzības līdzekļus un galīgais nolēmums administratīvā pārkāpuma lietā ir stājies spēkā.

Lai arī apelācijas instances tiesa spriedumā ir pievērsusi uzmanību, ka aģentūras glabāšanas izdevumu summa par transportlīdzekli daudzkārt pārsniedz uzlikto administratīvo sodu, tomēr tiesa šo apstākli ir vērtējusi kā pamatu, lai ierobežotu samaksas pieprasīšanu līdz pirmajam brīdim, kad mainās glabāšanas tiesiskais pamats. Taču tiesa nav vērtējusi izņemtās mantas glabāšanas izdevumu samērību pēc būtības. Citiem vārdiem, apelācijas instances tiesai jānoskaidro, vai tiesiskās sekas, kas personai radušās izņemtās mantas glabāšanas ilguma dēļ, ir saprātīgas un samērīgas ar personas tiesību uz īpašumu ierobežošanu. Līdz ar to apelācijas instances tiesai, izskatot lietu no jauna, jānoskaidro arī tas, vai konkrētajā gadījumā ir ievērots samērīguma princips, ņemot vērā Satversmes tiesas noteiktos kritērijus un citus apsvērumus, kas ietilpst attiecīgā principa tvērumā.